Pirmajā Adventā dziedāšu Pēterbaznīcā. Saruna ar Saeimas deputāti un mūziķi Evitu Zālīti-Grosu 0
Aizgāja no operas un iestājās partijā, pēc trīs gadiem kļuva par Saeimas deputāti. Strauja politiķes karjera. Tomēr Evitai Zālītei-Grosai no panākumiem galvā nav sakāpis, jo palīdzot “tiešais vads” ar Dievu un apziņa, ka nāk ar jaunu politisku kultūru līdzšinējās shēmošanas vietā.
Pēc svinīgā solījuma Saeimā Evitai gribējies aizbraukt uz Meža kapiem pie vectētiņa, bet bijis pārlieku vēls un mājās ar vakariņām gaidījuši vīrs un bērni.
Līdz 11 gadu vecumam Aleksandrs Zālītis viņai bijis tēta vietā, kas reizē ar mīlestību un gādību mazmeitā dēstījis arī savas zemes patriotes sajūtu. Pat okupācijas gados 18. novembrī sēdušies pie balti klātiem galdiem, jo, raugi, Aleksandros jāsvin vārda diena.
Kādi tik skeči un ālēšanās gājusi vaļā, bet starp rindām bija jaušams brīvās Latvijas vārds. Kā vienu no aizraujošākajām rotaļām Evita atceras “Mirsti par Latviju!”.
Kad vectēvs pastāstījis, kā puikas gados ar brālēnu samācījuši savu suņuku pie šiem vārdiem krist gar zemi, meitēnam tik to vien vajadzējis, lai taisītu pakaļ. Nu joks kļuvis par īstenību – šodien viņa ir gatava cīnīties par savu zemi jau no Saeimas tribīnes.
Nu tad vectētiņš “vainīgs”, ka pievērsāties politikai?
Politika ir tā substance, kurā mēs visi ik dienu atrodamies. Ja kāds apgalvo, ka uz viņu tā neattiecas, tomēr, tiklīdz kaut kas nav kārtībā, ātri vien atceras, kur atrodas pašvaldība, vai sāk kritizēt parlamenta darbu.
Pamudinājums stāties partijā nāca no vīra. Kad kārtējo reizi par kaut ko biju sašutusi, sēdēju virtuvē un kreņķējos, viņš man teica – labāk ej politikā. Saku – nav kur iet! – Pie Bordāna (domāts Jānis Bordāns – Jaunās konservatīvās partijas vadītājs. – I. P.).
Un man uzreiz šķita – jā, tur es varētu. Visu laiku esmu jutusi vēlmi un degsmi kaut ko darīt savas zemes labā, jo jūtos pilsoniski līdzatbildīga, kas šeit notiek – to pat nevar saukt par izvēli, tas tiešām nāk mantojumā no mana vectētiņa.
Kā tas notika, ka augi pie vecvecākiem, nevis mammas un tēta?
Par to daudz nemēdzu runāt. Tā izvēlējās mamma – viņai kā mākslinieces tipa cilvēkam es nebiju mērķis un lolojums, mana vecmāmiņa to ātri saprata, tāpēc pieņēma mani, vēl pirms bija apritējis gadiņš.
Tētim izveidojās cita ģimene un bērni, bet ar vecākiem uzturu labas attiecības. Viņiem neko nepārmetu, jo esmu no tiem cilvēkiem, kas saprot, ka dzīvē nenotiek tikai melns un balts un bieži vien pat nezinām, kā ir labāk.
Dzīvot kopā ar vecvecākiem bija ideālais variants, jo zinu, ka bērnam svarīgākā ir piederības sajūta ģimenei, mīlestība un rūpes – to visu saņēmu, un vecmāmiņu Laimu uzskatīju par mammu.
Bija smags periods, kad viņi aizgāja mūžībā, turklāt drīz viens pēc otra, un man ātri nācās kļūt pieaugušai. Tas ietekmēja raksturu un veidoja par cilvēku, kāda esmu šobrīd.
Brīdī, kad zaudējāt tuvākos cilvēkus, diez vai prātā nāca domas, ka tas stiprinās raksturu.
Tas bija smagi un bēdīgi, ilgu laiku man viņu ļoti pietrūka, īpaši vectētiņa, kas mani ļoti mīlēja.
Kā ar jauno amatu Saeimā mainīsies jūsu ģimenes dzīve? Esat mamma četriem bērniem, turklāt padsmitnieku vecumā.
Vecākajam dēlam šogad paliek 18 gadu, viņš jau ir izrādījis vēlmi dienēt armijā. Ir citādi, kad bērni vairs nav mazi un ar savu piemēru arī viņus mācu.
