“Lielākā vērtība – kļūt par izglītotu un labu cilvēku.” Saruna ar Ditu Krenbergu 0
Pirmdien, 23. decembrī, Madonas kultūras namā izskanēs Ziemassvētku programma “Es ticu”, kurā komponista Valta Pūces vadībā apvienojušies izcili mūziķi – operdziedātāja Inga Šļubovska-Kancēviča, vijoļspēles meistars, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mākslinieks Raimonds Ozols un flautu spēlēs šī instrumenta burve DITA KRENBERGA. Ar viņu varēs sastapties arī 26. decembrī Dzintaru koncertzālē koncertuzvedumā “Pasakas par ziediem”.
Koncertos arī mākslinieki jūt no zāles pretim plūstošo strāvojumu?
D. Krenberga: Uz mūsu koncertiem nāk cilvēki, kas tiešā un pārnestā nozīmē izslāpuši pēc siltuma. Dievnamos bieži vien ir vēss, taču caur mūziku un tās pausto vēsti gribas ticēt – mēs sasildām cilvēku sirdis.
Svētkos ar to spožumiem un vilinājumiem ne viens vien uz savas ādas izjūt faktu, ka Latvijā pastāv nabadzība, un Eiropā izceļamies ar sociālo nevienlīdzību. Koncertprogrammas “Es ticu” idejas autors komponists Valts Pūce teica – “šī pasaule nav ideāla, bet es ticu, ka tā kļūs labāka…”
Es arī domāju, ka pasaule kļūst un kļūs labāka. Un arī caur mākslu un mūziku. Daudz atkarīgs no katra paša.
Viegli vainot valdību, politiķus, bet daudzās profesijās trūkst darbaroku.
Jā, – tāpēc, ka tūkstoši aizbraukuši, bet ir cilvēki, kuri nevēlas strādāt vienkāršu darbu, jo tas, lūk, nogurdinoši, jāpiepūlas.
Paskatieties uz vecajām māmiņām, kā viņas rudeņos no saviem dārziem gatavo krājumus ziemai, nes puķes uz tirgu. Kaut vai tāpēc nopērc to ziediņu vai Adventes vainadziņu no sirmās kundzes, lai izdarītu labu cilvēkam. Un, ja tā naudiņa tev ir, nu piemet kādu eiro tai puķu tirgotājai klāt. Ja katrs tā darīsim, pasaule kļūs labāka.
Man īpašs cilvēks ir manas mammas mamma Melita Alberinga.
No omītes ceļamaize visai dzīvei, sapratne par pamatlietām.
Kara laikā viņa viena ar divām mazām meitiņām nonāca Vācijā, vīrs nepaspēja uz pēdējo kuģi. Manai mammai tolaik bija četri gadiņi, viņas māsai divi. Pēc Vācijā pavadītiem trim gadiem omīte nonāca dilemmas priekšā – ko darīt tālāk, kurp doties? Vienīgais, ko tolaik jaunajai bēglei no Latvijas ar diviem maziem bērniem piedāvāja, bija meža ciršanas darbi Austrālijā.
Paklausījusi satiktu radinieku ieteikumam, viņa devās atpakaļ uz Latviju. Kad 1947. gadā pārbrauca un ieraudzīja, kādā zemē atgriezusies un kurp atvedusi savus bērnus, viņa nosirmoja divās nedēļās. Veicās, ka Teodors Kalniņš pieņēma darbā savā korī. Bet viņa viena pati izaudzināja abas savas meitas – ar divām maiņu krādziņām vienai kleitiņai, ar kurpītēm ziemas salā, jo zābaciņu nebija.
Mana mamma atceras, kā ciemos pie klasesbiedrenes uzcienāta ar ceptiem kartupeļiem. Tik aplam garšīgi! Kā tie cepti? Nu kā, sviestiņā… Bet manas mammas bērnībā viņām mājās bijis tikai margarīns… Ļoti pieticīgi cilvēki dzīvoja.
Taču omīte abas meitas izskoloja, abām augstākā izglītība. Mana mamma Māra Krenberga ir angļu valodas filoloģe, dziedājusi korī “Latvija” un Radio korī, viņas māsa Gunta Liepiņa-Grīva ir gleznotāja.
