– Jāni, tu Mančestrā esi studējis spēlfilmas scenāriju veidošanu. Vai nāca arī kāda pilnīgi negaidīta atskārsme? 0
J. Balodis: – Par vientulības sajūtu. Vienu semestri kādā dzīvoklī mitinājos pilnīgi viens. Īsts pārbaudījums. Jo vienas nedēļas laikā saslimu divreiz. Bija auksti, pat tik ļoti, ka nevarēju parakstīt, jo sala pirksti. Tad biežāk gāju uz bibliotēku. Iepazinos ar cilvēkiem. Arī tādiem, kas mazgājas tualetē, laikam bezdarbniekiem. Jautrāko vilni dzīve sit dienvidu rajonā, kur lielākoties universitātes. Es dzīvoju industriālajā ziemeļu rajonā, kur rūpnīcas un daudzstāvu nami… Ejot pār tiltu, redzi uz kartona kastēm gulošos, arī latviešus, kuri pazaudējuši darbu, kaut kas nav sanācis, nav paveicies, taču droši vien nevienam citam par to negribas stāstīt.
V. Sīlis: – Kad sākām veidot izrādi, sapratām, ka Latvijā notikušais tomēr ir veiksmes stāsts. Dažiem neaprakstāmi grandiozs divdesmit sešu gadu garumā (pasmaida). Taču varbūt arī es savā ziņā esmu daļa no veiksmes stāsta… Man nav bijis nekādu trekno gadu, tajā laikā biju students. Kad krīze sita augstāko vilni, meklēju darbu, iespēju kaut ko nopelnīt. Un tas nebija vieglākais laiks, taču man nebija arī kritienu. Daudziem bija – milzīgi, šaušalīgi. Bet tāpēc nevajag pret viņiem izturēties vīzdegunī – fa… neizturēja. Nākamreiz tikpat labi arī tu vari būt tas, kas krīt. Varam jau mūsu valstī visi izvēlēties būt cīnītāji. Cits pret citu. Kurš ātrāk, kurš vairāk… Kaut vai teātrī – ui, kā vinnēt Dailes teātri! (Iesmejas). Var visur saskatīt cīņu. Bet varbūt var mēģināt dzīvot kaut kā citādi, humānāk?
