“Varbūt mani piekaus.” Saruna ar Kseniju Ohapkinu – filmas par kādreizējā Krievijas gulaga pašreizējiem iemītniekiem režisori 2
No 28. oktobra kinoteātros Rīgā skatāma jaunās krievu režisores Ksenijas Ohapkinas starptautiski godalgotā dokumentālā filma “Nemirstīgie” – stāsts par kādreizējā gulaga pilsētas iedzīvotājiem, kuri labprātīgi kļūst par bezpersonisku resursu Krievijas varas mehānismā.
Stundu garā dokumentālā filma uzņemta Krievijas ziemeļos, Kolas pussalā, Murmanskas apgabalā, fiksējot industriālās Apatītu strādnieku pilsētas ikdienu daudzus gadu desmitus pēc šajā vietā likvidētās padomju koncentrācijas nometnes.
Hipnotiski skaistas polārās nakts aizsegā pieaugušie ir labprātīgi vergi Krievijas dabas resursu peļņas industrijā, bet rūpes par bērniem uzņemas valsts struktūras – izmantojot patosa pilnus deju un jaunarmijas maršēšanas treniņus, iepotē viņos nākamo cietumnieku mentalitāti, iesaiņotu patriotisku varoņu nemirstības solījumā.
Filma “Nemirstīgie” ir Latvijas un Igaunijas kinoproducentu kopdarbs, tā ne tikai guvusi ievērojamu starptautisku atzinību (“Kristāla globuss” Karlovi Varu kinofestivālā, galvenā balva Rumānijas “Astra Film”), bet ir arī Igaunijas oficiālais pieteikums “Oskaram” nominācijā “Labākā dokumentālā filma”. Tikmēr filmas režisore sarunā ar “LA” atzīst, ka ar bažām gaida tās pirmizrādi Krievijā, cerot, ka filma raisīs diskusiju par sistēmu, nevis izrēķināšanos ar režisori.
Ksenija, lūdzu pastāstiet, kādēļ par filmēšanas laukumu kļuva Apatītu pilsēta?
K. Ohapkina: Šo vietu, tāpat kā Sibīrijas ziemeļus, Padomu Savienība pirms Otrā pasaules kara industrializēja. Ar mērķi apgūt neizmērojamos dabas resursus tur ierīkoja darba nometnes, kurās strādāja ieslodzītie. 1926. gadā Kolas pussalā atklāja apatītu rūdu, un jau uzreiz turp nosūtīja pirmos represētos no dažādām zemēm, tostarp arī “kulakus” no Somijas un vēlāk arī no Baltijas.
Iedomājieties, tur viena aiz otras bija nometnes 50 kilometru garumā!
Ieslodzītie baisos, skarbos apstākļos būvēja raktuvju šahtas apatītu rūdas ieguvei un cēla dzelzceļu. Viņi bija tie, kas veicināja Krievijas rūpniecības uzplaukumu – dabas resursu industrializēta apguve bija milzu izrāviens ekonomikā. Ļoti ciniska ekonomikas izveides metode, bet tāda nu tā bija. Arī mūsdienās Krievijas ekonomika balstās uz dabas resursu izmantošanu un pārdošanu. Vienīgi mūsdienās to ieguves vietās vairs nestrādā nometnēs ieslodzītie, bet brīvprātīgie.
Apatīti ir pilsēta, kur citādi neviens nedzīvotu, tā ir mākslīgs veidojums.
Tur ir fabrika, mājas, kur ēst un gulēt, kultūras nams un laukums ar Ļeņina pieminekli. Tā būvētas daudzas Padomju Savienības pilsētas. Kaut ko līdzīgu var pieredzēt arī lielpilsētu strādnieku rajonos no Pēterburgas līdz Tallinai, tomēr bijušo nometņu pilsētas ir vietas bez kultūras pagātnes un šī padomju sabiedrības organizācijas sistēmas struktūra te ir uzskatāmāka.
Filma tomēr nav par koncentrācijas nometņu vēsturi, bet mūsdienu Krieviju. Tiesa, ja atsevišķas detaļas nenorādītu uz 21. gadsimtu, skatoties “Nemirstīgos”, šķistu, ka Padomju Savienība tā arī nav pārstājusi eksistēt. Tāpat kā toreiz, bērni skandē saukļus par varonīgu nāvi tēvzemes dēļ, mūžīgo karu pret iedomātu ienaidnieku, tikai padomju armijas vietā izskan jaunarmijas vārds.
