“Gribu cīnīties pret stulbumu.” Saruna ar dzejnieci Madaru Gruntmani 5
Liepājas koncertzāle “Lielais dzintars” pavasari iesāks ar trim jauniešu auditorijai domātiem īpašiem koncertiem. Pirmais šajā sērijā būs koncerts “Latviešu dzeja un mūzika. Toreiz un tagad”, kurš pirmdien, 25. martā, divās izrādēs apvienos hiphopu ar Emīla Dārziņa un Alfrēda Kalniņa melodijām, kā arī Friča Bārdas lirisko dzeju ar Aspazijas un Madaras Gruntmanes attiecīgi 19./20. un 21. gadsimta dumpinieciskumu.
Pirmais koncerts izskanējis jau rudenī Rīgas Kongresu namā, un auditorija – 8. līdz 12. klašu audzēkņi – to uzņēmuši negaidīti atzinīgi.
Madara Gruntmane saka – pirms uzstāšanās jutusi satraukumu, jo tā bijusi dzejnieces visu laiku lielākā auditorija – pilna Kongresu nama zāle, turklāt ne ierastā auditorija, bet gan jaunieši “tajā dadžainajā vecumā, kad nereti par to, ko nezini vai nesaproti, nāk smiekli, vai arī ir priekšstats, ka man jau dzeja nepatīk, un kas tas tāds vispār ir”, viņa atceras. Taču, kad nolasīts pirmais dzejolis, izdevies jauniešus sasmīdināt, un “tālāk bija klusums, kā saka – ne adata nenokrita”.
Vai šoreiz lasīsiet tieši tos pašus dzejoļus?
M. Gruntmane: Pirmajā reizē lasīju dzeju no abiem saviem krājumiem, “Narkozes” un “Dzērājmeitiņa”. Tagad tapuši arī jauni dzejoļi, tādēļ pieļauju – kaut kas mazliet mainīsies. Šobrīd strādāju pie mīlestības dzejoļiem.
Tas varētu būt kaut kas neparasts.
Jā, tas ir man neparasti, bet mīlestība ir stāvoklis, kuram šobrīd atrodu vārdus, un klausītāji varēs salīdzināt Aspazijas mīlas liriku ar manējo.
Esat teikusi, ka rakstāt dzeju kopš bērnudārza vecuma. Vai tikpat ilgi arī to lasāt, un vai starp jūsu lasītajiem autoriem bija arī Bārda un Aspazija?
Bārdas dzeju bērnībā nelasīju, to skolā, bet Aspaziju gan lasīju. Tomēr pa īstam Aspaziju sev atklāju tikai pavisam nesen – to lielo spēku un smalkumu reizē, dramatismu, sevis plosīšanu – viņas dzeja ir ļoti jaudīga.
Bet ar dzejas lasīšanu bērnībā bija tā – mēs ar mammu dzīvojām Liepājā mazā istabiņā, un man bija mazs stūrītis starp mammas grāmatplauktu un rakstāmgaldu. Apakšējos plauktos stāvēja manas, bērnu grāmatas, bet augšējos – mammas. Dzejoļus lasīju – tie bija īsi, un man ļoti patika, ka varu izlasīt grāmatu no sākuma līdz beigām. Tāpat es mēdzu ņemt mammas grāmatas un lasīt balsī, iztēloties, ka esmu uz skatuves. Man ļoti patika deklamēt un iejusties tēlos.
Kaut arī dzeja vienmēr bijusi jūsu dzīvē, pirmais dzejas krājums tapis salīdzinoši vēlu…
Jā, un man liekas, tas ir likumsakarīgi: dzejoļi, kas apkopoti “Narkozēs”, tapuši no 2013. līdz 2015. gadam, varbūt daži mazliet ātrāk. Visam, kas uzrakstīts pirms tam, turpat arī jāpaliek, tas nav publicējams. Tie dzejoļi vienkārši pauž manu tā laika sapratni par dzīvi.
Kad rakstu, nedomāju, ka uzrakstīto publicēšu. Man arī “Narkozes” tā tapa – kādu laiku rakstīju burtnīcās, datorā, līdz brīdim, kad iedrošinājos parādīt dzejoļus Guntaram Godiņam. Viņš piezvanīja, ka jāsatiekas.
