“Nespēju un negribu bērnus dresēt!” Saruna ar leģendāro horeogrāfi Baibu Šteinu 0
Šā gada 22. aprīlī 80 gadu jubileju svin leģendārā horeogrāfe, tautas deju ansambļa “Zelta sietiņš” dibinātāja un vadītāja Baiba Šteina, kura vairākus gadu desmitus strādājusi arī toreizējā Rīgas kinostudijas dokumentālajā sektorā kā redaktore un filmu scenāriste. Ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece.
– Ja rēķina gadus, kad “Zelta sietiņam” vēl nebija tā skaistais vārds, bet jūs ar šo bērnu ansambli jau strādājāt, sanāk, esat to vadījusi sešdesmit gadus.
Baiba Šteina: – Būs jau sešdesmit divi. Viss sākās pilnīgi nejauši. Astoņpadsmit gadu vecumā biju iestājusies Latvijas Universitātes filologos un sākusi dejot “Dancī”. Tas bija 1958. gadā. Zvana toreizējā Skolotāju nama direktore Brigita Balode, kura mani pazina kā visvisādu pašdarbības konkursu deju laureāti – vai es nevarētu nākt pastrādāt ar bērnu deju pulciņu, kas tikko palicis bez vadītājas?
Aizgāju pamatīgi sagatavojusies – izdomājusi sarežģītus baleta pa un deju soļus. Taču man pretim stāv desmit bērni, kuri nemāk lāga staigāt. Sāku mācīties kopā ar viņiem. Pirmā koncertmeistare man bija Velta Lubgina – īstena dāma, Ulmaņlaiku ritmikas pasniedzēja un grāmatu autore, kas “ielika manī” pedagoģijas pamatus.
– Kā cauri visiem laikmetu griežiem jums izdevies noturēt savu “Zelta sietiņu”, tā garu un palikt uzticīgai pašai sev?
– Ar deju patiesībā esmu saistīta jau septiņdesmit četrus gadus. Kā sešu gadu vecumā sāku ar to nodarboties Helēnas Tangijevas–Birznieces privātajā baleta studijā, tā neesmu šo nodarbi pārtraukusi. Deja ir visa mana dzīve. Acīmredzot šī uzticība dejai arī izvadījusi mani cauri visiem laikmetu griežiem.
Jo dejā nevar melot. Dejojot nevar izlikties. Dejā tu esi patiess – ja tu dejo no sirds.
Padomju laikā nebijām tā dēvētais “parādes” kolektīvs, kas piedalījās īpašos valdības koncertos, kuros, kā es smejos, vajadzēja īsus bruncīšus, lai valdības vīri, skatoties uz slaido meiteņu plikiem stilbiem, sārtām lūpām un lieliem vainagiem galvā, pamostos. Reizēm jau mūs uzaicināja uz kādu oficiālāku koncertu, bet tad vajadzēja rēķināties ar manu pretstāvību.
Atminos, kādai gadadienai veltītā koncertā Kongresu namā mani bērni nāk skaistās rindās, skan “Skaisti dziedi lakstīgala”. Pēc mēģinājuma toreizējais kultūras ministrs Kaupužs pikts: kas tā par gausu meldiju, labāk kādu maršu pam–pa–ram… Biedri Kaupuž, atteicu, ar šo dziesmu- to es biju iepriekš salasījusies – latviešu karavīru daļas 1944. gadā taču ienāca Rīgā…
Esmu arī saglabājusi dažādas apspriedes no deju un kino laikiem ar runām, ko sacījuši gan nu jau viņsaulē aizgājuši, gan cilvēki vēl mūsu vidū, ka “Zelta sietiņam”, lūk, vairāk vajadzētu izpildīt krievu dejas.
Vēl 20. gadsimta astoņdesmitajos bijām aizbraukuši uz Maskavu ar vienu no mūsu lielajiem pirmajiem koncertuzvedumiem “Daba, darbs, daile”. Nevarēja jau teikt, kā patiesībā iecere bija balstīta Brigaderes postulātā – “Dievs, daba, darbs”.
Uzveduma sākumā divas solistes meitenītes bija tērptas linu krekliņos. Tagad jau visi – gan lieli gan mazi – danco kreklos ar šķēlumiem līdz šekumam, jo tāda mode. Viena žūrijas pārstāve, pazīstama deju speciāliste bija sašutusi: kā, braucot uz Maskavu, latviešu bērni būs linu kreklos un basām kājām, kā tādi nabagi?
