Simfoniskā mūzika ir dārgs process. Saruna ar jauno komponisti Lindu Leimani 0
Sestdien, 9. februārī, Lielajā ģildē “Latvijas Koncertu” rīkotajā Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā skanēja arī jaunās komponistes LINDAS LEIMANES jaundarbs “Enantiomorphic Chambers”, kuru radot viņa iedvesmojusies no Roberta Smitsona (1938–1973), vizionārā dzejnieka un mākslinieka, 20. gs. mākslas kulta figūras, darba.
“Mūziku visā tās īstumā nevar redzēt, bet, ja man būtu jāpierāda acīm, ka mūzika pastāv, norādītu uz Ogista Rodēna dinamisko brīnumu “Elles vārti” – caur to dzīvība runā tik patiesi, ka, šķiet, arī skan. Skaņa ir smalks tīrradnis, no kā var veidot savus žestus, skulptūras, konstruktīvas celtnes. Tajos savukārt var iemiesot sajūtas, domas vai veselas idejas. Jo vairāk meistarības sevī slīpē, jo vairāk izteiksmes brīvības gūsti,” teikusi Linda Leimane.
– Jūsu darbu atskaņos vienā koncertā ar ļoti pazīstamiem meistariem, to skaitā simtgadnieku Tālivaldi Ķeniņu, kura balvu savulaik esat dabūjusi …
L. Leimane: – Jā, kad vēl studēju Mūzikas akadēmijā. Un prēmijā bija piecsimt dolāri. Ar sajūtu būt līdzās meistariem esmu jau pazīstama.
12. aprīlī aicinu uz horeogrāfa Antona Freimana jaunu baleta viencēlienu “Hamlets” Nacionālajā operā, kur veidoju dialogu mūzikā ar vienu no pasaules dižgariem Sergeju Rahmaņinovu. Baletā ir ainas ar manu mūziku operas orķestrim ar elektroniku un Sergeja Rahmaņinova klaviermūziku.
Dialogs notiek gan tieši, gan netieši, jo izmantoju citātus no Rahmaņinova mūzikas. Ir pat četrdesmit sekunžu mirklis, kurā burtiski saspēlējas slavenākais Rahmaņinova motīvs no do diez minora prelūdijas – ar to daudziem vispār asociējas šis krievu skaņradis! – ar manu tipiskāko mūzikas motīvu. Varbūt tādēļ, kad saņēmu Artura Maskata uzaicinājumu uzrakstīt skaņdarbu Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertam, izšķīros par oriģināldarbu.
– Kāpēc savam skaņdarbam esat devusi nosaukumu angļu valodā?
– Latviski neskanētu! Skaņdarbam simfoniskajam orķestrim mani iedvesmoja amerikāņu mākslinieka Roberta Smitsona instalācija ar tādu pašu nosaukumu “Enantiomorphic Chambers”. Tā veidota no krāsota tērauda un spoguļiem, kurā cilvēks neredz savu spoguļattēlu to savdabīgā izvietojuma dēļ.
Pati Amerikā vēl neesmu bijusi, taču Smitsona darbus esmu redzējusi viņam veltītā galerijā. Māksliniekam piemīt arī ārkārtīgi liels literārais talants, no viņa literāri kritiskajiem aprakstiem mācījušās nākamās paaudzes.
Jau vairākus gadus lasu viņa rakstus, jo šis cilvēks vārdos spēj izteikt to, ko es tikai sajūtu un varu atklāt vienīgi mūzikā. Par zemes darbu pionieri dēvētais Smitsons pirmais savas instalācijas veidoja brīvā dabā, uz zemes virsmas, un viņa darbu aplūkošana var prasīt lidmašīnu. Man pašai šķiet, ka mana muzikālā domāšana ir ļoti tuva tēlotājmākslai, arī ģeoloģijai.
– Tad jau jums vajadzētu arī būt pie sirds mūsu paša mākslinieka Andra Eglīša darbiem…
– Jā, viņš ir viens no maniem mīļākajiem latviešu māksliniekiem, ar kura darbiem satikos arī Venēcijas biennālē. Trīs nedēļas strādāju Toskānas kalnos skaistā rezidencē, bet nevar taču neredzēt Venēcijas biennāli! Tas bija viens no skaistākajiem mirkļiem manā dzīvē, kad vienatnē, ar ābolu rokās sēdos laivā un devos pāri kanālam uz angāriem, kur bija izstādīti latviešu darbi, tajā skaitā Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša “Zelta rokas” ar ideju par garāžu vīrieša dzīvē un manu draugu, tekstgrupas “Orbīta” milzīgā instalācija ar grāmatu.
