Cilvēks ir stiprāks brīvībā. Saruna ar Gati Šmitu 0
Ceturtdien, 31. oktobrī, Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos režisora GATA ŠMITA jauniestudējums “Meklējot Spēlmani”, kas stāstīs par apstākļiem un notikumiem, kuri savulaik noveda pie leģendārās izrādes “Spēlē, Spēlmani!” tapšanas, kā arī par cilvēkiem, kas tajā spēlēja nozīmīgu lomu. Jauniestudējuma dramaturģiju veidojusi Justīne Kļava.
Vecākās paaudzes skatītājiem labi zināmo toreizējā Jaunatnes teātra izrādi “Spēlē, Spēlmani!” pēc Ādolfa Šapiro ierosinājuma režisors Pēteris Pētersons (1923–1998) iestudēja 1972. gadā. P. Pētersona izvēlētā un kopā ar Imantu Ziedoni sagatavotā Aleksandra Čaka dzejas izrāde ar Ilmāra Blumberga scenogrāfiju un Imanta Kalniņa mūziku guva milzīgu popularitāti, tika spēlēta sešpadsmit sezonas un ir iekļauta Latvijas Kultūras kanonā.
– Jūs, Gati, ar leģendāro “Spēlē, Spēlmani!” esat nākuši pasaulē gandrīz vienā laikā – izrāde 1972. gadā, jūs gadu vēlāk…
G. Šmits: – Jā, šo izrādi man gadījies redzēt daudzas reizes, jo uzvedumā spēlēja mana vecmāmiņa aktrise Lūcija Baumane. Tās ir manas bērnības atmiņas, kas, protams, nav lineāras, ir atsevišķi smadzenēs ierakstījušies brīži, dažas melodijas…
– “Miglā asaro logs…”
– Nē, pusaudža gados tieši šī dziesma šausmīgi kaitināja, likās pārāk “nodrāzta”, teatrāla, no konteksta izlecoša. Dziļāku iespaidu atstāja dažas no Imanta Kalniņa dziesmām, mazāk zināmās, no aprites zudušās.
Nedaudz Imanta Kalniņa mūzika skanēs arī izrādē “Meklējot Spēlmani”. Atskaņu līmenī, kā muzikālas cilpas, akcenti.
– Vai, veidojot jaunuzvedumu, noderējuši arī vecmāmiņas stāsti no leģendārās izrādes aizkulisēm?
– Nē, nebiju aizkulišu bērns, kas grozītos pa aizskatuvi. Lielajās ģimenes viesībās četras reizes gadā vecmāmiņa kā goda viešņa sēdēja galda galā, sarunas, protams, grozījās ap teātri, bet nekā konkrētāka šīs izrādes sakarā neatceros. Atnācis uz teātri kopā ar vecākiem, “Spēlē, Spēlmani!” vēroju no zāles, daudz ko notiekošajā nesaprotot, un nu likās īstais brīdis izpētīt Pētersona scenāriju, kaudzi materiālu par to laiku, noklausīties izrādes audioierakstu, kuru izdevās dabūt no Radio arhīva.
– Saprotami uz skatuves ieraudzīt Čaku jeb Spēlmani, ko savulaik spēlēja Imants Skrastiņš, bet tagad – Vilis Daudziņš, arī – režisoru Pēteri Pētersonu, ko atveidos Ģirts Krūmiņš. Bet mazliet mulsinoši izrādes varoņu vidū redzēt Smiļģi (spēlēs Andris Keišs), jo izrādi “Spēlē, Spēlmani!” 1972. gadā iestudēja toreizējā Jaunatnes teātra telpās Lāčplēša ielā 37 un visu sešpadsmit sezonu laikā tā arī nekad netika rādīta Lāčplēša ielā 25, kur pirms Jaunatnes teātra atradās Dailes teātris, tā dēvētā vecā Dailīte ar slaveno Smiļģa kabinetu.