Tas, kas notiek šobrīd, eksistē vēsturiskā kontekstā. Esmu sīki izpētījusi vēsturisko pusi, arī pateicoties vēstures konsultantam Vjačeslavam Doļiņinam, kurš pats 80. gados bija politieslodzītais vienā no šādām nometnēm. Mans mērķis tiešām nebija uzņemt izglītojošu stāstu ar aizkadra vēstījumu, informāciju par pagātni, gribēju novērot un izpētīt, kā padomju pasaule joprojām mīt Krievijas sociumā, cilvēkos.
Impulsu radīja novērojums, ka, esot dažādās zemēs, varu nemaldīgi sajust, kurās no tām ir bijusi padomju vara.
Mēģinot racionalizēt šo sajūtu, fiksēju, ka tā ir noteikta cilvēku sejas izteiksme, pilsētvides sakārtojums, attiecības starp cilvēkiem. Īpaši ievēroju tipisku parādību – apspiestu cilvēka gribu, turklāt kolektīvi, ne individuāli apspiestu.
To ievēroju ne tikai Krievijā, bet arī citās zemēs, kurās ir impēriskas ambīcijas. Tajās valdība mēģina kaut kā strukturēt sabiedrību, dabiskas, spontānas eksistences jēgas vietā piedāvājot kaut kādu mākslīgu eksistences ideju. Manā izpratnē dabiska dzīves jēga cilvēkam rodas no jautājuma – ko es gribu un vai man kaut kas patīk vai nepatīk. Tādējādi cilvēks veido savu dzīvi. Tā ir dabiska lietu kārtība.
Tā, piemēram, veidojas nacionāla kultūra – cilvēkiem vienkārši patīk dzīvot kādā vietā, patīk runāt kādā valodā, dziedāt tajā dziesmas.
Taču padomju kultūra nav nacionāla kultūra. Padomju Savienībā principā vienādi tika represētas visas tautas.
Lielākoties filmējat bērnus, kuri tiek audzināti militarizētā, kolektīvā vidē, kas jau saknē iznīcina vēl nedzimušas personības, audzinot bezpersonisku armiju.
Filmā ir arī pieaugušo līnija, tomēr tā nav tik spilgta. Pārsvarā viņi parādās epizodiski, piemēram, stāvot autobusa pieturā, lai dotos uz darbu. Ļaudis tur dodas uz fabriku, smagi strādā visu dienu un mājās pārnāk gulēt. Bērnus tikmēr audzina valsts struktūras.
Filmējot sapratu, ka rādīšu bērnus, jo pret viņiem iespējams just līdzpārdzīvojumu, kamēr pieaugušais jau ir nobriedusi personība un ir atbildīgs par notiekošo. Tieši bērni ir tie, kas uzrāda notiekošo procesu. Viņi neizvēlas. Un pat, ja šķiet, ka izvēlas, tas ir kaut kādu apstākļu nosacīts. Piedzimstot tu nonāc kazarmas tipa ēkā, kurā mazuļus saliek kastītēs. Bērnudārzs – nākamās kastītes. Bērni ceļo pa šīm kastītēm visu dzīvi.
Saistībā ar filmu esat pieminējusi brīvprātīgas verdzības jēdzienu – kalpošanu sistēmai, neapzinoties, ka ir citas iespējas. Tā vērojama visur mūsdienu Krievijā?
Krievija ir ļoti liela un ļoti dažāda. Ir vietas ar ļoti spēcīgām nacionālām kultūrām. Piemēram, esmu filmējusi Čečenijā, kas, lai arī ir Krievijas sastāvā, tomēr ir pilnīgi cita zeme. Arī galvaspilsētās – Maskavā, Sanktpēterburgā – cilvēki ir citādi, vairāk aizsargāti, pamatā – finansiāli, un tas nozīmē lielākas izvēles iespējas, kultūru. Tāpēc, ja arī notiek protesti pret sistēmu, tie ir galvaspilsētās.
Mazajās strādnieku pilsētās, tostarp Apatītos, neviens neprotestē, neraugoties uz to, ka šāds verga darbs viņus lēnām nogalina,
īpaši ķīmisko cehu strādniekus – Apatītu kapsētā tiek apglabāti ļoti jauni cilvēki. Ja cilvēkiem būtu citi apstākļi un viņi nebūtu spiesti nemitīgi nodarboties ar bezgalīgu izdzīvošanu, iespējams, viņi dzīvotu citādi.
