“Ja vajadzēs, tad robežu slēgs jebkādai kustībai.” Saruna ar jaunievēlēto Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču 113
Saruna ar jaunievēlēto Valsts prezidentu, ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču TV24 raidījumā “Dienas personība ar Veltu Puriņu” par pavadīto laiku ārlietu ministra amatā, par situāciju pierobežā, par Latvijas diplomātisko korpusu Baltkrievijā un Krievijā, kā arī par gaidāmajiem izaicinājumiem Valsts prezidenta amatā.
Velta Puriņa: Šonedēļa cilvēki ir lepni, tauta ir lepna, krāšņi tērpi, skaļas dziesmas, iedvesma un neatkārtojami mirkļi. Varbūt tad šeit arī sākam ar lepošanos. Kādi ir Jūsu darbi, ar ko Jūs īpaši lepojaties, savos teju 12 gados kā ārlietu ministram?
Edgars Rinkēvičs: Es domāju, ka ir vairāki tādi darbi, ar ko es tiešām varētu priecāties. Viens ir tas, ka mums ir nemainīgi izdevies nodrošināt ļoti skaidru, nepārprotamu, stingru Latvijas vietu gan Eiropas Savienībā, gan NATO.
Mums šeit ir mūsu sabiedrotie, sevišķi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kurš faktiski sākās nejau 2022. gadā, bet 2014. gadā.
Otra lieta. Reti kad ārlietu ministram sava darba laikā izdodas panākt to, ka kaut kas tiek sākts un pabeigts, un man tādā ziņā ir paveicies, jo mūsu iestāšanās tādā organizācijā kā OECD sākās un process beidzās manā laikā. Un vēl viena lieta, manuprāt, ir ļoti laba bijusi un tiešām es varu teikt lielu paldies saviem kolēģiem Ārlietu ministrijā par to atbalstu, kas ir bijis – ir bijusi tāda ļoti laba krīžu menedžmenta darbība. Atceramies Covid-19 laiku, atceramies pirmo mēnesi tad, kad notika mūsu tautiešu evakuācija, repatriācija faktiski no visām pasaules malām, arī atbalsta sniegšana un sadarbība ar diasporu. Tās ir tās trīs lietas, ko es gribētu izcelt.
Tā vai citādi mums jāpieķeras ikdienas lietām, neko nevaram darīt, jo pasaule ar zināmām bažām gaida NATO samitu Viļņā. Protams, Ārlietu ministrija ir daudz darījusi, bet drošvien vēl kādi punkti ir jāpieliek, lai droši noritētu šis samits. Kādi ir riski samita norisei?
Par to vairāk rūpējas mūsu kolēģi Lietuvā. Var, protams, skatīties no drošības risku viedokļa, Ārlietu ministrija gan vairāk skatās no saturiskā viedokļa, tīri par atbalstu Lietuvai. Cik presē un publiski ir skanējis, un to es varu apstiprināt, Iekšlietu ministrija arī sniedz papildus atbalstu Lietuvas kolēģiem. Protams, mēs nevaram izslēgt kaut kādus mēģinājumus provocēt, varbūt tieši uz Latvijas-Baltkrievijas robežas
. Mēs ļoti labi zinām, ka migrācija tiek izmantota kā hibrīdierocis. Bet mēs tiešām Ārlietu ministrijā vairāk koncentrējamies uz saturisko pusi, nevis drošības riskiem.
Runājot par situāciju Baltkrievijā, ņemot vērā, ka tur it kā atrodas Prigožins un vāgnerieši. Vai no tās puses varētu būt provokatīvi gadījumi?
Kā es teicu, mēs drošības risku analīzē rēķināmies un it sevišķi mūsu Lietuvas kolēģi rēķinās ar dažāda veida sīkām provokācijām. Tas, ko es varu pateikt par šiem vāgneriešiem – jā, viņu atrašanās Baltkrievijā pasliktina drošības situāciju. Mēs pilnīgi noteikti skatāmies uz to kā papildus risku, kas ir jāmenedžē gan kontekstā ar Eiropas Savienības ārējās robežas apsardzi, gan arī ar NATO sabiedroto klātbūtni.
Mēs nevaram izslēgt, ka var būt kaut kādi mēģinājumi testēt Polijas, Lietuvas, Latvijas robežas.