Taču man ļoti patīk visu kontrolēt, varbūt pat par daudz – pārbaudu atzīmes, dienasgrāmatas, vai ir izmācījušies, taču ar Saeimas deputātes darbu vairs nebūs tik daudz laika viņus uzmanīt, varbūt kļūs patstāvīgāki.
Tagad bērniem būs jāgatavo vakariņas, ko parasti darīju es, un tā ir viena no brīnišķīgākajām skolām, jo cilvēks top tad, kad sāk dot, nevis visu laiku tikai ņem. Esmu par viņiem ilgstoši rūpējusies, bet tagad viņi parūpēsies par mani – tas būs skaisti.
Vedīsiet uz Saeimu ekskursijā?
Pie pirmās iespējas, un pusdienosim Saeimas bufetē! Partijas pasākumos, kad ejam pie Brīvības pieminekļa vai 11. novembrī uz krastmalu kopā ar Jaunās konservatīvās partijas komandu likt svecītes, bērni nāk līdzi.
Lāčplēša dienā braucam arī uz Brāļu kapiem, pie dažām apbedījuma vietām noteikti piestājam, viena no tām – pie Jāņa Zālīša. Pa tumsu meklējam viņa kapiņu, liekam svecītes, tā tuvība laikam nāk caur uzvārdu, lai gan nav viņš mūsu radinieks. Gājis bojā kā daudzi, vēl jauns būdams.
Tikai nupat atskārtu, ka 18. novembris mūsu ģimenē šoreiz nebūs kā citugad (saruna notika pirms 18.11 – red.), kad ar draugiem svinam valsts svētkus, jo kopā ar Saeimas deputātiem vēlā vakara stundā būs jādodas pieņemšanā pie Valsts prezidenta.
Man tā vienmēr ir bijusi liela diena, domāju, ka nopietnība, ar kādu rīkoju šos svētkus, paliks arī viņos. Esam gājuši skatīties salūtu, pie televizora himnu dziedājuši, bērniem saku, ka mana vislielākā vēlme, lai Latvija vēl ilgi būtu neatkarīga valsts.
Vai atliks laiks un telpa arī Dievam, kā pati reiz teicāt kādā sarunā?
Lai justos labi, man visu laiku pie galvas jābūt “vadam” ar Dievu, un, jo uzņemos sarežģītākas lietas kā tagad – darbu politikā, jo vairāk jāsaņem un jāpiedzīvo garīgā, dievišķā daļa. Tas neļauj kļūt lepnai vai iedomīgai, nepārņem zvaigžņu slimība, kad nokļūsti uz mākslas vai politiskās skatuves.
Pirms svinīgā solījuma Saeimā man bija svarīgi saņemt svētību no priestera Kravaļa Marijas Magdalēnas baznīcā. Izjūtas diezgan mistiskas, jo uz šo dievnamu pēc mierinājuma gāju pusaudzes gados, kad bija uznākušas dvēseles kataklizmas, un jutos tur ļoti labi. Esmu izmetusi kādu loku un atkal tur atgriežos, kas rada sajūtu, ka nekas nav izdomāts – kas tev ir paredzēts, tas arī notiks un no sirds.
Un kā būs ar skatuves mākslu, dziedāšanu?
Pirmkārt esmu mūziķe, un nekāda Saeima to nevar atcelt. Deputātes darbs būs kalpošana vēl vienā jomā, kurā centīšos izdarīt labāko, bet mūziķa aicinājums paliek. Tas beigsies tikai reizē ar mani vai arī, kad mani neviens vairs negribēs klausīties.
Pirmajā Adventā dziedāšu Pēterbaznīcā – būs skaists koncerts gan ar tradicionālām Ziemassvētku dziesmām, gan mums mazāk zināmām no dažādām pasaules valstīm, kuras izpildīsim oriģinālvalodā.
Par pazīstamiem skatuves māksliniekiem vai sportistiem, kuru vārdi parādās vēlēšanu listēs, mēdz teikt, ka bieži vien viņi kā vizuļi piekārti pie makšķeres balsu ķeršanai…
Būtu it kā pareizi, ka Saeimā vairāk darbotos juristi, ekonomisti, cilvēki ar uzņēmējdarbības pieredzi, taču politiskā vide arī atspoguļo sabiedrību, no kuras nākam. Mūziķi ir ļoti analītiski un domājoši cilvēki ar labu izglītību, mums ir formas izjūta un matemātiskā domāšana, attīstīta intuīcija.
Nav nemaz tālu jāmeklē – paziņu lokā daudzi kļuvuši par juristiem, uzņēmējiem, piemēram, obojists Māris Leja – par prokuroru, altiste Agate Plakide strādā par dakteri. Mums ir jūtīgas sirdis, taču arī spēja “sakabināt” to ar prātu un kalpot ne tikai burtam, bet arī likuma garam.
