Vai par grēkiem saņemam sodu? Saruna ar Gundaru Āboliņu 0
Jaunajā Rīgas teātrī 12. septembrī pirmizrāde pirmajam jauniestudējumam 2019./2020. gada teātra sezonā. Izaka Baševisa Zingera stāstus “Vēlā mīla” un “Seanss” vienā izrādē “Vēlā mīla” apkopojis režisors Alvis Hermanis. Galvenajās lomās – Regīna Razuma un GUNDARS ĀBOLIŅŠ.
Izaks Baševiss Zingers (1902 –1991) ir dzimis Polijā, vēlāk ASV apmeties ebreju rakstnieks, kurš rakstīja jidišā un angliski, tiek dēvēts par ebreju Šeherezādi. Nobela prēmijas literatūrā laureāts, sarakstījis 18 romānus, vairākas lugas, bērnu grāmatas, bet visvairāk atzīts kā stāstu autors.
Viņa tēvs bija rabīns, pie kura cilvēki nāca pēc padoma grūtos brīžos. Pats viņš kļuva par literātu un ar saviem prozas darbiem turpināja darīt to pašu, ko viņa tēvs, – dziedēt cilvēku dvēseles rētas. Jauno izrādi veido divi atsevišķi stāsti, kuros, kā teikts teātra pieteikumā, “divi cilvēki izdzīvo visu amplitūdu starp komisko un traģisko, kas veido mūsu pavadīto laiku uz šī zemes”.
Teātra pieteikumā lasāms, ka stāstus izrādei tulkojis Gundars Āboliņš. No tā izriet, ka ar rakstnieku esat saticies ļoti īpaši – caur viņa stāstiem.
G. Āboliņš: Šādu tikšanos varētu novēlēt daudziem. Man radusies ilūzija, ka rakstnieks mani uzrunājis ļoti personiski, un tā es izjūtu arī viņa uzticību. Personiski, protams, neesam tikušies – 1991. gadā, kad viņš nomira, Latvija tikko bija atguvusi neatkarību.
“Kabalas noslēpumiem” (2012. gadā JRT iestudēta izrāde. – V. K.) tiku tulkojis septiņus stāstus, beigās palikām pie pieciem, jaunajā izrādē – pie diviem. Tulkojot no angļu valodas, salīdzināju ar Zingera tulkojumiem citās valodās, kuras daudzmaz pieprotu.
Centāmies saglabāt oriģināla ideju, tēlu pasauli, atmosfēru, detaļas, specifiskās lietas.
Stāstos ir daudz ebreju terminoloģijas, piemēram, heders, kas nozīmē skola, štreimls, tallids – nacionālie apģērba gabali. Tās lietas mēģinājām kā tulkot, tā apspēlēt. Mans tulkojums drīzāk ir pat viņa stāstu atdzejojums. Uz skatuves teātrī tekstam stājas spēkā citi nosacījumi. Nevajag runāt to, ko vari nospēlēt, bet sakāmajam jābūt saprotamam.
Alvis Hermanis neslēpa, ka šī nav pirmā reize, kad viņš ķeras pie “Vēlās mīlas”. Pirms desmit gadiem to tika iestudējis Minhenes Kamerteātrī, un pēc četrām sezonām Minhenē izrādi vēl divas sezonas izrādīja Hamburgas Thalia teātrī.
Vācijā strādājot, arī pats esmu pieredzējis, ka uzvedums repertuārā parasti noturas pāris sezonas, bet ir iestudējumi, kas piedzīvo pat divpadsmit sezonas. Es arī tādā esmu piedalījies. Tāda bija izrāde, kas tika veidota pēc bavāriešu rakstnieka Herberta Ahternbuša stāsta “Susn” jeb “Zuzanna” – par vienas sievietes mūžu no jaunas meitenes līdz alkoholiķei vecumdienās, kuru izcili spēlēja vācu aktrise Brigita Hobmeiere.
Izrādē dažādos dzīves posmos ar viņu kopā ir kāds liktenīgs vīrietis (it kā pats autors). Kamēr biju Minhenes teātra štata aktieris, šo lomu spēlēju es. Tagad lomu pārņēmis cits kolēģis.
Patiesībā jau tik ilgs mūžs vienai izrādei ir unikāli. Vācijā divpadsmit gados izdodas nospēlēt apmēram 120 izrādes, bet pie mums ir izrādes, kas tikpat ilgā laikā tiek spēlētas pat 400 reižu. Ir starpība!