Tā ir lielākā vērtība – kļūt par izglītotu un labu cilvēku.
Tas ir svarīgākais, nevis tas, cik tev māju, kādas markas mašīna un kāda zīmola kleita. Tajā nav laimes. Arī mana dzīve nav bijusi rožlapiņām kaisīta. Labi zinām, ka arī mākslinieku un mūziķu profesija nebūt nav labāk apmaksātā.
Ne velti orķestra mūziķiem ir izdienas pensijas, jo spēlēt orķestrī ir garīgi un fiziski smags darbs, tu esi pastāvīgā troksnī, stresā… Ne katram izdodas piepildīt visus profesionālos sapņus.
Taču, ja salīdzinām ar manas omītes jaunību un manas mammas bērnību, mēs Latvijā tagad dzīvojam ārkārtīgi labi un komfortabli. Runa ir par prasmi apzināties, kas mums tagad ir, kad reizēm nevaram vien izvēlēties, kuru tērpu vilkt mugurā.
Nepiepildīto vēlmju otrā pusē ir spēja būt pateicīgiem par to, ka tev dota dzīve, dzīvība, veselība, tev tuvie cilvēki. Tā jau ir milzu dāvana. Un es tiešām ticu, ka sliktāk nekļūs un turpmāk patiešām būs labāk.
Arī producentes Dzintras Gekas jaunākajā latviešu poētiskā kino stilā veidotajā filmā “Četri gadalaiki” ar Pētera Vaska mūziku varam ieraudzīt, cik skaisti, garīgi bagāti cilvēki dzīvo Latvijā, sākot ar Dziesmu svētku dalībniekiem un beidzot ar konfekšu meistarēm saldumu fabrikā, cik mums brīnišķīgas un daudzveidīgas tradīcijas…
Mūsu mazajā zemē ir ārkārtīgi daudz pasaulē pazīstamu izcilību mūzikā un mākslā. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, laba muzikālās izglītības sistēma, tā varētu turpināt…
Atnāk mana piecpadsmitgadīgā skolniecīte uz stundu un saka – mēs ar klasi bijām uz “Dvēseļu puteni”, kā es raudāju, skolotāj, iedomājieties, tam puisim (galvenajam filmas varonim) bija tikai sešpadsmit gadu! Labi, ka ir tādas filmas, caur kurām jaunā paaudze var saprast daudzas lietas, arī Latvijas vēstures faktus.
Pateicoties simtgadei, klāt vesels birums brīnišķīgu filmu.
“Melānijas hronika”, “Bille”, kur vienā ainā sadzirdēju arī manis ierakstīto Vaska flautas koncerta fragmentu. Nemaz nezināju, ka tas izmantots.
Varbūt kļūdos, bet pēdējā laikā neesmu jūs redzējusi uz skatuves Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertos.
Tiesa, kopš pagājušā gada vairs nespēlēju orķestrī, kur aizvadīju divpadsmit gadus. (Dita Krenberga no 2006. līdz 2018. gadam bija LNSO flautu grupas koncertmeistare. – V. K.). Ir tādi, kas divdesmit un trīsdesmit gadus strādā orķestrī, bet es nekad neesmu vēlējusies tik ilgi darīt šo darbu un jutos īstenojusi to, ko vēlējos piepildīt, muzicējot orķestrī.
Aizvadītie gadi daudz devuši, pirmkārt, saskarsmē ar izcilām personībām diriģentiem, kur pati virsotne bija sadarbība ar Marisu Jansonu 2016. gadā. Par to esmu ārkārtīgi pateicīga liktenim.
Bet es vēl joprojām vēlos savā dzīvē ko mainīt, attīstīties.
Jau sen interesējos par pedagoģiju, tagad esmu sākusi Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā pasniegt flautas spēli. Priecājos darboties arī Pētera Vaska fondā, kur daudz pasūtinām latviešu komponistiem jaunu kamermūziku, sākam arī to izdot. Tas ir skaists ieguldījums nākotnē.
Šķīrāties no LNSO, tā arī nesagaidot pat pamatakmeni akustiskajai koncertzālei Rīgā.