Es bez kādas koķetērijas domāju, ka mēs tikai aprunāsimies, nemaz nedomāju, ka uzreiz taps krājums.
Ņemot vērā, ka koncertā skanēs Aspazijas dzeja – viņa ir plaši zināma savas cīņas par sieviešu tiesībām dēļ –, jautāšu, kā jūs, būdama sieviete, jūtaties Latvijā? Pēdējā laikā izskanējis, ka Latvija esot uzvarējušā feminisma zeme…
Ka tikai kādu nesadusmoju ar savu atbildi… Pirmām kārtām iestājos par cilvēktiesībām. Man ļoti nepatīk dalīt cilvēkus pēc dzimuma, ādas krāsas, reliģijas, politiskās piederības, statusa un tā tālāk. Un tas, ka Latvija ir uzvarējušā feminisma zeme, man liekas, ir stipri pārspīlēts apgalvojums.
Pašu jēdzienu “feminisms”, manuprāt, arī nereti interpretē visai dīvaini, uztverot to kā kaut ko agresīvu.
Bet es kā sieviete Latvijā tiešām nejūtos apdalīta, jo visu, ko esmu darījusi, esmu panākusi ar darbu gan karjeras ceļā, gan radošajā, kā mūzikā, tā arī tagad rakstot, arī – no Liepājas atnākot dzīvot uz Rīgu.
Kā lai es pareizi pasaku, kas mani visvairāk satrauc? Tas var būt lielā mērā sieviešu, bet tikpat labi arī vīriešu kontekstā. Mani uztrauc paviršā attieksme pret vardarbību Latvijā, tas, ka par vardarbību nav pieņemts runāt skaļi. Mani uztrauc upuru bailes, jo tā, visticamāk, ir vide, kur tu baidies lūgt kādam palīdzību, un valda stereotips – ja esi cietis, tad pats, visticamāk, esi vainīgs.
Un, tāpat kā gribētu cīnīties pret vardarbību, vēlētos cīnīties arī pret stulbumu, īpaši pret to cilvēku stulbumu, kas, esot varas pozīcijās, skaļi runā muļķības. Un tur jau nav tikai vīrieši, arī sievietes, būdamas politikā, nereti sataisa stulbumus, nokļūstot pārbaudījumā ar varu.
Tāpēc arī jūsu “Dzērājmeitiņa” ar zilo aci?
Zilo aci izdomāja mākslinieks Armands Zelčs – viņš teica, ka, izlasot grāmatu, nekas cits nenāk prātā. “Narkozes” šo tematiku iesāka, “Dzērājmeitiņa” turpināja un, es ceru, arī pabeidza. Tieši tādēļ trešajā grāmatā labprāt paskatītos uz sevi citādi.
Gaišāk?
Citādi, jo mīlestība jau ne vienmēr ir gaiša.
Mīlestībai, tāpat kā cilvēkam, ir gaišās un ēnas puses, mēs jau paši katrs par sevi esam tāda maza mīlestībiņa uz pasaules.
Runājot par mīlestību – Parīzi mēdz dēvēt par mīlestības pilsētu, un esat teikusi, ka jums tur patīk atgriezties. Kādēļ tā?
Jā, man ļoti patīk Parīze, un pagājušajā gadā, šķiet, oktobrī, kad tur biju, man radās visprecīzākā Parīzes definīcija. Man ceļošana ļoti bieži ir iespēja paskatīties uz sevi, jo ierastajā vidē tu it kā pazūdi.
Parīze vislabāk spoguļo. Ja esi laimīgs, Parīzē jutīsies trīskārt laimīgāks un gluži vai lidosi, bet, ja slikti – kļūs vēl sliktāk.
Ir bijušas reizes, kad man Parīzē palicis vienkārši bail. Parīzē man ir savas takas, esmu atradusi un sapratusi, ko gribu tur sajust un satikt, bet pēdējo reizi, kad tur biju, man Parīzes palika ļoti žēl.