“Vēlie kaimiņi” – tāds “Vēlajai mīlai” bija nosaukums Vācijā – no Minhenes pārceļoja uz Hamburgu, jo mainījās Minhenes teātra intendants, līdz ar to arī liela daļa aktieru trupas. Andrē Jungs un Barbara Nusse šo izrādi turpināja spēlēt Hamburgā.
Intendanti un režisori, pārejot uz citiem teātriem, dažas izrādes mēdz ņemt līdzi.
Un, tā kā Alvis Hermanis kopā ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Moniku Pormali ir šīs izrādes veidotāji, izlēmām, ka mēs varētu uzvedumu iestudēt Rīgā ar latviešu aktieriem, kad tās mūžs Hamburgā būs noslēdzies.
Darbība notiek tādā kā tipveida vai sērijveida blokmājas dzīvoklī Maiamibīčā, līdzīgi kā pazīstamajā krievu filmā “Vieglu garu”, ko Krievijas kanāli rāda ik Jaungadu. Un ne jau dekorācijās būtība, bet tajā, kādi cilvēki un kā šo stāstu izstāsta.
Pirms pieciem gadiem, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta un Alvis Hermanis bija viesizrādēs Rīgas kinostudijā ar Minhenes Kamerteātra “Vēlajiem kaimiņiem”, pavisam nedaudz skatītājiem bija iespēja redzēt stāstu par diviem ebreju imigrantiem Ņujorkā un to, cik smaga ir vientulība vienatnē un divatnē. Jums ar Regīnu Razumu droši vien būs savs stāsts.
Izrādi veido divi stāsti, kas ir ļoti atšķirīgi gan pēc tajos darbojošos tēlu likteņiem un sociālā statusa, gan arī veida, kā šos stāstus izstāsta. “Vēlajā mīlā” mans varonis ir ļoti turīgs vientuļš vecs cilvēks, vārdā Harijs Bendiners, kurš tāpat kā šo stāstu autors Zingers, dzimis Polijā un pārcēlies uz ASV, otrajā stāstā “Seanss” – ļoti trūcīgs vientuļš cilvēks, vārdā Zorahs Kališers – filozofijas profesors, kurš mēģina izveidot filozofisku sistēmu pasaules izpratnei, bet beigās saprot, ka visas teorijas nesniedz atbildes uz pašiem būtiskākajiem dzīves jautājumiem.
Regīnas Razumas varone pirmajā stāstā ir vientuļa, ļoti turīga sieviete, otrajā daļā – vientuļa, bet trūcīga. Stāsts par veciem, vientuļiem cilvēkiem, kuri, izrādās, viens otram ir vajadzīgi.
Skatītāju acu priekšā noritēs viens laika nogrieznis divu cilvēku mūžā. Kas ar šiem cilvēkiem šajā laikā notiek? Runājam par dzīvību, nāvi, cilvēka dzīves jēgu, mīlestības lomu tajā.
Vai par grēkiem saņemam sodu? Un vai tas, ko uztveram kā sodu, patiesībā tāds arī ir?
Šajos stāstos ir tik daudz it kā neskaidrību. Tajās skatītājam atstājam telpu domāt līdzi. Kad nomirsim – pazudīsim, vai kaut kas paliks pēc mums? Ko ir bijis vērts dzīvē darīt, kāds ir tās “sausais atlikums” vecumā?
Tik šķietami vispārināti un tajā pašā laikā tik konkrēti. Būtu banāli, ja mēs mēģinātu publiku tikai izklaidēt ar kaut kādu jocīgu cilvēku atrādīšanu uz skatuves. Caur šo formu mēģinām uzdot ļoti konkrētus jautājumus.
Es vēlētos, lai cilvēki atnāk uz izrādi, neraugoties uz to, ka autors ir ebreju izcelsmes, jo latviešu sabiedrībā šad tad uzvirmo zināmie priekšstati, ka “tas jau ir par viņiem, tas jau uz mums it kā neattiecas”. Es vēlētos, lai šo stereotipu noliek malā, jo dzīve un tās vispārcilvēciskā puse visiem viena.
Jums patiesi šķiet, ka vēl šobrīd Latvijā kāds dala cilvēkus pēc etniskās piederības?
Un kā vēl! Ir zināms risks iestudēt kādu mūsdienu krievu autoru, jo tūlīt nākamais secinājums – krievs, tātad Putins! Turklāt tāda uztvere tiek kultivēta. Viss, kas ir amerikānisks, ir labi. Un viss, kas krievisks, – slikti.
Arī “Kabalas noslēpumi” dīvainā kārtā toreiz uzreiz neguva plašu skatītāju atsaucību. Mēs to izrādījām divas sezonas – gluži kā Vācijā… Jo, manuprāt, savu lomu nospēlēja manis jau minētais aizspriedums. Taču ir skatītāji, kas vēl šodien šo izrādi atceras ar labiem vārdiem un augstu vērtē.