– Leģendārā “Spēlē, Spēlmani!” ir tikai atspēriena punkts mūsu izrādei – vēstījumam par daudziem, kas atdevuši dzīvi teātrim, par spēlmaņiem Pētersonu, Čaku un, protams, Smiļģi, bez kura latviešu teātris nav iedomājams. Starp citu, ilgus gadus teātrī pavadījušais Pētersons bija Smiļģa krustdēls, viens no nedaudzajiem, kurš ar kāju varēja spert vaļā meistara kabineta durvis.
Spēlmaņa starojums, kas ir gan brīnišķīgs un patīkams, gan pārākā intensitātē indīgs un toksisks, Pētersona dzīvē ļoti spēcīgi ievīts tieši ar Smiļģa palīdzību.
Līdzīgi bija Čakam, kurš jaunībā, 1924. gadā, iestājās Dailes teātra pirmajā studijā kā brīvklausītājs ar lielām ambīcijām kļūt par aktieri, kas gan neīstenojās, un vēlāk rakstīja kritikas par Smiļģa izrādēm, ķerot atmosfēru Lāčplēša ielas 25. namā un diezgan bieži kopā ar meistaru arī iedzerot ko stiprāku.
Skaidrs, ka izrādei “Spēlē, Spēlmani!”, ko uzskata par vienu no latviešu dzejas teātra virsotnēm, saknes meklējamas Lāčplēša ielas 25. namā, jo izrādes personāži, bijušie spēlmaņi, gan bērnībā, gan jaunībā kā studisti visā notiekošajā piedalījušies. Mēs neanalizējam konkrētās izrādes “Spēlē, Spēlmani!” peripetijas.
“Meklējot Spēlmani” ir daļēji vēsturisks detektīvs,
mūsu radošās komandas veikta izmeklēšana par likumsakarībām, krīzēm, cilvēkiem, kuru saskarsmes rezultātā Latvijas teātris nonāca līdz leģendārajam darbam. Mēģinājums iedziļināties, pievērst uzmanību spēlmaņiem un spēlmanēm, kuri savu laiku un dzīvi veltījuši tam, lai radītu mākslas brīnumu. Ideālo, skaisto, bērna priekam un laimei līdzvērtīgo aizmiršanās brīdi, izdomāto pasauli, pēc kuras visi tik ļoti tiecas, bet par kuru, kā zināms, jāmaksā diezgan liela cena.
Izrādes pamatā ir arī mūsu vēlēšanās palūkoties atpakaļ uz teātrī Latvijā līdz šim notikušo, jo šobrīd nav sajūtas, ka tas nestu līdzi tradīcijas, it kā kopš padomju laiku beigām viss būtu radies no jauna tukšā vietā. Meklējam pārmantojamību, metot skatu atpakaļ, pētām, kā esam nonākuši līdz pašreizējai situācijai, kurā atrodas teātris Latvijā un konkrēti arī Jaunais Rīgas teātris.
– Vai, salīdzinot 70. gadus ar mūsdienām, mainījusies skatuves mākslas misija?
– Kā mūzikā un citās mākslās, tā arī teātrī stāsts ir par vienu un to pašu – fantāzijas pasauli blakus īstajai – bieži vien garlaicīgajai, pretrunīgajai, ikdienā taustāmajai. Šajā ziņā nekas nav mainījies. Tas noticis ar sabiedrību, tikai pēc padomju laikiem – pārāk lēni.
Turpretī pasaule un ekonomika mainījusies tādā tempā, kādā 70. gados neviens pat sapņos nespēja iedomāties.
No tā laika nākušie to nespēj saprast, un tāpēc mūsu valstī notiek visādas jocīgas lietas. Bet teātris… kaut arī arhaiska mākslas forma, cilvēkus pievelk. Acīmredzot joprojām ir patīkami zāles tumsā uz mirkli aizmirsties…
– Un spēlmaņu liktenis? Cik lielā mērā toreiz un tagad tas pašu rokās?