Atkal sanāk runāt par politiku, bet tas, ko ar Parīzi ir izdarījis terorisms un migrācija, ir šausmīgi – tas Parīzes seju pārvērtis līdz nepazīšanai. Ap Eifeļtorni uzcelts mūris, stikla siena, lai paietu zem Eifeļa, jāiziet tikpat stingra drošības kontrole kā lidostā.
Redzēju cilvēkus, pārus, kuri bija atbraukuši pirmoreiz, to var redzēt pēc starojuma, un centos iztēloties, kā būtu, ja es pirmoreiz būtu Parīzē, ietu uz Eifeli un priekšā siena. Baigi!
90. gadu sākumā, kad biju Parīzē, arī nesen bija noticis terorakts, uz ielas nebija atkritumu urnu, bet stacijās staigāja militāristi ar automātiem…
Jā, arī tagad militāristu klātbūtne ir masīva. Un vēl Monmartra pilna ar garlaikotiem imigrantiem, kuriem nav ko darīt, viņi vienkārši nosit laiku, lietojot alkoholu, smēķējot zāli, skaļi bļaustoties. Viņi ir uzņemti, bet atstāti novārtā, un tagad viņi tur vienkārši ir. Tādi veču bari, tu nezini, iziesi sveikā cauri vai ne, jo viņi tik uzstājīgi glūn.
Mēs Latvijā dzīvojam kā rezervātā.
Pilnīgi noteikti. Un vēl – pirms Parīzes biju uz lasījumiem Briselē, un tur sajutos vairāk Parīzē nekā pašā Parīzē.
Tur taču arī ir ļoti masīva imigrācija.
Iespējams, bet tur tādus migrantu barus nemanīju, viņiem ir savi fantastiski kvartāliņi ar vietējiem restorāniem, frizētavām, visi nodarbināti. Varbūt migrācijas politika atšķiras Briselē un Parīzē…
Un tagad priekšā ceļš uz festivālu Dublinā?
Jā, aprīlī braukšu uz Eiropas dzejas festivālu, kur piedalīsies dzejnieki no daudzām Eiropas valstīm. Tas būs piedzīvojums, man ir plāns aizbraukt divas dienas ātrāk un pastaigāt pa kalniem, gar jūru.
Vai izjūtat Londonas grāmatu tirgus masīvo latviešu literatūras reklāmas kampaņu, vai tā jūs ietekmējusi?
Protams, tā mani ietekmējusi, kaut vai tāpēc, ka “Narkozes” pārtulkotas angļu valodā, pieejamas ārzemju lasītājiem. Man liekas, tas, ko izdarīja “Latvian Literature”, ir neiedomājami lielisks darbs, grandiozs ieguldījums gan Latvijas, gan mūsu literatūras atpazīstamībā, un paldies Kultūras ministrijai, kas ieguldīja līdzekļus. Prieks, ka arī tagad “Latvian Literature” ir izsludinājusi konkursu ārvalstu izdevējiem tulkot mūsu darbus.
Izlasījāt savus dzejoļus, atdzejotus angļu valodā, kādi jums tie šķita?
Ne tikai izlasīju, es ļoti daudz pie tiem strādāju kopā ar atdzejotājiem. Man bija divi tulkotāji – Mārta Ziemelis, kurai ir latviešu saknes, un Ričards O’Braiens, viņš ir dzejnieks, dzīvo Birmingemā.
Mums ar Ričardu bija ļoti skaista sadarbība: viņi abi bija pārtulkojuši manus dzejoļus, un tad man bija jāsniedz savas piezīmes.
Izdomāju – par katru dzejoli uzrakstīšu, kādā stāvoklī biju, kas ar mani notika, kādēļ to uzrakstīju – tādu kā rentgenuzņēmumu.
Tas nebija viegli. Lasītājs to visu nezina, un arī nevajag, bet Ričards par mani tā uzzināja pilnīgi visu, manuprāt, tieši tādēļ tulkojums ir absolūti precīzs.
Kad ar Ričardu satikāmies festivālā Birmingemā, man bija sajūta, ka viņš par mani zina vairāk nekā mani draugi. Tas bija mulsinoši, jo viens ir, kad sarunājies tīklā, pavisam kas cits, kad satiecies aci pret aci. Es ceru, viņš arī “Dzērājmeitiņu” tulkos.
