Saruna ar astroloģi Kristīni Valleri: vairums neizprot – kaut kādi rituāli, uguns dedzināšana, skaļas dziesmas, sveši ļaudis… 0
“Ir sācies jauns laiks, un nekas vairs nebūs tā, kā bijis. Tādēļ ir vērts savā dzīvē sākt veidot kaut ko pilnīgi jaunu. Uzticēties sev, atgriezties pie sava pirmavota, pie tā, kas tevī ielikts, un sākt darīt. Paturot prātā, ka ikviens no mums ir kā dzirkstele no lielās dievišķās uguns.” Tā mudina pirtniece un astroloģe Kristīne Vallere. Viņas dzimtas un ģimenes īpašā vieta ir Zemgales sensēta “Everti” Vecumnieku novada Bārbeles pagastā. Šeit saimnieko Kristīne un Ivars Valleri, ģimene, ko pazīst ļoti daudzi gan Latvijā, gan aiz tās robežām.
Valleru un “Evertu” vārds izskan saistībā ar dažādiem semināriem un rituāliem, ko viņi rīko savā sētā, bet it īpaši ar lielo vasaras festivālu, kas jau piecus gadus pulcinājis ļaudis, kurus interesē tveramas un netveramas norises pasaulē un sevī.
Pagājušajā vasarā es beidzot izbaudīju šo notikumu, kam dots nosaukums “Laika rata pietura Evertos”. Divu dienu laikā tajā piedalījās un līdzdarbojās 1000 cilvēku! Tas ir neticams vēriens vienai lauku saimniecībai, taču norit mierpilni, mīlestības gaisotnē. Viss ir pārdomāts līdz sīkumam, sākot jau ar ienākšanu pa lielajiem vārtiem – tā ir arka, kas nopīta no pļavas puķēm. Taču vispirms ikviens tiek lūgts “nomazgāt” rokas dzintara miltiņos. Izej caur dzeltenu puķu viju, zem kājām uzsmaržo kalmju klājiens, un šī zaļā taciņa aizved uz festivāla norises vietām…
Kad šoreiz ierodos “Evertos”, lai parunātos ar pirtnieci, astroloģi un neirografikas treneri Kristīni Valleri, apkaime izskatās pavisam citāda. Gluži parasta lauku sēta. Pirts dīķi klāj gracioza ledus kārtiņa, ābelē iekārtais spogulis atstaro gaismu.
Ozola gars
Kristīne rāda vietu, kur savulaik auga vecais ozols. Tas bija milzīgs un varens, ne velti ieguva Latvijas dabas pieminekļa statusu. “Taču varēja redzēt, ka tas savu mūžu jau ir nokalpojis, dzīvoja bēdīgs, bez lapām. Turpat līdzās iestādījām jaunu ozolu, atvedām to no Ivara dzimtās puses Kurzemē. Kādā rudens dienā vecais ozols nogāzās, tas notika uzreiz pēc veļu laika, kad zeme sasala. Koka zari sakļāvās uz augšu, un tad milzis krita. Taču mazais ozoliņš netika skarts, tam ne lapiņa nenobira. Bija tikpat taisns, tikai to iekļāva milzu ozola zari,” emocionāli atminas Kristīne.
Tieši tolaik viņi būvēja pirti, un vecais koks ienāca tajā, turpināja savu dzīvi – no koksnes tika izgatavotas pirts kāpnes un soli.
Viss sākās ar pirti
Kristīne ar Ivaru satikās dzīves viducī, katram aiz muguras jau bija ģimenes pieredze. Kopā sāka veidot savējo. Abus interesēja pirts norises, sāka mācīties “Lielzemeņu” pirtsskolā pie Jura un Aelitas Batņām. Šī joma tik ļoti aizrāva, ka viņi meklēja iespēju tikt pie savas pirts.
Kad Kristīnes vecmāmiņa devās aizsaulē, “Evertu” mājas palika tukšas. Sekoja Ivara un Kristīnes lēmums – no Rīgas dzīves pārcelties uz laukiem.
“Uzcēlām pirmo pirti. Pirtiņā varējām likt lietā jau iegūtās dažādu jomu zināšanas.
Mans lauciņš iesākumā bija tikai astroloģija. Drīz vien sapratu, ka tas tomēr neatver visas durvis. Es varu palīdzēt, bet ir par maz.
Turklāt nereti cilvēks pieņem astrologa teikto kā fatālu faktu un dzīvo šajā nolemtībā, sak, astrologs jau man tā teica…
Meklēju citas metodes. Mani saistīja litoezoterika, apguvu, kā cilvēka organismam un pašsajūtai var palīdzēt akmeņi, kristāli. Akmens ir vissenākais Zemes iemītnieks, tajā ir milzu spēks un informācija. Pēc tam pievērsos augiem, zālītēm, izzināju to daudzveidīgo iedarbību. Praktiskam cilvēkam, piemēram, Mežāzim, pēc horoskopa nevari stāstīt par auga dvēselīti, viņam vajag konkrēti zināt, kā augs iedarbojas uz ķermeni.
