Saruna ar igauņu dzejnieku Contru, kurš atdzejo latviešu klasiķi 0
Contru (īstajā vārdā – Marguss Konnula) Igaunijā pazīst. Prasi kafejnīcā vai autobusa pieturā – visi zina, kur dzīvo “kaunis gorjačij igaunis” – skaistais, karstasinīgais igaunis. Tā viņš sevi nosauca pirmajā latviski tulkotajā dzejoļu grāmatā “Abi labi”.
Augstās skolās nav mācījies, labi pieprot vārdu un atskaņu spēli, iedvesmojas no paša un citu dzīves. Dzejoļus lasa un dzied kā garas balādes. Popularitātes un jautrās dabas dēļ Contru aicina uzstāties gan skolās, gan bagātu ļaužu saietos.
Dzīvo viņš apmēram trīsdesmit kilometrus no Latvijas robežas Urvastē un palaikam pievēršas kaimiņiem latviešiem – uzraksta dzejoli par “Pareksa banku” vai Lāčplēsi, tulkotājam Guntaram Godiņam sveiciena “tere” vietā saka “Verpakovskis”, Valmierā skrien maratonu un dzer alu. Kad Latvijā svin valsts svētkus, izliek savā lauku mājā karogu un nodzied igauņu himnu latviešu valodā.
Pirms četriem gadiem Contram gadījās atdzejot dažus Eduarda Veidenbauma dzejoļus, šoruden varētu iznākt grāmata. Latviski viņš saprot nedaudz, runā ļoti maz, tāpēc bez Godiņa palīdzības neiztikt.
– Pie mums laikam interesantāka dzīve, ja reiz tik daudz dzejoļu un darīšanu Latvijā?
Contra: – Latvijā ir ļoti laba dzīve, un Valmiera ir kļuvusi par manām otrām mājām kā Puškinam Mihailovska. Esmu pat nedēļām dzīvojis Valmierā – bija gan maratons, gan alus, nav jau tālu arī “Kalāči” un Veidenbaums.
– Vai radniecīga dvēsele dzejā?
– Varbūt latvieši uzskata, ka Veidenbaums ir ļoti traģisks dzejnieks, bet es viņu redzu citādi. Esam mazliet līdzīgi – ar ironiski filozofisku attieksmi pret pasauli, kam piemīt arī melnais humors. Daļēji jūtos kā igauņu Veidenbaums.
Mani izbrīnīja, ka līdz šim neviens viņa dzejolis nav pārtulkots igauniski. Lai gan zinām taču, ka Veidenbaums mācījās Tērbatas universitātē. Pirms četriem gadiem notika igauņu dzejniekam Kristiānam Jākam Petersonam un Veidenbaumam veltītais pārgājiens kājām no Rīgas uz Tartu, Valmieras teātra aktieris Januss Johansons man iedeva divus Veidenbauma dzejoļus un kompaktdisku ar Jura Kulakova dziesmām. Izdomāju, ka iztulkošu visu disku. Sāku pētīt tekstus, un mani piesaistīja atskaņas, kas man ļoti patīk.
Man pat ir plāns pēc četriem gadiem, kad Veidenbaumam būs ļoti liela jubileja, noskriet maratonu no mājas Tartu, kurā viņš studiju laikā dzīvoja, līdz “Kalāčiem”.
– Cik tas ir tālu?
– Apmēram simt piecdesmit kilometru.
– Tad jau ar pieturām?
– Jā, tāpat kā Veidenbaums, kad viņš gāja no Tartu, pa ceļam apstājās krogā, nolasīja dzejoli un dabūja alu. “Bet vienmēr dzeru alu,/ Kaut sadzertu ar galu!” Kad Valmierā pērku Brenguļu alu, vienmēr noskaitu šo Veidenbauma pantiņu. Es kā tāds kapitālists par dzejoļu lasīšanu gan prasu naudu, nevis alu.
– Kā var tulkot, labi neprotot latviešu valodu?
– Pateicoties Guntaram, kas parādīja trikus, kā iztulkot labāk. Kad parunājos ar Janusu vai Guntaru, ļoti daudz ko slīpēju un pārtaisu.
– Ar dzejoļiem iztikai sanāk?
– Lielākie ienākumi sanāk no uzstāšanās un darbiem, kuros rakstu dzeju pēc pasūtījuma. Pagājušajā gadā no Kultūrkapitāla fonda dabūju arī rakstnieka stipendiju. Var teikt, ka valsts kaut kādā mērā maksā par manu literāro darbu.
– Vai citu darbu esat strādājis?