– Cik vispār cilvēka rokās ir viņa liktenis? Tikai šajā brīdī, šajā dienā notiekošais… Diez vai 1940. gadā par “Mūžības skartajiem” Brigaderes prēmiju saņēmušā Čaka rokās bija tas, ka jau pēc gada viņš rakstīs visjēlākos padomju dzejoļus, baidīsies no čekas un uz visiem laikiem zaudēs savu spēlmaņa iedvesmu.
– Pēteris Pētersons par izrādi “Spēlē, Spēlmani!” rakstīja – mēs strādājam ar zīmēm, metaforām, zemtekstiem… Kopš brīvība vairs neprasa šādu valodu, vai teātris kļuvis spēcīgāks?
– Teātrim nebūtu jārunā mājieniem. Tās ir padomju laika žņaugšanas paliekas, kurās redzam arī Dailes teātra norietu, to, kā zuda dzīvais, brīvās sabiedrības gars. Un ne jau uzreiz pēc kara, bet pakāpeniski, padsmit gadus pēc tam. Mājieni ir nebrīvas sabiedrības lieta. Ja dzīvo cietumā un tur taisi izrādi, tev liksies, ka ir dažādi, vien cietumniekiem saprotami zemteksti, kas viņiem liksies ļoti aizraujoši. Bet nekā laba tajā nav.
Cilvēks ir stiprāks brīvībā.
Ja nebrīve nav viņa izvēle, no vienas puses, cilvēku nevar vainot – ja tu, piemēram, esi ieslodzīts lēģerī, kāda bija visa Padomju Savienība. Lēģera traģiskās sekas ir nespēja izteikt un aizstāvēt savas domas, viedokli. No šīs traumas nez vai kad tiksim vaļā. Nav nekādu cerību, ka atgriezīsimies trauksmainajos pagājušā gadsimta divdesmitajos vai mierīgajos, pilsoniskajos trīsdesmitajos – tā pasaule ar savu krietnumu, drosmi, stingru stāju līdz ar emigrācijām un izsūtīšanām zudusi uz visiem laikiem. Mēs dzīvojam lēģera laika sekās.
– Cik lielā mērā, veidojot izrādi, esat ļāvuši vaļu fantāzijai?
– Neatrādām teātra vēsturi, tomēr daudzmaz vēsturiskās pieklājības robežās viss ir. Cik daudz, par spīti kaudzēm grāmatu, ir neizpētītu jautājumu! Piemēram, Smiļģis kā PSRS un Latvijas Draudzības biedrības priekšsēdētājs kopš 1933. gada. Turklāt zinot, ar ko 30. gados visā pasaulē nodarbojās PSRS organizētā komunistiskā internacionāle ar Villiju Muncenbergu, Spānijas kampaņu un darbu ar Rietumeiropas rakstniekiem…
– Vai izrādē skarsit to, kā Smiļģi padzina no teātra? Tas esot noticis visai nežēlīgi…
– Daļa publikas vēlas vienkāršot lietas un līdz ar to justies komfortabli. Taču tolaik mainījās laikmeti, pieprasījums, pati sabiedrība, situācija bija sarežģīta.
Tāpat Pēteris Pētersons ir ļoti interesanta, pretrunīga, pirmajā mirklī grūti saprotama personība. No agras bērnības dzīvojot aukles, māsas, mammas un prestižā Franču liceja audzināšanā, esot aizsargājošā, drošā pasaulē, viņš ilgi – kā jau daudzi mākslinieki – bija kā liels bērns, līdz dzīvē notika šausmīgas lietas, tostarp arī ar viņu saistītie notikumi kara laikā. Vēl interesants fakts – Pētersons dzīvoja dzīvoklī, kurā mira Čaks.