Pamazām apguvu arī citas zināšanas. Izrādījās, ka to visu var harmoniski likt kopā, izmantot, strādājot pirtī. Un, kad to visu bijām savilkuši pirtī, sākām nest zinības laukā,” pasmaida Kristīne.
Viņi sāka rīkot domubiedru, draugu saietus. Piemēram, kopā svinēja Saules svētkus. Pirmajā viņu rīkotajā vasaras saulgriežu rituālā piedalījās deviņi cilvēki. “Cik tagad? Vismaz simts! Tā pamazām izaugām līdz daudz plašākam notikumam – festivālam.”
Ienest spēku un prieku
Vaicāju Kristīnei: kā tas ir – atvērt savu sētu daudziem simtiem cilvēku? Viņa teic, ka šī vieta pati to ļauj, tā ir radīta, lai še nāktu kopā daudzi.
“Gars, kas šeit ciemojas, man atklāja dzimtas leģendu. Šajā sētā es esmu piektā manas dzimtas paaudze. Taču mājas nav būvējuši mani senči, bet gan kāds jūras kapteinis. Zemes gabalu viņam uzdāvinājis Hercogs Jēkabs pateicībā par labu kalpošanu. Bet jūrnieks iekritis lielos parādos, saimniecību nospēlējis kārtīs. Parādus un visu citu pārņēmis mana vectēva vectēvs, tiem laikiem turīgs vīrs, viņam piederējusi vietējā tējnīca. Manu senču ģimene tikusi pie saimniecības, un nu nācies strādāt zemes darbus. Tas viņiem īsti nevedies. Arī nākamajām paaudzēm nav klājies vieglāk. Mani senči šeit nav bijuši īsti laimīgi. Taču šī zeme un gari, kas te dzīvo, ir tendēti uz prieku un spēku. Tātad mums ir jāpiepilda šī misija,” uzsver Kristīne.
Dalīties savos atklājumos
Vispirms Kristīne un Ivars sarīkoja tādu kā plenēru – lai domubiedri sanāktu kopā, dalītos savos atklājumos, zināšanās un pieredzē, lai katrs dotos prom, saņēmis kaut vai nedaudz kopā būšanas vibrāciju. Un viss lai notiktu brīvībā, svaigā gaisā un zaļā pļavā. Jo laukos viss notiek rimtāk, laiks rit lēnāk.
“Šis ir steigas laikmets. Cilvēki pārlieku steidzas, skrien. Ja sanāk kopā tie, kuri ir tendēti uz vienu domu, kam ir vienota ievirze, katrs var būt pats, bet vienlaikus būt kopā ar citiem. Un tādēļ laiks var apstāties. Arī mēs varam apstāties uz mirkli šajā pieturā, ieelpot dziļāk, sadzirdēt tālāk. Sajust zem kājām zemi un apjaust debesu klātesamību. Pasākumu nosaucām “Laika rata pietura”. Šovasar domubiedru svētki notiks jau sesto reizi.
Taču es nemaz nemāku pasacīt, kā mēs atradāmies situācijā, kad mūsu sētā sabrauca jau 250 cilvēku! Tas tādēļ, ka ne jau mēs to visu organizējam, vienkārši tā notiek, norit ar vieglumu un prieku. Protams, mēs ieguldām darbu, bet tas netop smagi, pāri spēkiem.”
Vietējie ļaudis gan šo pasākumu neapmeklē, ir tikai daži interesenti. Vairums vispār neizprot, ar ko šajā saimniecībā nodarbojas.
Kaut kādi rituāli, uguns dedzināšana, skaļas dziesmas, sveši ļaudis…
“Droši vien daudzi vietējie domā, ka mums nav “pilns pulkstenis”. Reiz kāds ceļa strādnieks ienāca mūsu sētā, tā dīvaini klanīdamies, salicis rokas kā austrumnieks. Laikam domāja, ka būs jāpiedalās īpašā rituālā, varbūt pat bija uzlicis sev aizsardzību, ķiploku krelles,” Kristīne sāk smieties skaļi un aizrautīgi.
Trauki ar dvēseli
Kristīne mums ar fotogrāfi Andu izrāda “Evertu” sētu, jauno pirtiņu. Pērtuves sienā izgrieztas divas Zalkša zīmes. Simboliskā jēga – tās savieno vecās tradīcijas ar jaunajām, pagātni ar nākotni. Kad peramais apguļas uz lāvas, gaisma krīt cauri baltu zīmēm un izrotā ķermeni ar ornamentiem.