– Vispār esmu ļoti slinks un nespēju neko citu atrast. Kad pēc dienesta robežsardzē atgriezos Urvastē, vīri pie šņabja glāzītes man reiz prasīja, ko es tur darīju. Pastāstīju, ka vienreiz biju tulks zviedram, jo vienīgais vismaz kaut ko pratu angliski. Ciems tagad zināja, ka esmu tulkojis zviedram, bet skolā uz mēnesi vajadzēja angļu valodas skolotāju, tāpēc mani ielika par to skolotāju. Starp citu, mans skolnieks bija arī Andruss Verniks – ar angļu valodu viņš īsti netika galā, toties kļuva par pasaules čempionu šķēpmešanā.
Kad Urvastē vajadzēja pastnieku, es trīs gadus kļuvu par pastnieku. Tagad vairs nestrādāju, taču joprojām reklāmās parādos kā pastnieks. Var teikt, ka esmu kļuvis par mūža pastnieku.
– Veidenbauma dzejā ir daudz protesta. Vai Igaunijas dzejnieki un rakstnieki ir sociāli un politiski aktīvi?
– Es varbūt neesmu tik ļoti aktīvs kā daudzi citi igauņu dzejnieki, taču daru to caur saviem dzejoļiem un neuztraucos, ka pasaku arī kaut ko traku.
– Igaunijas himnai uzrakstījāt jaunus vārdus un nosaucāt to par himnu pidžamai.
– Pie mums sāka runāt, ka himna ir novecojusi un to vajadzētu mainīt. Daudzi igauņi tagad ir ateisti, taču himnā piesaukts Dievs. Labi, mainām! Es uzrakstīju himnu pidžamai. Tā ir vārdu spēle, jo himnas vārdi “Mana tēvija” igauņu valodā skan “Mu isamaa”, kas man atgādina “pidžaama” .
– Vai tauta nekratīja ar pirkstu, Contra, tā nedrīkst ar himnu jokot?
– Tādu nebija daudz, taču igauņi netālu no Narvas, Jehvi, kur uz tikšanos ar mani sanāca arī daudz krievu, bija dusmīgi, kad nodziedāju savu pidžamas himnu. Varbūt igauņiem uzsita asinis tāpēc, ka par viņu himnu smējās krievi.
– Urvastē dzīvojat, jo te mierīgāk un lido vairāk mūzu?
– Es te piedzimu, paliku un dzejošanai katrā ziņā labāk izvēlos laukus. Šādā vidē dzīve rit dabiskāk nekā kastēs, kurās cilvēki dzīvo pilsētās. Te nav pārāk daudz mašīnu. Vienreiz nāku mājās no autobusa, man jāmēro četri kilometri, un pabrauc garām četras automašīnas! Sāku domāt, velns ar ārā, vai es esmu pilsētā? Ar tām mūzām ir tā, ka bieži vien neesmu mājās – vai viņas mani maz satiek?
– Taču par iedvesmas trūkumu nevarat sūdzēties.
– Man ir sakrājies tik daudz dzejoļu, ka nejaudāju visus salikt grāmatās.
Tagad, ja iespējams, labāk nerakstu. Rakstīšu, kad dvēselē kaut kas tā skrāpēsies, ka citādi nevarēšu. Piemērs no dzīves – atrodies bērēs un uznāk smieklu lēkme, taču smieties nedrīkst. Kad turi smieklus un neļauj tiem izpausties, zini, ka tie nāks ārā baigi spontāni un ar lielu rēcienu. Tas ir mans variants.
– Kā no Margusa Konnulas kļuvāt par Contru?
– Marguss ir ļoti parasts igauņu vārds, tāpēc gribēju kaut ko mainīt. Mans pseidonīms nāk no Džimija Konora (leģendārs ASV tenisists. – Red.), kura vārdu igauņi nevar pareizi izrunāt, viņiem sanāk kaut kas līdzīgs Contra. Contra man iepatikās piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumā, kad jauniešiem, protams, svarīgi nostāties pret kaut ko. Sāku rakstīt dzejoļus ar šo vārdu. Man tas nozīmē Contra Contram – visiem pretī, taču būtībā kopā ar viņiem. Tas ir kā nebeidzams aplis, kā čūska, kas apēd savu asti.
VIZĪTKARTE CONTRA (īstajā vārdā Marguss Konnula) Dzimis 1974. gadā Latvijas pierobežas mazpilsētā Urvastē. Iznākuši 20 dzejoļu krājumi. 2009. gadā Latvijā klajā nāca Contras dzejoļu izlase “Kaunis gorjačij igaunis”, ko sastādījis un atdzejojies G. Godiņš. Contra rakstījis arī prozu un bērnu literatūru un pašlaik strādā pie E. Veidenbauma atdzejošanas igauņu valodā. |