Bet mana ideja bija atklāt, kā bērns piedzimst un pamazām, iepazīstot dabu un darbu, pieaug, un nākamajās uzveduma ainās arī tērpā kļūst krāšņāks. Maskavā Ostankinas studijā, kur filmējāmies, neviens nebrīnījās, viss bija kārtībā.
Starp citu, varbūt pat nebija slikti, ka toreiz pastāvēja komisija, kas vērtēja koncertēt braucējus.
Tagad pārdzīvoju redzot, ka uz ārzemēm aizbraukuši tādi kolektīvi ar tādiem priekšnesumiem, kas nedara Latvijai godu.
Pirms pāris gadiem mēs ar “Zelta sietiņu” bijām Amerikā uz latviešu Dziesmusvētkiem. Aizvedu astoņdesmit dejotājus, četrdesmit pārus. Unikāls notikums. Bet vienu mūsējo latviešu deju kopu uzlūkojot, kauns. Meitenes izlaistiem matiem, nesakārtotas, dejas nemāk. Ārzemju latvieši brīnās – tad tādas tās latviešu meitenes staigā riņķī?
Tagad, ja ir nauda, uz visādiem festivāliem ārzemēs var braukt kaut katru otro dienu. Bet kaut kādam sietam tur manuprāt vajadzētu būt.
– Ir bērnu deju ansambļi, kur sešos gados iemāca sešas dejas. Bet jūs esat veidojusi koncertuzvedumus, kuros mazajiem dancotājiem ir daudz un neskaitāmi skaistas lomas.
– Tas laikam no mana rakstura. Man pašai citādi būtu garlaicīgi. Vienmēr esmu brīnījusies par pedagogiem, kuru ansamblī vienu vai divas dejas dejo visu kolektīva pastāvēšanas laiku. Man tā būtu skumīgi.
Bet līdz ar to jūtu arī savu vainu. “Zelta sietiņš” nav tik drausmīgi perfekts kā dažs labs cits ansamblis.
Kā pieredzēju Dziesmu un Deju svētku skatēs, bērnu dresūra pašlaik ir lielāka kā jebkad. Lai tik visi būtu vienādi, galvas vienādi pagrieztas, solītis viena garuma.
Polkā, izrādās, nedrīkst lēkt. Lai gan es atceros, ka polkā jēdziens” palēciens”, nozīmē palēkties. Tagad nepalecas, bet šļūc. Un, ja bērns palecas mazliet uz augšu, punkti nost.
Pirms diviem gadiem skatē vienā dejā, ko es saucu par zirga zviedzienu, vienā ansamblī meitenēm pat mati kustējās vienādi. Pavasara skatē brīnos, dejā “Ganiņš” viens puisēns stabulē, bet pārējiem galviņas visiem vienādi uz vienu pusi kā nomērītas. Ak kungs! Bet ansamblis saņem ja ne desmit, tad deviņus punktus kā likts. Jo visi dejo absolūti vienādi.
Labi, ka man ir palīgi – mana meita Dace Adviljone un skolotāja Mairita Ramza –, kuras māk to lietu nostrādāt. Es nevaru.
Man vajag, lai katrs bērns dejo no sirds un ir personība uz skatuves.
Arī tērpus ierobežo visādi priekšraksti. Nevaru saprast, vai kādreiz mūsu senči arī visi staigāja vienādi tērpti, vienādām frizūrām? Kāds no žūrijas paziņo – copītes sēja tikai Kurzemē. Bet ja viena Vidzemes meita tur nolūkoto frizūru sāk nēsāt savā pusē? Un kas tad ir?
Man ļoti grūti pieņemt šīs pēdējā laika zināmās prasības. Nekādi nespēju trīs četrus, gadus bērnus vienkārši dresēt vienās un tajās pašās dejās. Man ļoti žēl arī, ka trūkst mācību materiālu. Ja gribi savam mazbērnam iemācīt kaut visvienkāršāko latviešu “Plaukstiņpolku”, tad, kur smelties nav. Arī etnogrāfisko kopu deju video ieraksti tomēr nav īstais avots, no kā mācīties.
– Vai talants uz skatuves radīt raksturus jūsos no tiem laikiem, kad Rīgas kinostudijā strādājāt par filmu redaktori un scenāristi?
– Kinostudijā ienācu kā zaļš, filologos studējis gurķis. Bet, lai būtu labs redaktors, kas patiešām var palīdzēt režisoram un operatoram, jāpaiet desmit līdz piecpadsmit gadiem.