– Ar toreizējo Spēlmaņa lomas atveidotāju, nupat viņsaulē aizgājušo aktieri Imantu Skrastiņu paguvāt parunāt?
– Kad Imantam piezvanīju, viņš zināmā mērā deva svētību izrādei, varēja just, ka otrā galā smaida. Vaicāts, kad tiksimies, mazliet koķetēja, sakot, tagad nē, varbūt nākamajā mēnesī, vēlāk… Man Imants Skrastiņš ļoti spilgti uz visiem laikiem iespiedies atmiņā, šķiet, zālē sēžot, esmu ķēris viņa siekalas. Skrastiņa spēlē, kaut vai dzejas izrunāšanas tempā bija kaut kas mani tik mulsinošs, ka turpinās mulsināt līdz mūža galam.
Bet pāri visam… kas īsti tajā izrādē notika? Tajā bija vēl kaut kas, ko nevar attiecināt ne uz Čaku, ne Pētersonu, ne uz Šapiro, ne Kalniņu, ne arī Skrastiņu. Kāda rituālam līdzīga vara… Zinu cilvēkus, kuri “Spēlē, Spēlmani!” redzējuši piecdesmit un pat simt reizes, bet jaunajai paaudzei šī izrāde, kaut tai tikai pieskaramies, būs jaunatklājums.
ētera Pētersona izaugsme notika Lāčplēša ielā 25 koridorītī blakus Smiļģa kabinetam, un mēs, Jaunā Rīgas teātra ansamblis, arī esam tur pavadījuši vairāk nekā divdesmit gadus.
Šobrīd ēkai nav jumta virs skatuves, līst iekšā, tāpēc runāt par šo namu mums ir arī savtīga interese.
Izrādei ir arī tāds slānis. Ja pastāv kaut kas, ko var saukt par Smiļģa garu, to varētu godāt arī par spēles garu, un ir aizdomas, ka tas ilgus gadus mitis tieši Lāčplēša ielas 25. namā. Jautājums – kur šis gars palicis šobrīd?
Manā pieredzē nav bijis gadījuma, kad aktieri ar tādu atdevi iedziļinātos izpētē, pēc mēģinājumiem vēl brauktu uz muzejiem, kaut mums jau tāpat uz galda ir septiņdesmit grāmatas, arhīva kopijas, viss izrādes kodolam vajadzīgais…. Bet viņi jau ir tādi paši spēlmaņi, kuri ne ar ko neatšķiras no tiem skatuves mākslas meistariem, kas savu mūžu aizvadīja uz Lāčplēša ielas 25. nama dēļiem pirms daudziem gadu desmitiem.
– Un izrādes darbība arī notiek teātrī Lāčplēša ielas 25. namā?
– Visur kur. Lāčplēša ielā 25, Čaka miteklī, Pētersona dzīvoklī Brīvības ielā, tāpat Jūrmalā, uz ielām, arī iedomātā izrādes varoņa Spēlmaņa galvā. 1972. gada iestudējumā
“Spēlē, Spēlmani!” atklāja dzejnieka vienas nakts stāstu par pašpuiku, kurš izdzīvo romantiku, mīlestību, karu, šausmas, sirdsapziņas mokas.
“Meklējot Spēlmani” ir plašāks, gandrīz simt gadus skarošs vēstījums par spēles garu, pašiem spēlmaņiem un citām ar teātri un savstarpējiem pavedieniem saistītām personībām cauri veselam laikmetam no pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem līdz mūsdienām.
Radošā vizītkarte
GATIS ŠMITS
• Kultūras akadēmijā ieguvis bakalaura grādu teātra režijā, Ņujorkas universitātē ieguvis grādu kino režijā.
* Iestudējis Dailes teātrī un JRT, LNO (“Augļu koks ir Jāzeps”, E. Ešenvalda mūzika), spilgtākās filmas: “Seržanta Lapiņa atgriešanās”, “Vogelfrei”, “Aģents iemīlas”, “1906”.