Zinātāji spriež, ka politiskā skatuve esot daudz nežēlīgāka kā mākslas. Turklāt jārēķinās ar blaknēm, ka populāros ļaudis vairāk uzmana un viņu kļūdas izskan skaļāk – kā jūsu gadījumā, kad Rīgas domes deputātes amatā nospiedāt nepareizo pogu, balsojot par gada budžetu.
Tā bija noguruma fāze, trešā diennakts darbā, un nebija nekāda cita izskaidrojuma. Ja balsojums būtu izšķirošs, noliktu deputāta mandātu. Katram var gadīties nepareizi lēmumi un kļūdas, taču jaunajā politiskajā kultūrā, ar kuru ejam arī Saeimā, ja esi izdarījis kaut ko kaitniecisku, jāatkāpjas. Tas ir pašcieņas un godaprāta jautājums, un cilvēki par to tevi vairāk cienīs.
Politiskā karjera uz daudziem atstāj arī negatīvu iespaidu, mēdz sacīt – bija normāls cilvēks, kā kļuva par deputātu, ij pazīt vairs nevar.
Galvenais nepazaudēt sevi – stāju, godaprātu, pašcieņu, jāatceras katram, kurš atrodas kādu lielu izaicinājumu priekšā. Cilvēki, kad sāk darboties politikā, nezin kāpēc piemirst, ka ir garīgas būtnes, kurām jākopj dvēsele, jālasa labas grāmatas un jāklausās mūzika, jādodas pie cilvēkiem, kas viņus ievēlējuši.
Pašai tuvāka ir sociālā joma. Lielu dzīves daļu esmu pavadījusi kopā ar veciem cilvēkiem, apzinos viņu vajadzības, esmu gulējusi slimnīcās un redzējusi, kā trūkst medicīnā, kā jūtas mediķi, tāpēc man nav bail no smagiem jautājumiem un cīņām.
Ko jūsu izpratnē nozīmē – jaunā politiskā kultūra? Kam jāmainās esošajā?
Jānāk atklātībai un godīgumam, lai nesola, ka balsojumā atbalstīs, ja nolēmuši darīt ko citu. Demokrātija taču pieļauj, ja tev nepatīku, pasaki, ar ko neesi mierā, un nebalso par mani, bet šī “dīlošana”, aizmuguriskā tirgošanās par vietām ir nožēlojama. Kā tie cilvēki var sevi cienīt?
Uh, cik mums tādu gadījumu nav bijis, pat Valsts prezidentu ievēlēja, pārkāpjot solījumus.
Atklātība un godīgums cilvēku dara brīvu. Otra lieta, ko gribētu, lai nebūtu sponsoru ietekmes, jo nauda, kuras dēļ cilvēki nokļūst pie varas, taču par to samaksā savu cenu, ir lielākā traģēdija. Atceros, ka uz pašvaldību vēlēšanām kāds teica – tajā spēlītē nevarat piedalīties, ja nav vismaz pusmiljona eiro. Tāpēc mums bija svarīgi parādīt un pierādīt, ka arī bez lielas naudas vēlēšanās var startēt ar labiem panākumiem.
Tā ir milzīga uzvara un arī iedrošinājums jauniem ideālistiem – tikai ar noteikumu, ka partija darbojas kā viens veselums un notur savas pozīcijas ilgtermiņā. Pati jūtos kā tilts, kam jāspēj radīt pārliecība, ka politikā var darboties arī citādi, lai tie, kas nāks pēc mums kā jauna strāva, var iet daudz drošāk un strādāt profesionāli labāk.
Vai tas bija viens no iemesliem, kāpēc atteicāties iet kopā vienā valdībā ar Zaļo un zemnieku savienību?
Ja galds pilns drazu, nebūs līdzēts, ka uzliksim svečturi, tāpat neizskatīsies skaisti. Kam negribas, lai politiskā vide attīrītos, taču domāšana ir tik slima arī mums pašiem, ka ar grūtībām noticam, ka tas vispār iespējams!
Valdības veidošanas sarunās gan nepiedalījāties, taču jums droši vien ir viedoklis, kāpēc tās izjuka un partijas vadītājam neizdevās sastādīt Ministru kabinetu?
Man kā cilvēkam, kas nāk no teātra vides, tas atgādināja labi iestudētu spēli, kurā nebija svarīgi, cik pareiza vai nepareiza ir mūsu valdības deklarācija un budžeta aprēķini – uzlaboto versiju “Attīstībai/Par!” pat neapskatījās –, jo cilvēki, kas šajā iestudējumā piedalījās, nebija brīvi. Viņi jau nerīkojas kā jaunie politiķi, bet gan kā spēlmaņi.