– Vēlējos jautāt par spēcīgāko iepriecinošo notikumu dzīvē un arī līdz šim piedzīvoto skumjāko mirkli…
– Bēdīgākais notikums bija tad, kad nomira mans kaķis, kuram piemita gandrīz cilvēka saprāts un dīvains viedums. Bet kā priecīgākais notikums nāk prātā ceļojums uz Parīzi, Boloņas parkā austiņās klausoties Jaņņa Ksenaka skaņdarbu “Shaar”.
Sanācis, ka ceļoju vienmēr kopā ar saviem darbiem, nekad tikai ekskursijās. Manu ceļojumu valūta ir mani darbi, vai tā būtu prakse Milānā, vai konkursa fināla atlase Šveicē Lucernas festivālā, kad manu skaņdarbu kamerorķestrim “Guesstimations” ievēroja pazīstamais vācu komponists Volfgangs Rīms un pēc tā iekļūšanas labāko piecniekā pagodināja mani ar dažiem jautājumiem. Minētais ir viens no maniem visvairāk atskaņotajiem skaņdarbiem, ievērots arī starptautiskos konkursos, piemēram, Beļģijā.
Esmu pateicīga Normundam Šnē un orķestrim “Sinfonietta Rīga”, kas vēl pērn novembrī šo skaņdarbu atskaņoja vairākās Zviedrijas koncertzālēs. 2014. gadā tapušais skaņdarbs joprojām pulsē, arī ierakstā.
– Kas bija tas emocionālais mirklis, kādēļ vispār sākāt komponēt?
– Divpadsmit gadu vecumā izlasīju Hansa Kristiana Andersena pasaku par meža gulbjiem un man šķita, ka acu priekšā redzu Elzu kopā ar baltajiem putniem lidojam zilajās debesīs. Pārdabiski, mistiski. Bet kā tas izklausītos skaņās? Mācījos Dobeles mūzikas skolā un par savu pirmo skaņdarbu “Meža gulbji” saņēmu pirmo vietu Pētera Vaska rīkotajā konkursā mūzikas skolām.
Vēlāk visas iegūtās pirmās vietas man “sagādājis” godājamais Pēteris Vasks, par ko esmu viņam ļoti pateicīga. Kamēr vien studēju Mūzikas akadēmijā, tikmēr mani godalgoja Pētera Vaska fonda rīkotajos kompozīcijas konkursos.
– No kā īsti pārtiek komponists? Protams, gandrīz trīsdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas parādās jauni cilvēki, kuri var nodoties tikai radošajai dzīvei, pateicoties savu vecāku turībai.
– Nē, tas nav mans stāsts. Tētim dzīve bija diezgan traģiska, mamma visu mūžu nostrādājusi par skolotāju.
Protams, katra komponista ceļš ir citāds, taču mūzikas kvalitāte nenosaka peļņu.
Kamēr popdīva Lēdija Gaga nopelna 400 miljonus eiro par vienu projektu, tikmēr minimālisma komponists Filips Glāss par operu saņem vienu miljonu. Protams, Amerika, Metropolitēna opera…
Par simfoniskās mūzikas lielkoncertam radīto skaņdarbu VKKF mani atbalstīja ar 1500 eiro. Par baletu LNO – ar pieciem tūkstošiem. Bet, piemēram, par “Guesstimations” saņēmu 700 eiro. To gan sarakstīju ļoti ātri – četros mēnešos.
Par vienu no savas dzīves mērķiem esmu izvēlējusies tieši simfonisko mūziku, jo tā mani ārkārtīgi suģestē. Taču tas ir ļoti dārgs process, jo, piemēram, pie divu sekunžu mūzikas varu pavadīt trīs vai četras dienas, jo visu daru ļoti rūpīgi.
Popmūziķim par dziesmu, kuru klausās miljoni vai katru dienu, pamatienākumi ir no autortiesībām, bet simfoniķis nekad nevar paredzēt, cik daudz viņu atskaņos. Tādēļ lielākais ienākums ir nevis no autortiesībām, bet gan autoratlīdzība jeb honorārs. Un tad tie skaitļi vairs nešķiet lieli. Protams, komponisti, tajā skaitā es, raksta mūziku reklāmām, video, teātriem, filmām.