Mēs esam daudz runājuši, it sevišķi tad, kad sākās militārais dumpis Krievijā, par to, ka Austrumu robeža ir jāstiprina. Cilvēki domā, ka žogs pats par sevi var aizturēt jebkāda veida migrācijas plūsmu – nē, tas ir tikai viens elements. Tā ir videonovērošana, tā ir arī ļoti laba sadarbība starp iekšlietu un aizsardzības sistēmām, tā ir arī faktiski robežas juridiskā un politiskā aizsardzība. Un tas ir tas, ko mēs kopā ar Poliju un Lietuvu kā šī reģiona valstis darām – koordinējamies un strādājam. Bet pie šiem jautājumiem konkrētas darbības veic attiecīgo valstu Iekšlietu ministrijas sadarbībā ar bruņotajiem spēkiem.
Jūsu vērtējumā, kāds ir Baltijas valstu kopīgais lēmums par robežas slēgšanu ar Krieviju? Kas būtu tas, kas liktu slēgt robežu?
Ziniet, mums ir mazlietiņ tāda terminoloģiska putra. Vienu brīdi mēs pasakām, ka mēs pastiprināsim robežkontroli, kaut kur presē izskan, ka ir slēgšana. Pēkšņi cilvēki domā, ka ir slēgta un tad brīnās, kāpēc tad tomēr robežpunkti strādā. Nē. Tas bija koordinēts Baltijas valstu, Polijas un arī Somijas lēmums pastiprināt robežkontroli dumpja laikā, lai izvērtējot situāciju, attiecīgi tiek koordinēti dažādi pasākumi.
Un tas, ko cilvēki laikam bieži nesaprot – ņemot vērā, ka mēs visi esam Šengenas zonā, ja, piemēram, viena valsts slēdz robežu, jebkāda veida kustību un otra, kas robežojās ar Krieviju vai Baltkrieviju, to nedara, tad tāpat tā plūsma nāks iekšā.
Savukārt, ja mēs skatāmies no mūsu resursu pieejamības, slēgt visu Latvijas-Lietuvas, Latvijas-Igaunijas robežu un novirzīt mūsu nepārāk lielos resursus šīm darbībām ir nelietderīgi.
Mums ir jākoncentrējas uz pastiprinātu ārkārtas situācijas izpildi un ievērošanu uz Baltkrievijas un Krievijas robežas.
Tajā brīdī, pirmajās stundās, kad pienāca ziņas par dumpi, Baltijas valstu, Somijas un Polijas premjeri, gan Ārlietu, Iekšlietu ministri cieši koordinēja šo rīcību, pastiprināja robežkontroli, pastiprināja dokumentu pārbaudi, pastiprināja patrulēšanu.
Tad, kad situācija nedaudz mainās, attiecīgi tiek mainīti arī pasākumi. Bet robežas slēgšana nozīmētu visa veida kustības pārtraukšanu. Izvērtējot situāciju, atbildīgās iestādes tajā brīdī un arī šobrīd to neuzskata par lietderīgu.
Vai ir kādi jaunumi saistībā ar vīzu izsniegšanu?
Tajā brīdī, kad dumpis sākās un bija pilnīgi neskaidra situācija Krievijā, faktiski Latvija vienīgā no Eiropas Savienības valstīm uz laiku atlika visu vīzu izsniegšanu, par to mēs arī paziņojām. Cieši koordinējoties ar mūsu sabiedrotajiem un draugiem reģionā, kas arī robežojas ar Baltkrieviju un Krieviju, mēs no šodienas esam atsākuši ļoti ierobežotu vīzu izsniegšanu – Latvijas pilsoņu tuvākajiem radiniekiem, uz bērēm un varbūt kādām smagām saslimšanām.
Ja paskatāmies uz kopējo vīzu izsniegšanu, skaits ir radikāli samazinājies.
Ja nemaldos, tad 2019. gadā tika izsniegts gandrīz 90 tūkstoši vīzu gadā, tad tagad, šajā pirmajā pusgadā, man šķiet, ka pat līdz tūkstoš vīzām nav izsniegts. Tajā pašā laikā cilvēki redz, ka te ir Krievijas un Baltkrievijas automašīnas. Bet neaizmirsīsim, ka ir arī tādas kategorijas kā termiņuzturēšanās atļaujas.