Kino vide ir īpatnēja. Tā ne uzreiz tevi pieņem kā savējo. Iespējams, man mazliet traucēja, ka biju toreizējā Kinostudijas galvenā inženiera Ulda Šteina sieva. Bet kinostudijā jau strādāja Freimanis, Seleckis, Brauns, arī mani vienaudži, toties Maskavā studējuši Žurgina, Brils, Sīmanis…
Esmu ārkārtīgi bagāta, ka šo diženo personību ēnā, gaismā vai starojumā esmu dzīvojusi trīsdesmit gadus.
– 1967. gadā ir vairākas filmas, par kurām jūs kā redaktore bijāt atbildīga, tajā skaitā Aivara Freimaņa “Tēvu” neizrādīja.. Ar ko tās filmas bija izpelnījušās tādu likteni?
– Kinostudijā sāku strādāt 1966. gadā kā filmu redaktore. Būtībā tam, ka no astoņām 1967. gadā uzņemtajām īsmetrāžas filmām septiņas nolika plauktā , iemesla nebija nekāda. Filma “Tēvs” bija par kādu streļķi. Un kā jau Aivars (Aivars Freimanis – V. K.), viņš runāja patiesi. Tam laikam tas nederēja. Viss bija jāizskaistina.
Tāpat kā nedrīkstēja rādīt, kā toreiz teica hipijus, modīgos, nepakļāvīgos jauniešus filmā “Kad tuvojas negaiss”.
Filma “Sauleskalna meitenes” stāstīja par meiteņu basketbola komandu. Skaisti dabas skati, bet meitenes pusplikas peldējās. Mana līdzdalība tajās filmās bija minimāla un neko neizšķīra un neietekmēja. Bet formāli mani kā redaktori bija jāatlaiž no darba.
Taču varu pateikties Ēvaldam Strodam, bijušajam “Padomju Jaunatnes” redaktoram, ar kuru mūs baidīja, bet kurš patiesībā izrādījās brīnišķīgs, taisns un taisnīgs cilvēks. Viņš mani nevis atlaida, bet vienkārši pārlika nosacīti zemākā amatā par kino žurnālu redaktori.
Man laikam Dievs stāvējis klāt, ka varu būt pateicīga liktenim par tiem cilvēkiem, kurus dzīvē esmu satikusi un kuri bijuši man līdzās.
Starp citu, šogad atklājās, ka esmu padomju laika priekšstatos valsts noziedznieka mazmeita. Zināju, ka mans vectēvs no mātes puses miris cietumā. Bet nupat mana meita Anna (aktrise Anna Šteina – V.K.) atklāja, ka 1947. gadā viņš tur, visticamāk, nošauts, jo aģitējis pret padomju varu.
Mana mamma spēlēja tenisu, mīlēja kalnu slēpošanu, gatavojās Berlīnes olimpiādei, ko izjauca karš. Viņa sevi vēlējās piepildīt manī, un sešu gadu vecumā aizveda uz Helēnas Tangijevas–Birznieces baleta studiju, kur man ielika dejas pamatus.
Vēlāk esmu dejojusi kopā ar Margaritas Stārastes meitu, aktrisi Astrīdu Kairišu, klasesbiedrene bija Andrieva Niedras mazmeita.
Piecpadsmit gadu vecumā aizgāju uz pieaugušo deju kolektīvu, tagadējā “Līgo” priekšteci, ko vadīja Zinaīda Sama, saukta “kundze”. Patiesi īsta kundze – ar cepuri, cigareti… Nez kādēļ, bet bieži tieši man viņa uzticēja solo.
Ko tik netiku dejojusi! 1955. gadā Latvijas dekādē Maskavā “Līgo” piedalījās divos baleta uzvedumos – “Laima”, kam horeogrāfe bija Helēna Tangijeva –Birzniece, un “Brīvības sakta”, kam horeogrāfs bija Jevgēņijs Čanga.
Mēs bijām pirmie, kas vienā no tiem – “Laimā” – nodejojām tagad Zelta fondā iekļauto slaveno “Gatves deju”.
Puišiem Lāčplēša cepures, mums, meitenēm, ar metāliņiem izšūti tērpi.
Lai cik dīvaini tas būtu, Maskavas Lielais teātris man palicis atmiņā ar tējas smaržu graņonkās, īstiem cīsiņiem, paklājiņiem gaiteņos, kur atpūtāmies, un mūsu gumijas zābaciņiem un vilnas lakatiņiem.