Pērn radītais skaņdarbs kamerorķestrim “Dialexica”, kas tika nominēts Lielajai mūzikas balvai un ir viens no maniem sarežģītākajiem skaņdarbiem – to esmu veidojusi kopā ar dzejnieku, mākslinieku un instrumentu izgudrotāju Artūru Punti –, deva divus ārzemju pasūtījumus Francijā.
Izcilais franču komponists Filips Irels uzaicināja radīt skaņdarbu viņa 1991. gadā dibinātajam sešpadsmit mūziķu ansamblim “Court-Circuit”, un to finansē Francijas Kultūras ministrija. Un otrs pasūtījums nāca kā rezultāts manām meistarklasēm Francijā. Žūrija uzaicināja radīt skaņdarbu ērģelēm un dejotājiem klosterī “Royaumont”, kas mūsdienās ir kultūras rezidence pie Parīzes. Šo darbu atbalsta mecenāte.
– Ļaujaties iedvesmai vai strādājat pēc stingra grafika?
– Pašā radošajā posmā noslēdzos no visas pasaules, atvados no tuvajiem cilvēkiem. Ar jauno skaņdarbu Simfoniskās mūzikas lielkoncertam pavadīju visus Ziemassvētkus un Jaungada nakti un jutos ļoti laimīga, jo pie tā strādāju no visas sirds. Tā nu šis skaņdarbs simfoniskajam orķestrim – quasi korālis ar iekšēji vienādiem attālumiem – savu formu ieguvis Ziemassvētku naktī un slēpj savas stingrās kontūras galēji palēninātā elpā.
Esmu regulāri strādājoša mūziķe, varu nodoties darbam vienpadsmit, divpadsmit stundas dienā. Pēc tam atļaujos paņemt pauzi pat trīs nedēļas.
Pērngad man nebija nevienas tādas atelpas. Pie jūras pa visu vasaru tiku vienreiz, viss gads bija pilns projektiem, tajā skaitā instalācija Baltajā naktī “Zirgu pastā” uz sešdesmit ekrāniem, skaņdarbi meistarklasēm Francijā, augustā mākslinieces Lienas Bondares izstādei “Epizodes 2” kopā ar Artūru Punti veidojām skaņu.
Artūrs Punte nupat atkal izgudrojis jaunu unikālu instrumentu, kuru spēlēju katru trešdienu kopā ar mūsu grupu “Perry Borr” (atvasinājums no krievu vārda “peribor”, kad visa kā par daudz, savukārt Perijs Bors – nejēdzīgs vārds un uzvārds ar pārspīlēti daudz “R” burtiem).
Grupas unikalitāte ir tajā, ka visu skaņu sākumpunkts ir dzeja, kas iedarbojas uz visiem pašizgudrotajiem instrumentiem, kuri atrodas uz galda, bet priekšplānā ir deklamējamais teksts. Jaunajam izgudrojumam vēl nav nosaukuma, bet es to saucu par pašoscilējošu trīsstīgu basa instrumentu.
Ar trim slēdžiem, pieslēdzot to pie strāvas, var panākt, ka, mikrofonā skanot dzejai, stīgas pašas spēlē un vibrē bezgala ilgi.
Mūs visus trīs varēs dzirdēt 30. martā plkst. 18 Sv. Pāvila baznīcā, bet Artūra Puntes un metālmākslinieka Jēkaba Voļatovska skaņas instalācijas kā 2014. gadā, tā arī šogad varēs redzēt Cēsu mākslas festivālā.
Koncertā Artūrs lasīs dzeju un spēlēs pašizgudrotās skaņas ierīces, arī Jēkabs spēlēs savas pašizgudrotās skaņas ierīces, bet es – jaunradīto instrumentu. Gribētos to uzspēlēt kādā elektroniskās mūzikas festivālā Islandē!
Radošā vizītkarte
LINDA LEIMANE
• Absolvējusi Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolu; Latvijas Mūzikas akadēmijā ieguvusi maģistra grādu kompozīcijā pie Rolanda Kronlaka (2008–2013).
• Papildinājusies Francijā, Nacionālajā augstākajā mūzikas un dejas konservatorijā Lionā.
• Darbi atskaņoti Latvijā, Igaunijā, Francijā, Itālijā, Austrijā, Austrālijā, Zviedrijā, Šveicē un Nīderlandē.