Taču valsts ekonomika balstās tieši uz tādām rūpniecības pilsētām, kurās dzīvo vienkārši cilvēki, kuri bezgalīgi strādā. Tur darbojas kompānija “PhosAgro”, kas ir viena no lielākajām ķīmiskajām ražotnēm Eiropā no Portugāles līdz Urāliem. Viņu peļņa ir vidēji miljards dolāru gadā, bet to sadala akcionāri tā vietā, lai rūpētos par strādniekiem un sabojāto ekoloģiju.
Murmanskas apgabalā darbojas novecojusi Černobiļas jaudas atomelektrostacija, kuru vajadzētu slēgt, tomēr neviens to nedara, jo tā darbina milzīgo rūpniecību.
Tomēr cilvēki nesanāk kopā, neprotestē, kaut gan varētu, jo Krievijā darbojas varena propagandas sistēma, kas viņiem piedāvā kaut kādu virsjēgu notiekošajam. Tas nozīmē, ka cilvēks ne tikai nežēlosies par apstākļiem, bet izjutīs savu nozīmīgumu kaut kādā universālā procesā. Viņš strādā, “cīnās” mūžīgas slavas, dzimtenes dēļ.
Kādēļ jūs pašu, jaunu režisori, interesē padomju varas mehānismu mantojums mūsdienu Krievijā?
Man tā ir biedējoša realitāte. Ja šādas lietas neanalizē, tev paliek tikai bailes, un cilvēku, kurš baidās, ir vieglāk pakļaut sistēmas manipulācijai.
Sistēma darbojas divos veidos – vienus tā iebiedē, otrus – iedvesmo darbam tās labā.
Vajadzētu nevis baidīties, bet kritiski analizēt. Tā var fiksēt dažādus paradoksus un, iespējams, ieraudzīt izeju no šīs situācijas.
Man ir svarīgi runāt tieši par padomju kultūru, jo bieži to, kas šobrīd notiek Krievijā, uzskata par krievu kultūru, krievu ietekmi, bet patiesībā tas tā nav. Krievu kultūru padomju kultūra represēja. Liela daļa nozīmīgu krievu filozofu, rakstnieku 30. gados emigrēja. Man gribētos šīs abas lietas nošķirt.
Gribu parādīt, ka padomju kultūra nav kaut kāda spontāna parādība. Tā ir sabiedrības organizācijas paņēmiens. Mērķis ir iegūt lētu darbaspēku peļņai un uzturēt šīs sistēmas stabilitāti, cilvēkiem tajā piedaloties it kā labprātīgi.
Līdzīgs pārvaldes princips darbojas arī citās valstīs, piemēram, Ķīnā. Arī ASV savā ziņā ir līdzīgi – tā ir beznacionāla kultūra ar impēriskām ambīcijām. Šo varas sistēmu var saukt dažādi, piemēram, par komunismu vai kādu citu “ismu”. Svarīgākais, ka šis ir sens process, kurā elite savā labā izmanto zemāku šķiru, izsūcot viņu personības spontanitāti.
Gribu, lai šis process tiek apzināts. Varbūt mana filma neko radikāli neizmanīs. Bet varbūt kāds kaut ko uzrakstīs, nofilmēs, diskutēs, jo galvenais ir artikulēt šīs lietas. Ja cilvēki pakāpeniski sāks domāt citādi, ekspluatējošās sistēmas pārstās darboties.
Vai varējāt brīvi filmēt, ja reiz jūsu attieksme pret varas sistēmu ir kritiska?
Ir svarīgi saprast, ka es nekritizēju cilvēkus vai viņu dzīvi, bet sistēmu. Arī filmējot, ieņēmu neitrālu pozīciju. Cilvēki tur ir ļoti labi, katrs ar savu individuālu likteni, kurš tomēr ierakstāms zināmā universālā shēmā. Tieši tāpēc nefilmējām personiskus stāstus, bet sociālas aktivitātes – publiskus pasākumus. Teicu, ka šī filma ir par padomju kultūru, un viņi pat piekrita filmēties, daži pat ar zināmu lepnumu.
Protams, ja es nezinātu, kā būvēta šī pasaule, nedomāju, ka man ļautu filmēt.
Kad kādā no patriotiskajiem jauniešu klubiem teicu, ka vēlos filmēt, vadītājs negribēja atļaut, jo tiekot runāts, ka viņi līdzinoties hitlerjūgendam. Tomēr atradām kopēju valodu, jo ieminējos, ka šiem jauniešiem vienīgā alternatīva būtu klaiņošana, narkotikas – tā izpelnījos viņa labvēlību. Tā patiešām ir realitātes otra puse – daudzi no šiem jauniešiem ir bāreņi vai nāk no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, un patriotiskie klubi ir vienīgā alternatīva ģimenei.