Netālu no pirts pamanām dīvainu stiepļu veidojumu, tādu kā apaļu namiņu. Kristīne stāsta par īpašo pirts ceremoniju, kas notika šajā indiāņu inipi jeb sviedru teltī. Sviedru teltis veido dažādas, bet šajā tika ievērotas lakotas cilts tradīcijas. Indiāņi pirts karkasu apklāj ar ādām, Valleri gan izmantoja segas. Tika kurta uguns, kas sakarsēja akmeņus, un tos ienesa pirtī īpašā veidā. Ceremoniju vadīja Miski, ko dēvē par Dziedinošo Lāci. Viņa dzimtene ir Spānija, bet viedais vīrs ilgus gadus dzīvojis lakotas indiāņu ciltī, ticis iniciēts viņu tradīcijās.
Kad pirtis ir apskatītas, Kristīne ieved mūs Ivara valstībā. Vīrs šobrīd aiztraucies darīšanās, sarunā nevar piedalīties. Te ir grebti koka trauki, Ivara jaunā aizrautība. Lielas lejamās karotes pirtij, trauki no purva saknēm, neparastas formas bļodas no simts gadu veciem kokiem…
“Ivars ir uguns cilvēks, ātrs, straujš. Trauku grebšana ir viņa miers un meditācija. Ivars ir vibroakustiskās masāžas meistars, savulaik viens no pirmajiem sāka gatavot klūgu slotiņas pirtij. Lēnā garā Ivars sāka iet dziļumā sarunās ar koku.
Otra aizrautība ir dzintars.
Dzintars ir saules akmens, kas savu daudzu miljonu gadu dzīves gājumā ir uzkrājis gan saules enerģiju, gan koka dzīvības spēku.
Ivars kopā ar draugu Uldi Krauzi piecus gadus eksperimentēja, kā labāk izveidot dzintara disku. Tas top no dzintara smalkmes, dzintara šķembiņām. Dzintars tiek saspiests diska formā, to dara nelielā temperatūrā un nepievieno nekādas saistvielas. Disku sasilda un masē ķermeni, aktivizē enerģijas plūsmu, vielmaiņu, stiprina imunitāti,” atklāj Kristīne.
Kopš pirtī strādā jaunā paaudze, arī Kristīnes dēls Krists, vecākiem ir vairāk laika citām nodarbēm.
Smadzeņu zīmējumi
“Pirms kāda laika nokļuvu veģetatīvās distonijas nagos. Domāju, ka to izraisīja spriedze saistībā ar mājas remontiem un visa trakā birokrātija, kas ar to saistās, tas samezgloja arī attiecības ar tuviniekiem. Man sākās nesaprotamas sirdsklauves, bieži bez iemesla reiba galva, šķita, ka tūlīt nomiršu. Izmēģināju dažādas metodes, nelīdzēja nekas.
Dzimšanas dienā parasti rakstu savas vēlmes nākamajam dzīves gadam. Viena no tām skanēja: gribu atrast metodi, ar ko palīdzēt sev, un lai tas būtu vienkārši, lai nevajag dārgus instrumentus. Drīz vien uzzināju par neirografiku, radās iespēja to izmēģināt. Jau uzzīmējot pāris pirmos zīmējumus, man kļuva labāk, varēju pašsajūtu turēt rāmjos. Vēl pēc laika, kad zīmēju jau nopietnāk, pazuda visi simptomi, nelāgā sajūta,” uzsver Kristīne.
Neirografika ir apzinātās zīmēšanas metode, kas apvieno domu un līniju. Katrs būs pamanījis, ka roka tā vien stiepjas pazīmēt, ja runā pa telefonu vai sēdi sapulcē, lekcijā. Tādā veidā projicējam to, kas tobrīd notiek smadzenēs.
Neirografikas metodi 2015. gadā izveidoja krievu psihologs Pāvels Piskarevs. Ar neirografiku var nonākt dziļākā saskarē ar sevi. Tā palīdz ielūkoties sevī un ieraudzīt risinājumus emocionāliem sastrēgumiem.
Kad iemācies vilkt līniju negaidītā virzienā, arī dzīvē kļūst vieglāk virzīties tajā jomā, kur iepriekš bija grūtības. Zīmēšana palīdz aktivizēt iekšējo enerģiju, transformēt problēmas neapzinātā līmenī, nojaukt barjeras, harmonizēt un dziedināt.
Kristīne skaidro, ka metode ļauj izcelt no galvas domu plūdumu vai neironu savienojumu, kas atbild par kādu konkrētu jomu, un – to pārzīmēt, izlabot. Tas ir ātrs un vienkāršs veids, kā formēt jaunu realitāti, caur radošumu transformēt pasauli sev apkārt, izmainīt esošo uz vēlamo. Izlīdzināt komunikāciju jebkurā līmenī: ar sevi, tuviniekiem, partneriem, naudu, biznesu, procesiem un situācijām.