Šis ir koordinēts robežvalstu lēmums, pieņemts pagājušā gada septembrī tā paša vienkāršā iemesla dēļ – ja tu gribi efektīvi kaut ko darīt, visiem ir jādara viss vienādi. Attiecīgi gan Somija, gan Baltijas valstis, gan Polija piemēro vienus un tos pašus iebraukšanas noteikumus. Varbūt kāds domā, ka visi šie ir atbraukuši ar vīzām – nē, ir jāskatās, vai tur tomēr nav tās vai citas valsts pastāvīgās vai termiņuzturēšanās atļaujas, kas var iebraukt.
Vīzu skaits ir ļoti mazs, robežkontrole ir pastiprināta, bet šobrīd, atbildīgajām iestādēm vērtējot situāciju, nav pamata piemērot kādu stingrāku pasākumu kopumu. Bet, ja tas būs vajadzīgs, tad Baltijas valstis jau sen ir vienojušās, tāpat kā Polija un Somija, to nekavējoties darīt – ja vajadzēs, tad arī slēgt robežu jebkādai kustībai. Šobrīd tādas vajadzības nav.
Krievijā joprojām darbojas mūsu diplomātiskais dienests. Cik viņi jūtas droši vai apdraudēti?
Darbs diplomātam Krievijā vai Baltkrievijā nav viegls – ne psiholoģiski, ne arī praktiski. Šie cilvēki dara to labāko, ko viņi var izdarīt ļoti sarežģītos apstākļos. Diplomātiem ir vairāki uzdevumi. Viens ir sniegt atbalstu valstspiederīgajiem. Lai kā mēs būtu aicinājuši valstspiederīgos pamest gan Baltkrieviju, gan Krieviju, tomēr tur ir pietiekami liels skaits mūsu pilsoņu.
Ir arī tādi, kas sevišķi Latvijas pierobežā mēģina aizbraukt uz Baltkrieviju, jo tā ir ieviesusi bezvīzu režīmu – mēs arī brīdinām par riskiem.
Otra lieta ir informācijas vākšana par notikumiem, jo mēs nevaram paļauties tikai uz to, ko sociālie tīkli raksta vai kaut kāda veida informācija publiski parādās. Diplomātiem tomēr arī vissarežģītākajā situācijā ir jāsaprot, kas mītnes valstī notiek. Un, protams, ļoti ierobežotā apjomā ir arī konsulārais darbs, bet tas šobrīd ir stipri ierobežots. Bet es varu tikai teikt paldies kolēģiem, kas ļoti sarežģītos apstākļos apzinīgi pilda dienestu – gan Baltkrievijā, gan Krievijā.
Kāds skatītājs ilgi ir gaidījis, kad Jūs viesosieties pie mums šeit, studijā, un viņam ir viens jautājums: jaunā ārlietu ministra iecelšanas procedūra, vai Jums ir tiesības ieteikt savu aizvietotāju Jūsu šobrīd vēl esošajā postenī?
Tādas tiesības nekur juridiski nav nostiprinātas, bet, protams, mēs šo jautājumu ar Ministru prezidentu esam parrunājuši. Ir arī tāda ļoti neformāla prakse, ka ārlietu un aizsardzības ministru kandidātus pārrunā arī ar Valsts prezidentu, jo Valsts prezidents ļoti cieši sadarbojas gan ar ārlietu, gan aizsardzības ministru arī savu Satversmē noteikto pienākumu veikšanai. Tā kā pārrunāts tas ir. Es domāju, ka kādu laiku būs ārlietu ministra pienākumu izpildītājs pēc 7. jūlija, kad ir mana pēdējā darba diena.
Es teiktu tā, ka dažas nedēļas to var darīt, jo visi lielie, starptautiskie pasākumi, ikdienas diplomātija norimst jūlija vidū līdz augusta vidum, tad ir tāds klusāks periods. Šajā laikā ceru, ka Ministru prezidents izvirzīs un Saeima apstiprinās ārlietu ministru.
Es vienmēr esmu teicis, ka ir labi kandidāti daudzās partijās, tajā pašā laikā ir arī politiskā vienošanās par to, kādu partiju pārstāvji kādus amatus ieņem.
Ceru, ka nepārāk ilgi kavējoties, pēctecis būs un tas būs labs pēctecis, kas varēs darīt daudz Latvijas labā.