Filmas finansējums un producenti ir no Lietuvas un Igaunijas. Kāpēc nestrādājāt ar Krievijas radošajiem spēkiem?
Pēc pirmās vizītes Apatītos sapratu, ka būs sarežģīti funkcionēt, strādājot ar Baltijas radošo komandu, jo cilvēkos ir arī spēcīgs nacionālisms – vietējie atrodas milzu propagandas mašinērijas ietekmē.
Viens no tās instrumentiem ir ārējā ienaidnieka tēls, un tas, protams, ir pozicionēts Rietumos.
Jau igauņu akcents vien radīja grūtības, jo Igaunija ir NATO valsts, tātad – ienaidnieks. Lūdzu mūsu igauņu producentu Riho Vestriku nedoties līdzi uz filmēšanu, bet viņš tomēr riskēja. Pēc konflikta ar vietējo šoferi un pamatīga izbīļa nācās viņu pat slēpt.
Šādu filmu nebūtu iespējams producēt Krievijā. Jau mans Čečenijas projekts kopā ar Riho piedzīvoja daudz grūtību, tā ražošana izvērtās sarežģīta un riskanta.
Baltijā filmu ražošanas sistēma ir pilnīgi citāda – tā nav autoritāra, viss atkarīgs tikai no producenta kā radošā dzinēja. Esmu ļoti pateicīga Uldim (Cekulim) par interesanto sadarbību, par iepazīstināšanu ar Paulu (Bankovski), kura scenārija ieteikumi bija neatsverami.
Labākais ir tas, ka ne Latvijā, ne Igaunijā kino institūcijas neizdara nekādu spiedienu uz saturu. Mūsu vienīgā atbildība viņu priekšā ir sekot savai idejai un to īstenot.
“Nemirstīgie” guvuši atzinību Eiropā, bet kāda ir filmas rezonanse Krievijā?
Krievijas pirmizrāde būs tikai decembrī, Pēterburgā un Maskavā, “ArtDoc” programmā. Esam to pieteikuši arī festivālā Murmanskā, bet nezinu, vai to pieņems. Mani ļoti interesē, kas notiks.
Gribu sapulcināt pēc iespējas dažādākus skatītājus, lai raisītos diskusija, turklāt ne tik daudz par pašu filmu, bet tās rādīto situāciju. Paziņas gan biedēja, sakot, ka mani var piekaut. Varbūt arī piekaus, bet varbūt – ne, jo, kad filma sāk savu dzīvi, nekad nezini, kā tā nostrādās. Tās tad vairs nav manas un filmas, bet skatītāja un filmas attiecības.
Jūsu kino valoda ir ārkārtīgi poētiska – ziemeļu dabas skaistums, industriāls rūdas vagonu ritms teju kā mūzika, naksnīgā pilsēta.
Mūsu operatoram radās ideja filmēt polārajā naktī. Manuprāt, tehniski ļoti drosmīga ideja, taču tā attaisnojās. Tas radīja pasakas noskaņu, kas atbilda uzstādījumam radīt zināmu mitoloģisku realitāti jeb iedomātu pasauli.
Vienīgā cilvēciskā figūra, kas filmā raisa emocijas, ir no aukstuma un bada smilkstošs suns uz bezgalīgām sliedēm tumsā.
Ja nebūtu suņa, filma nebūtu izdevusies.
Suns ir vienīgā brīvā būtne, kurš patiesi kaut ko pauž, viņam ir balss.
Viņš var neizdzīvot – ir auksti, tumšs, putenis un bezgalīgi dzelži apkārt. Suni nejauši satikām pēdējā filmēšanas dienā. Netālu tur ir suņu patversme, cietumam līdzīga iestāde ar vairākus metrus augstu žogu, kurā suņus tur pie ķēdes visu mūžu. Cilvēki viņus tur ievieto, it kā labu nodomu vadīti, bet iznāk, viņi darbojas tāpat kā mūsu vara – ir šķietami izglābti no nāves, bet reizē – ieslodzīti, pamazām jūkot prātā.
Dokumentālā filma “Nemirstīgie”
* Režisore un scenārija autore: Ksenija Ohapkina; scenārija līdzautori: Pauls Bankovskis, Kersti Uibo; operatori: Aleksandrs Demjaņenko, Artjoms Ignatovs, Ksenija Ohapkina; producents: Riho Vestriks (Igaunija, “Vesilind”), līdzproducents: Uldis Cekulis (Latvija, “CFS Films”).* Filmu finansējuši: Igaunijas Filmu institūts, Igaunijas Kultūrkapitāla fonds, Latvijas Nacionālais kino centrs.