Pie personībām, kurām būt blakus esmu bijusi apveltīta, arī Raimonds Pauls. Viņš ir sēdējis pie klavierēm, rakstījis mūziku un pat dejojis, un es teikusi – tas man patīk un tas nē… Apbrīnojami!
– Kā jums izdevās dejā iesaistīt savu meitu Daci Adviljoni?
– Dabiski, tāpat kā tagad tas notiek ar mazdēliem. Abām meitām jau nebija īsti izvēles. Jau no diviem gadiem vai pat agrāk viņas “nāca” man līdzi uz mēģinājumiem. 20. decembrī piedzima Anna, bet 3. janvārī man bija koncerts. Ņēmu mazo līdzi un liku gulēt šūplādē.
Kad Anna iestājās Kultūras akadēmijā, viņa bija labākā dejotāja starp aktieriem, un citi vaicāja, vai nav mācījusies baletskolā.
Bet Dace no pieciem gadiem dejoja “Uguntiņā”, lai es viņu nevarētu likt pirmajā rindā…
No tās vēlmes redzēt savu bērnu pašā acu priekšā jau izbēgt nevar.
Tā kā man mīksts raksturs, bet Dacei stingrs, meita būtu panākusi savu. Tāpēc viņa bērnībā gāja uz “Uguntiņu”, kas ir labs ansamblis tehniskai sagatavotībai. Tagad varu just pilnīgu sirdsmieru tajā ziņā, ka manis aizsāktā lieta turpināsies, jo Dace ir ļoti spējīga gan kā horeogrāfe, gan pedagoģe.
– Kā zināms, jūs savas apaļās dzimšanas dienas vienmēr sagaidāt strādājot un veidojot jaunus koncertuzvedumus. Kāda būs šī jubileja?
– Kā pieprasa valdība. Nekāda. Pirms pāris sezonām ansambļa sešdesmit gadi nosvinējām ar trim atšķirīgiem koncertiem, ielūkojoties trīs “Zelta sietiņa” divdesmitgadēs. Piedalījās tūkstoši dejotāju – gan tagadējie, gan bijušie. Koncerti bija veltīti arī maniem gadiem, kuru ir gana daudz.
Neizlikšos, ka tagad es būtu varen jauna un sprauna. Protams, kustos lēnāk, bet domāju gan tikpat ātri.
Jā, 10. maijā mums bija paredzēts jubilejas koncerts. Izrādās, arī VEF kultūras pilij šogad jubileja – aprit sešdesmit gadi.
Cerējām koncertu veltīt visām čaklajām sievietēm, kas tur strādājušas daudzus gadus, un reizē arī sev.
Bija paredzēts arī veltījuma koncerts kā manai astoņdesmit, tā Daces piecdesmit gadu jubilejai un Mairitas Ramzas septiņdesmit piektajai dzimšana dienai, kas visas svināmas.
Mēs ar “Zelta sietiņa” bērniem iestudējām tās dejas, kuras savulaik bija radītas un veltītas tieši mums trim. Kad Uldis Žagata sāka strādāt “Dancī”, viņš man kā solistei iestudēja “Svētku deju”, ko dejoju pārī ar Juri Laini, sauktu par “gaišo”.
Savukārt Mairita, sākot dejot ansamblī “Daile”, spīdēja ar deju “Vidzeme”, bet Dace uzskatīja, ka labākā deja, ko savukārt viņa jelkad ir izpildījusi, ir horeogrāfes Aijas Baumanes vadītajā ” Rotaļā” izdejotā “Slota pa trim”.
Starp citu, jebkura meitene, kas saskārās ar Aiju Baumani, kļuva par skaistuli.
Viņa visas meitenes spēja par tādām padarīt.
Tā nu mēs vēlējāmies reiz mums veltītās dejas tagad nodot nākamajai paaudzei. Ja septembrī dzīve ieies normālās sliedēs, tad viens koncerts notiks 9. novembrī, bet otrs tā paša mēneša 29. datumā.
Un nākamgad aprīlī vai maijā izveidošu vēl vienu koncertu, kura ideja man radās tieši šajā dīvainajā laikā. Nosaukumu pateikšu – “No sētsvidus līdz bīnei”, bet pašu ideju vēl neatklāšu. Ja reiz šogad dzīve ir tāda, kā ir, kāpēc gan nevar svinēt astoņdesmit viena gada jubileju?