Daži skatītāji saka, ka varbūt šajā situācijā būtu jāskatās uz kādu cilvēku, kas ļoti labi orientējas gan pasaules drošības kontekstā, gan mūsu reģiona drošības kontekstā. Un varbūt būtu jāskatās uz NATO pusi, kur strādā profesionāli Latvijas cilvēki.
Jā un nē. Redziet, tomēr ir viena lieta, ko es gribu atgādināt. Lielākā daļa Eiropas Savienības un NATO dalībvalstu ārlietu ministri ir profesionāli politiķi. Un tā ir politika, tā ir tikai starptautiskā politika. Tas, ka tu esi labs nozares profesionālis, ir puse no darāmā. Tas, ka tu esi arī politikā, ka tev ir kaut kāda sadarbība ar Eiropas politisko partiju ģimenēm, tas iedod tikai papildus vilkmi un darba iespējas.
Jā, arī no profesionālās vides var būt ministra kandidāts, bet saprotiet, ārlietu ministrs nav atrauts no valdības kopējā darba.
Starp citu, es savulaik sāku strādāt kā ārpus partijām esošs ministrs un ātri sapratu, ka ikdienā ir vajadzīgs arī politiskais atbalsts – arī iekšpolitiskais atbalsts ir ne mazāk svarīgs, kā ārpolitiskais atbalsts. Ļoti bieži vien ir vēlme redzēt tos profesionālos ministrus dažādos amatos, bet darbs ar Saeimu nav tikai profesionāla nozares vadīšana. Tā ir gan politika, gan profesionalitāte.
Vēl viens skatītāja jautājums. Cik viegli būs sadzīvot ar politisko spēku, kurā Jūs esat audzis?
Es domāju, ka nav jēga man šeit daudz zvērēt vai kaut ko stāstīt vai kādam vēl mēģināt kaut ko pierādīt. Laiks rādīs. Redziet, daudzus jautājumus tomēr nosaka tas amats, kurā tu esi. Amats uzliek zināmu, jaunu pienākumu slogu. Es esmu redzējis kolēģus, kas bijuši Saeimas deputāti un uzstājušies ar vienu pozīciju un tad viņi nonāk ministru amatos, un viņi saprot, ka tā reālā dzīve ir pilnīgi savādāka, un viņi savu viedokli bieži vien diezgan radikāli maina.
Ar Valsts prezidenta amatu ir līdzīgi. Amats, Satversme un darāmie darbi uzliek zināmu, jaunu pienākumu slogu un viens no tiem ir būt maksimāli neitrālam. Atgriezīsimies pie šī jautājuma pēc kāda pus gada un tad varēsim vēlreiz padiskutēt, kā ir vai nav sanācis.
Cilvēki arī interesējas, kādi būs Jūsu galvenie uzstādījumi, kalpojot tautai kā Valsts prezidentam?
Neizbēgami tas arī ko mēs daudzās priekšvēlēšanu diskusijās runājām ar maniem sāncenšiem, es tomēr redzu, patīk vai nē, tuvākajā laikā – valsts drošība, valsts ārpolitika, tas ir tas, ko Satversme paredz, tas ir tas, ko reālā situācija diktē.
Otra lieta, es tiešām vairāk gribētu veicināt modernu izpratni par tiesiskumu, par taisnīgumu, par cilvēktiesību augsto standartu. Un trešā lieta – mēģināt savilkt kopā un mēģināt palīdzēt mūsu valstij, valdībai un Saeimai veicināt konkurētspēju.
Man negribētos kodēt mūsu apziņā, ka esam atpalikuši, esam tādi un šitādi.
Drīzāk ejam ar citu uzstādījumu – mums ir jāizraujas līdz tam līmenim, kāds ir vidējais reģionā un, protams, būtu ļoti labi, ka mēs kaut kādā brīdī pat apsteigtu. To neizdarīs viens Valsts prezidents, lai kā gribētu daudzi cilvēki. Tas ir Saeimas un valdības primārais atbildības jautājums, bet Valsts prezidents savu pilnvaru ietvaros var palīdzēt, var veicināt. Un es to arī darīšu.
Visu sarunu ar jaunievēlēto Valsts prezidentu, ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču skaties video!
