Vilks, kas pie zvaigznēm vilks. Saruna ar astronomu Ilgoni Vilku 0
Katru gadu mēs dodamies brīnumainā ceļojumā. Kā iespējami pilnīgi to izbaudīt? Kas jāzina, lai mūsu ceļojums ap Sauli kļūtu par aizraujošu piedzīvojumu? Par to – saruna ar astronomu un fiziķi, ceļveža “Visums” autoru Ilgoni Vilku.
Lasot grāmatu, man bija sajūta, ka jūs ņemat mani pie rokas un velkat sev līdzi uz zvaigznēm.
Cik labi! Man prieks par šo jūsu sajūtu. Tieši tāda bija mana iecere, un ar to šī grāmata ir īpaša, citas tādas nav. Ir astronomija iesācējiem, ir astronomija profesionāļiem, ir enciklopēdijas un zvaigžņu kartes, bet šādas grāmatas nav. Es pat sākumā gribēju to veidot kabatas formātā, lai jebkurā brīdī ceļinieks var apstāties, izvilkt to no kabatas un salīdzināt savas sajūtas un iespaidus ar to, kas grāmatā rakstīts. Taču liela grāmata ir vizuāli iespaidīgāka.
Gluži noteikti! Mani vienlīdz uzrunāja gan teksts, gan ilustrācijas.
Te man jāpalielās, ka vairums ilustrāciju ir manis izvēlētas. Rakstot es jau iztēlojos, kādu šo grāmatu vēlos redzēt.
Cik bieži jūs paceļat acis uz debesīm?
Ir labs veids, kā atpazīt astronomu. Pēc koncerta vai teātra izrādes cilvēki iznāk uz ielas un skatās kur nu kurais, bet astronoms vienmēr vispirms paskatās augšup. Jā, acis uz debesīm es paceļu ļoti bieži. Un ne tikai profesionālās gaitās. Man arī mājās ir teleskops, man patīk visu fotografēt un pēc tam ievietot sociālajos tīklos astronomiskus attēlus. Lasu laikapstākļu prognozes, lai zinātu, kad gaidāmas magnētiskās vētras, kad varbūt beidzot varēs redzēt ziemeļblāzmu utt.
Kāds ir jūsu iemīļotākais maršruts, ja runājam par debesīm?
Tas atkarīgs no gadalaika. Vasarā ir savi pieturas punkti, tā sauktais vasaras trijstūris, Lira, Gulbis un Ērglis un to spožākās zvaigznes Denebs Gulbī, Vega Liras zvaigznājā un Altairs Ērglī. Skaidrā naktī var redzēt, kā skaistais Gulbja zvaigznājs lido pāri Piena Ceļam. Ziemā Oriona zvaigznājs ir labs pieturas punkts, skaists un iespaidīgs. Kad iemācāmies atpazīt zvaigznājus, mums atklājas daudz brīnišķīgu maršrutu.
Pilns mēness aptumsums, daļējs Saules aptumsums, sudrabainie mākoņi, Perseīdu meteoru plūsma – vai var teikt, ka šī bija astronomiski bagāta vasara?
Jā, gluži noteikti. Sāksim ar to, ka vasara bija ļoti laba, bija daudz skaidru vakaru un nakšu, tad jau arī vairāk var ieraudzīt. Pilns Mēness aptumsums patiešām bija iespaidīgs. Es gan pašu sākumu neredzēju, jo bija mākoņi, bet, piemēram, Latgalē debesis bija skaidras visu aptumsuma laiku. Sudrabainie mākoņi ir samērā reta un ļoti skaista parādība. Tie ir augstākie mākoņi Zemes atmosfērā, kas veidojas astoņdesmit līdz astoņdesmit piecu kilometru augstumā, gandrīz uz robežas ar kosmosu, un sastāv no ledus kristāliem. Tie redzami pēc Saules rieta, kad pārējie mākoņi kļuvuši tumši, jo Saule tos vairs neapspīd, bet šie vēl gozējas Saules staros. Šovasar Latvijā sudrabainie mākoņi bija vērojami biežāk nekā citus gadus, arī Dziesmusvētku noslēguma koncerta ģenerālmēģinājuma laikā virs estrādes. Saules aptumsums gan bija tāds formāls, drīzāk ķeksītim nekā priekam. Robiņš bija niecīgs un vērojams tikai divdesmit minūtes. Vēl neesi īsti sācis skatīties, kad viss jau beidzies. Tāpēc tagad esmu pasācis braukt skatīties pilnu Saules aptumsumu turp, kur to patiešām var redzēt. Ar draugu un domubiedru atbalstu tas ir kļuvis iespējams.
Ja ir gastronomiskais tūrisms, kādēļ gan nevarētu būt astronomiskais tūrisms!
Tieši tā! (Smejas.) Jo Saules aptumsums notiek tur, kur notiek, kādu reizi Indonēzijā, kādu – Kenijā vai Austrālijā.
Ko zvaigznes sola oktobrī un novembrī? Vai gaidāma Leonīdu plūsma?
