– Nu jā, pilis uzceltas, pasaule apceļota, sešas sievas – kā pie musulmaņiem – vai sešas mīļākās – kā pie kristiešiem – Eiropā apņemtas… 0
– Un ko vēl ar to naudu darīt?! Minimālo algu paceļ par desmit eiro, bet tā līnija, no kuras sāktu griezt solidaritātes nodokli, ir mazliet virs četriem tūkstošiem. Tas ir tikai mazliet virs valsts amatpersonu ienākumiem, lai deputātiem, ministriem tā “solidaritāte” ietu garām. Un kādu biznesu gribam veicināt? Atbalstīt negausīgus rausējus vai tomēr cilvēkus, kuri vēlas dot darbu citiem, labumu valstij un, protams, arī nopelnīt paši?
J. Balodis: – Tās dīvainās idejas nāk no Čikāgas ekonomikas skolas, taču mēs ātri uzzinājām, ka Valdis Dombrovskis tur nav mācījies (pasmaida). Nu jā, viens no 90. gadu daudzo notikumu klāsta, ko izvēlējāmies izrādei, bija izšķiršanās par aizņemšanos no Starptautiskā valūtas fonda. Pasēdēju bibliotēkā, palasīju tā laika Latvijas presi, jauki, ka tā pieejama digitālā veidā un pēc atslēgas vārdiem visu iespējams sameklēt. Izrādes otrajā daļā ievijas notikumi pēc 2008. gada, kuru veidojām no dzīvām sarunām, tiekoties ar cilvēkiem, kuriem ir viedokļi par to laiku. Tas ir kā ceļojums no vienas domas uz otru. Izrāde būs tāda kā eseja.
– Žurnālistiem ir diezgan grūti sarunāties ar Dombrovski, šķiet, viņš ir vienu skaitļu un dokumentu pārņemts. Vienīgi, reiz citējot Šleseru, toreizējais premjers pārteicās – “krāniem un buldozeriem jāstrādā lidostā”, kas pašam izraisīja smaidu… Gluži vai vēsturisks ieraksts… Ko jūs viņam vaicātu?
V. Sīlis: – Dombrovskim uzrakstīju vēstuli: kādu jūs iztēlojaties Latviju, ko jums tā īsti nozīmē? Nedomāju, ka premjeram mūsu zeme neko nenozīmē, tikai kaut kā nav sanācis gana saprotami pateikt…
J. Balodis: – Es Valdim Dombrovskim pavaicātu, kāda toreiz bija tā saruna ar prezidentu Andri Bērziņu, pēc kuras viņš atkāpās no premjera amata. Tā cilvēciski – kā viņi iesāka sarunu, kur skatījās, kādas bija emocijas, vai dzēra kafiju…
– Kas izrādē “Veiksmes stāsts” spēlē Valdi Dombrovski?
V. Sīlis: – Izrādē četri aktieri – Romāns Bargais, Jānis Vimba, Uldis Siliņš un Daiga Gaismiņa – spēlē plašu tēlu amplitūdu. Uldim ir arī maza epizodīte ar Dombrovska tekstu, taču aktierim ir arī lielāks uzdevums. Bieži vienam aktierim uzpolsterējam vēderiņu, citam izdzenam matus vai pielīmējam bārdu, lai būtu līdzība ar kādu konkrētu prototipu, un tad publika zālē priecājas: re, re, kur Laimdota, Solvita, Valdis… Šoreiz tas lielākais izaicinājums – atklāt, ko pasaka un kā pasaka. Un vēl iekšējās emocijas. Redzi – cilvēks runā vēsi, taču iekšā viss vārās. Mēģināsim to izcelt ārā. Ko politiķi teikuši, un kā es to sapratu.
– Un lielākais gandarījums, ka publikā esat saprasts?
– Kad izrādē “Mārupīte” rudenī ejot kopā ar divdesmit skatītājiem ievēro, re, te atnācis cilvēks, kuru esmu redzējis citos savos iestudējumos. “Vienotības” politiķi skatās “Nacionālās attīstības plānu”. Ļoti kritiska izrāde, bet kritizētā vara tepat priekšā sēž un tevi neapklusina. Patiesībā – ļoti labi. Tepat, kaimiņvalstī, nez vai ko tādu varētu piedzīvot. Bet vislielāko prieku man sagādāja kāds cits gadījums. Ar Ivaru Kļavinski veidojām izrādi par hokeju. Viegli uzvedumam negāja, jo tas bija taisīts puikām par hokeju un politiku. Sauca “Minskai – nē!”. Vēsā mierā eju pa ielu kādā no kārtējiem svētku sarīkojumiem galvaspilsētā, te pēkšņi no pūtēju orķestra ierindas izskrien puika, piešaujas man klāt un saka – es redzēju tavu izrādi par hokeju, man ļoti patika!