Saules kalendāra ritmos
“Es ticu – mūsu senči zināja, ko dara, dzīvojot pēc saules ritma. Es jau ļoti sen dzīvoju pēc saules kalendāra,” uzsver “Evertu” saimniece.
Senie latvieši svinēja saules gadskārtas, saulstāvjus jeb saulgriežus. Dzīvojot šādā cikliskuma ritmā, ļaudis varēja zināt un pareģot norises visās lietās.
Saule ir dzīvības un spēka avots, neviena sēkliņa bez tās nevar uzdīgt! Saule atbild par enerģiju, radošumu, spēku.
Ja tiecies uz sauli, paātrini arī savas iekšējās gaismas ātrumu, jūties drošāk. Savukārt Mēness ir tumsas valdnieks, atbild par slēptajiem, zemzemes procesiem.
“Man ļoti palīdz tas, ka eju roku rokā ar saules ritmu. Tā iegūstu vairāk spēka, padaru gaišāku savu ikdienu. Mūsu sētā svinam visus saules godus. Ko daba izstāsta, tā arī darām. Saulgriežos godājam visu dienu – no saullēkta līdz rietam. Arī vasaras saulgriežos svinam visu spēka dienu, nevis līksmojamies naktī. Tagad gaidām pavasara saulgriežus, 20. martā veidosim Lielās dienas rituālu. Tas ir īstais jaunais gads, kad saule sāk savu ceļu virs horizonta.”
Neskriet pagātnes vārtos
Kristīne uzsver, ka pašlaik ir atvērti pagātnes vārti. “Mums ir iespēja lūkoties pagājušās dzīvēs, veikt sistēmiskos izkārtojumus, regresijas terapijas, un daudzi to dara. Jā, iespējams, tas ir interesanti. Taču jautājums – kāpēc šie pagātnes vārti piepeši ir tik atvērti? Un ko tas dod šodienai? Katru reizi, kad ej pagātnē, kad gribi, lai šie vārti tiktu atvērti, tu taču maksā ar savu enerģiju. Un vairs var nepietikt spēka, lai ietu uz priekšu, veltītu šo enerģiju nākotnei. Man par to daudz jādomā.
Vēl esmu sajutusi, ka senās tradīcijas vairs nestrādā tā kā agrāk. Piemēram, veicot pirtīžas, sajūtu, ka šis pasākums vērsts vairāk uz mammu, uz viņas atdalīšanos, bet bērnam pašam tas nav vajadzīgs. Skatos šī bērniņa acīs un redzu – mana palīdzība viņam nav vajadzīga. Viņam nav jāņem nost tā vecā informācija, jo tādas nav. Šajā bērnā ir gudrība, viedums, ir telepātiskas spējas, ko mums, pieaugušajiem, nākas sūri grūti apgūt. Skatiens vēsta, ka šis ir jau cita laikmeta cilvēks. Tādi bija pēdējie trīs bērniņi, kam veicu pirtīžas,” atzīst Kristīne.
Viņa uzsver, ka vecās zināšanas ir jāņem vērā un jāgodā, tomēr jāmeklē kas jauns, jārada jaunas tradīcijas. “Ja esam pārgājuši citā līmenī, vidusskolā, kāda jēga ir izmantot pirmās klases zināšanas?! Mums ir jāieklausās, jāsadzird, ko šobrīd vēsta gaiss, ko vējš stāsta, ko zeme saka. Un jāuzdrošinās dzīvot citādi.”
Kristīne dara tā
Visu gadu mostos līdz ar sauli. Laikā, kad saule sāk celties virs horizonta, ir īpaši spēcīga enerģija. Saullēkta brīdī atrodos stāvus, vertikāli. Ja paliec guļus, enerģija gan nāk, bet tā it kā pārslīd pāri. Ja pieceļos, saņemu pilnībā šai dienai nepieciešamo spēku. Pat ja saule nav redzama, tā dod savu enerģiju.
Katru rītu sāku ar to, ka izsaku savus spēka vārdus, lūgšanas. Es lūdzu augstāko spēku palīdzību. Aktivizēju visu, ko gribu šai dienā piedzīvot. Tas ir mans rituāls. Tāpat kā katru vakaru pateikties par dienas notikumiem. Vakarā es arī izsaku lūgšanu, lai rītdien viss notiktu vislabāk iespējamajā veidā. Indiāņiem ir sens teiciens: diena ir beigusies, esmu visu tajā paveicis un esmu gatavs mirt, bet no rīta pamostos priecīgs, jo esmu atdzimis.