Jā (rūgti pasmaida). Tā muļļāšanās ir kauna traips kā Rīgai, tā Latvijas valdībai! Taču ar LNSO uz skatuves tikšos jau 2020. gada 11. janvārī Lielajā ģildē. Man ir gods būt vienai no solistēm Mūzikas akadēmijas simtgades Galā koncertā kopā ar izciliem māksliniekiem.
Nupat “Sinfonietta Rīga” koncertā nevarēja nepamanīt flautu ar sārtu “galu”. Vai flautām tagad tāda mode?
O, sārtā ir flautas rožkoka galva! Es arī esmu mēģinājusi ar tādu spēlēt.
Tieši no flautas galvas ļoti atkarīga skaņas krāsa, tonis.
Ar flautas rožkoka galvu brīnišķīgi spēlēt, piemēram, Vīnes klasiķus – Mocartu, Haidnu. Liels bonuss, ja katra stila un laikmeta mūziku var spēlēt ar atbilstošām flautas galvām. Katrs mākslinieks sev piemēro to, kas viņam patīk labāk un atbilst viņa estētiskajam priekšstatam par skaņu.
Man tuva alta flauta, bet esmu spēlējusi arī basa flautu, picolo, nācies apgūt arī blokflautiņu vienam skaņdarbam. Interesants muzikāls izaicinājums, jo tembri ir tik dažādi. Tas ir tāpat kā vienam dziedātājam būtu jādzied soprāns, tenors un bass.
Pavisam drīz būs klāt Ziemassvētku vakars. Kā šie svētki mainījušies jūsu uztverē?
No kādreizējā aizlieguma līdz milzu komercializācijai patlaban. Bet tā ir visā pasaulē.
Taču tas atkarīgs no katra paša, cik ļaujamies iepirkšanās un arī visdažādāko pasākumu drudzim…
… Un aizejam no svētku būtības – no vēsts par mieru virs zemes, labu prātu cilvēkiem un mīlestību starp tuvākajiem. Man, par laimi, Ziemassvētku vakars brīvs, arī pirmajos Ziemassvētkos varēšu būt kopā ar ģimeni, mammu, meitu, tuvākajiem radiniekiem.
Bet 26. decembrī – jau Dzintaru koncertzālē. Pēc ilgāka laika kopā ar aktieri Gundaru Āboliņu un skaņradi Valtu Pūci atkal atskaņosim Annas Sakses “Pasakas par ziediem”.
Kad mana meitiņa bija maza (tagad Marta Līna Pētersone beigusi Dizaina un mākslas vidusskolu. – V. K.), mājās nesām lielas egles, nu kā simbolu nopērku mazītiņu.
Mana ģimene nepieder pie tiem, kas dāvina milzīgi dārgas lietas.
Pat spriežam, varbūt vispār iztikt bez apdāvināšanās? Bet dāvaniņas zem eglītes vienmēr uzrodas, gribas to uzmanību, atvēršanas prieku…
Ziemassvētkos domās esam kopā ar aizgājušajiem tuviniekiem. Man dzimtā veicies ar radošiem cilvēkiem. Vecaistēvs no tēva puses Artūrs Krenbergs, kurš tika nomaitāts Sibīrijā, bija Daugavpils cietokšņa pūtēju orķestra kapelmeistars un klarnetists, esmu viņa vistiešākā pēctece mūzikā.
Otrs vectētiņš, mammas tētis Kārlis Liepiņš, bija Latvijas laika čempions daudzcīņā, arī gleznotājs, un tā balss, kas savulaik pa radio modināja rīta rosmei – labrīt, biedri! – pieder viņam. Mana tēta, teātra un kino režisora Imanta Krenberga brālēns bija pazīstamais operdziedātājs Mariss Vētra…
No manas omītes jaunības saglabājusies grāmatiņa ar Ziemassvētku dziesmām un klavieru pavadījumu, sens trīsdesmito gadu izdevums. Meita spēlē klavieres, pārējie dziedam. Tā jau rodas tā īpašā, ģimeniska siltuma piepildītā Ziemassvētku vakara elpa.