Oktobris no astronomiskā viedokļa šogad ir tukšais mēnesis. Novembris ir Leonīdu plūsmas laiks, bet tā ir ļoti kaprīza. Varētu būt valsts svētkos, bet simtgades salūts noteikti būs daudz krāšņāks. Vēsturē ir bijuši gadījumi, kad cilvēki vaļā muti ir skatījušies uz Leonīdām, apgalvojot, ka neko tādu savu mūžu nav redzējuši. To jau mēs visi gribētu, lai meteori krīt nevis ik pa brīdim, bet nepārtraukti kā lietus. Pēdējo reizi tā ir noticis 1966. gadā. Mūsu paaudze to nav redzējusi.
Kas jāzina, ja vēlas kļūt par zvaigžņu vērotāju?
Vispirms būtu jāizlasa kāda grāmata, kas palīdzētu atrast tos pieturas punktus, ko ceļojuma laikā varēs atpazīt. Visi zina Lielos Greizos Ratus, ko oficiāli sauc par Lielo Lāci, bet pārējais debess jums – zvaigznes, zvaigznes, zvaigznes. Tāpēc svarīgi ir katrā gadalaikā atrast savus pieturas punktus. Rudenī tas ir Pegaza kvadrāts, ziemā Oriona zvaigznājs, pavasarī Lauva, vasarā – jau pieminētais trijstūris. Vajag atrast sākuma punktu maršrutam un tad sākt pētīt tālāk. Man pašam puikas gados ļoti grūti bija ieraudzīt pirmo zvaigznāju. Tas, kas zvaigžņu kartē ir mazs, pie debesīm ir ļoti liels. Pagāja laiks, kamēr sapratu mērogus. Taču mūsdienās ir dažādi elektroniski palīgi, piemēram, aplikācijas telefonā, kam ir kompass un GPS navigācija. Pagrozi – un viss jau tiek pateikts priekšā, turklāt ar bildi un nosaukumu. Šo iespēju vajag izmantot.
Sēņotājs zina, ka jāņem grozs, nazis un vēlams arī garie zābaki jāuzvelk kājās. Kāds ir astronoma komplekts?
Vienmēr siltas drēbes, jo pat vasarā naktīs mēdz būt vēss. Lukturītis, vēlams ar sarkano gaismu, jo acīm, lai aprastu ar tumsu, vajadzīgas minūtes desmit. Ja kādā brīdī pēkšņi ir jāieskatās grāmatā, baltā gaisma apžilbina, un tad atkal vajadzīgs laiks, lai acis par jaunu pierastu pie tumsas. Tāpēc ir īpaši sarkanās gaismas lukturīši, un arī mobilā telefonā ir aplikācija “sarkanā gaisma”. Vēl vajadzētu kādas kartes – telefonā vai grāmatā. Nākamie soļi ir atkarīgi no sēņotāja rocības, cik lielu grozu grib ņemt līdzi un uz ko cer. Ar neapbruņotu aci visu var sasēņot vienā vakarā. Apskatām objektus, atrodam planētas, papriecājamies par Mēnesi, varbūt ieraugām kādu meteoru krītam, un tas arī viss. Binoklis dod plašākas iespējas. Nākamais solis – teleskops. Maziņu var nopirkt par dažiem desmitiem eiro, bet ar to jau var vērot Saturnu vai Jupiteru, redzēt detaļas.
Vai Rīgā joprojām var doties uz Latvijas Universitātes centrālo ēku Raiņa bulvāri 19, lai vērotu zvaigznes?
Jā, tagad mēs šādu iespēju piedāvājam divreiz nedēļā – pirmdienās un ceturtdienās no pulksten 19, atsāksim oktobrī. Kad man zvana un jautā, kad vērts nākt, es saku: ja varat redzēt zvaigznes, nāciet! Iepriekš nav jāpiesakās, jo nekad jau nevar zināt, vai debesis būs skaidras.
Un kā ir citviet Latvijā?
Rīgai vistuvākā observatorija ir Baldonē, kur lielais profesionālais Šmita teleskops. Tajā gan nevar ieskatīties, jo tas darbojas kā fotoaparāts. Bet tur ir mazāks teleskops un planetārija demonstrējumi. Var aizbraukt uz Suntažiem, arī tur ir observatorija ar jaudīgu teleskopu. Vēl observatorija ir Talsu pusē Balgales pagasta Lielzeltiņos. Arī Ventspilī ir observatorija un planetārijs. Ar publiskām observatorijām tagad Latvijā situācija ir ļoti laba. Kad mēs 1986. gadā sākām, bijām vienīgie.
Ko varat novēlēt mūsu lasītājiem?
Biežāk pacelt acis uz augšu. Ir ticējums: ja krīt zvaigzne (labi, tā īsti nav zvaigzne, tikai smilšu graudiņš, kas sadeg augstu gaisā), tādā brīdī vajag vēlēties ko labu, un tas piepildīsies. Zvaigznes krīt ļoti ātri, tāpēc zināt, ko vēlies, vajag jau iepriekš. Un tad ir jāsagaida maģiskais mirklis, jāvēlas un tad jāgaida, kad tas notiks.
Uzziņa:
Ilgonis Vilks, astronoms, fiziķis.
LU Astronomijas institūta pētnieks.
Saņēmis izcilības balvu kā gada inovatīvākais skolotājs.
Daudzu astronomijas un fizikas mācību grāmatu autors.
Šoruden apgādā “Zvaigzne” klajā nācis viņa ceļvedis “Visums”.