Jūsu līderis apgalvo, ka pie vainas “ekonomiskās struktūras” un bailes, ka Juris Jurašs vai Juta Strīķe varētu ieņemt iekšlietu ministra krēslu.
Arī es esmu pārliecināta, ka tas notiek tieši tik primitīvi – kurš maksā, pasūta mūziku. Viņu uzvedība apliecināja, ka nav saimnieki savām idejām, bet gan izpildītāji. No Jutas un Jura daudziem ir bail kopš pirmās dienas, kad ēterā nonāca ziņa, ka abi varētu iet politikā, jo, pateicoties darba pieredzei KNAB, viņi ļoti daudz ko zina par tiem cilvēkiem, kas šobrīd taisās balti un pūkaini.
Nevienam šā brīža pārmaiņas, pēc kurām alkst valsts un ar kādiem solījumiem nākusi Jaunā konservatīvā partija, nav izdevīgas, jo uz laukuma atrodas daudzi spēlētāji, kuri jau savā laikā Bordānu labāk redzēja ejam, nevis nākam. Protams, katrā partijā darbojas arī ļoti forši cilvēki, taču viņiem nepietiek drosmes nostāties pret saviem līderiem un pateikt, ka šī spēlīte nav godīga.
Man ļoti sāp sirds, ka līdz svētkiem nespējām izveidot valdību, kas beidzot sāktu strādāt tikai taisnīguma un cilvēku labā. Notikumi rāda, ka neesam tam vēl gatavi. Lai gan svinam savas valsts simtgadi, tomēr brieduma pakāpē Latvija drīzāk uzvedas kā trīsdesmitgadniece, kas par ilgu aizķērusies tīņa vecumā.
Tagad tas ir arī jūsu rokās, lai Latvija ātrāk pieaugtu.
Tik lielas lietas kā cilvēka sirdsapziņas ienešana politikā un kvalitātes maiņas nenotiek ātri. Un kā lai notiktu, ja tik daudzi joprojām stāv malā, tāpēc jābeidz gausties un jāstājas partijās, kas iedveš cerību, un jāpiedalās valsts dzīvē.
Neesam naivi un saprotam, ka nebūs viegli, un par ideju jābūt gataviem arī maksāt savu cenu. Taču jāatceras, ka par šo zemi cilvēki jau ir ziedojuši dzīvību. Kad par to domāju, liekas – ārprāts, vai vispār apzināmies, kādu cenu ir maksājusi Latvijas valsts! Un cik daudz bija tādu, kas 1918. gadā ticēja, ka tā būs patiesi brīva un neatkarīga?
Par vienu no saviem skolotājiem saucat mācītāju Juri Rubeni – kas no viņa mācībām noder, kad neiet, kā cerēts?
Vai tie bija viņa vārdi vai kāds citāts – visgrūtāk ir pieņemt faktu, ka pasaule nav tāda, kādu to vēlies redzēt. Skaidrs, ka tā nebūs, ka nāks pie varas konservatīvie un Latvijā no zemes virsas pazudīs viss ļaunums, bet ir svarīgi, ka apzināmies ļaunumu un varam to nosaukt vārdā.
Saeimas tribīnē jūs bieži varēs dzirdēt runājam?
Mūziķi ir pieraduši strādāt rezultātam un uz skatuves neiet, kad nav ko teikt. Profesionālajai mākslai ir “jāpabaro” klausītāju prāts un sirds, tāpēc jebkurā vietā, kur darbojos, gribu panākt rezultātu. Ja redzēšu, ka Saeimas darbā tā nav, man ar vienu sasaukumu pietiks.
Vizītkarte
Evita Zālīte-Grosa
dziedātāja, Saeimas deputāte
Dzimusi 1969. gada 29. augustā.
Absolvējusi Latvijas Mūzikas akadēmijas profesores Ludmilas Braunas vokālo klasi.
Kopš 1999. līdz 2015. gadam Latvijas Nacionālās operas soliste.
Studējusi Latvijas Kultūra akadēmijā režiju.
Kopš 2006. gada Ungurmuižā organizē Mazos operas svētkus un Šubertiādi.
Darbojas fondā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām “Nāc līdzās!”.
2017. gadā no Jaunās konservatīvās partijas saraksta ievēlēta Rīgas domē par deputāti.
Šoruden ievēlēta par 13. Saeimas deputāti.
Ģimenē aizbildnībā četri bērni, laulībā ar aktieri, producentu un teologu Andri Grosu.