“Kabalas noslēpumos” vispārcilvēciskais mani bija aizkustinājis tik ļoti, ka to, ka stāsts tomēr par ebrejiem, tieši uztvēru ainā ar ļoti īpatnējo šai tautībai raksturīgo roku plastiku. Teātra kritiķis Normunds Naumanis, kurš tolaik vēl bija mūsu vidū, rakstīja – var tikai izteikt apbrīnu, ka izrādes bagātā plastiskā forma tapusi bez horeogrāfa līdzdalības. Turklāt Gundars Āboliņš planējot jau kaut kur ārpus saprāta un fiziskā ķermeņa tehniskajām robežām…
Savulaik Minhenē iepazinos ar vienu jaunu ebreju aktieri, starp citu, izraidītu no hasīdu ģimenes, jo viņš, lūk, bija izvēlējies “tādu” profesiju. Noskatījies “Kabalas noslēpumus”, ar kuru bijām viesizrādēs Vācijā, viņš izrādes kontekstā izstāstīja man to, ko ortodoksālie ebreji jeb hasīdi parasti cilvēkiem ārpus sava loka nestāsta.
Redzot, ar kādu pietāti esam strādājuši, viņš atklāja vēl daudzus līmeņus un slāņus, par kuriem nebijām pat iedomājušies, kas ko nozīmē. Tā ir sarežģīta, dziļa un bagātīga zīmju sistēma.
Vienkāršoti runājot, ja mēs būtu somu briežkopji, kustētos citādi, ja itāļu žigolo – citādi, ja spēlējam hasīdus, atbilstoši.
Visā dzīvē, mūzikā ir savs ritms. Un, meklējot šā ritma izpausmes veidu arī caur to, cik ātri un asociatīvi šie cilvēki domā, nonācām pie kustību partitūras un “savas horeogrāfijas”. Ak Dievs, tā ir vesela pasaule! Arī “Vēlajā mīlā” iztiksim bez pieaicināta horeogrāfa.
Toties kā toreiz “Kabalas noslēpumos”, tā arī, kā jau minēts, tagad “Vēlajā mīlā” kostīmu māksliniece un scenogrāfe ir Monika Pormale. Kas jūsu radošo komandu saista šajā māksliniecē?
Precizitāte detaļās. Izrādei būtiska nevis scenogrāfa egoistiska pašizpausme, bet talants radīt uzvedumam ticamu vidi ar precizitāti detaļās, kas palīdz kopīgam izrādes tēlam. Dzīvē un mākslā vispār daudz ko izšķir detaļas. Smilšu graudiņš kurpē arī ir tikai detaļa, bet kad uzminat uz to ar visu savu svaru…
“Vēlajā mīlā” nebūs tās pašas dekorācijas, kas izrādei Vācijā, bet ļoti līdzīgas. Jo diemžēl visu dekorāciju nepaspējām atpirkt.
Pusstundu pēc pēdējās izrādes, kā tas Rietumos diemžēl mēdz notikt, kad izrādes mūžs ir galā, tās dekorācijas ar motorzāģi tiek sazāģētas. Mēs piezvanījām stundu pēc izrādes beigām. Šo to, nelielākus rekvizītus, izdevās saglābt, bet būtībā visa scenogrāfija tagad pēc režisora ieceres radīta no jauna. Te liels nopelns arī Monikas Pormales – viņa patlaban strādā ārzemēs – jaunajai asistentei Paulīnei Kalniņai.
Kā teica Alvis Hermanis, šī izrāde vispār ir radīta diviem aktieriem – jums un Regīnai Razumai. Nav noslēpums, ka jaudīgi aktieri var otru no skatuves “noēst” – paņemt visu skatītāja uzmanību sev…
JRT trupā ar pietiekamu pieredzi un profesionālu varēšanu esam visi. Ikviens no mums jebkurā izrādē var izmantot situāciju un ar saviem izteiksmes līdzekļiem “noēst” kādu kolēģi, ja vien to vēlētos.
Līdzībās – man ir atombumba, un tāda pati arī Regīnai Razumai. Kurš no mums to spridzinās?
Un, galvenais, kāds no tā būtu labums? Visa jēga, ja partnerībā viens otru ceļ, balsta. Cenšamies no otra nevis ņemt, bet dot, un tad gūst arī skatītājs.
Kāds ir lielākais izaicinājums jaunajā iestudējumā?
Cerēt, ka skatītājs noticēs visam, ko mēs uz skatuves darām.
