“Mēs paši nenojaušam, ka attīstāmies atpakaļgaitā.” Saruna ar aktrisi Agnesi Jēkabsoni 0
Sestdien, 7. decembrī, Liepājas teātra mazajā spēles telpā koncertzālē “Lielais dzintars” lietuviešu režisore Monika Klimaite nodos skatītājiem vērtēšanai iestudējumu “Mēness neredzamā puse”, kurā līdzās Signei Dancītei, Viktoram Elleram, Sandim Pēcim un Madarai Viļčukai vienu no izrādes varonēm atveido aktrise AGNESE JĒKABSONE.
Režisore Monika Klimaite teikusi, ka tā būšot pseidodokumentāla izrāde,
gluži kā ielūkošanās nākotnē, ar vairāku tēlu un viņu stāstu palīdzību atklājot apstākļus un faktorus, kas mūsdienu sabiedrību tuvina Trešajam pasaules karam. Dodot tai nosaukumu, viņa iedvesmojusies no grupas “Pink Floyd” slavenā albuma, kas simbolizē, ka cilvēce tuvojas ārprātam un ka tai ļoti jācīnās, lai saglabātu prāta skaidrību. Ar aktrisi Agnesi Jēkabsoni satikāmies, lai runātu par to, cik sarežģīts bijis darbs pie šīs izrādes, kā arī par viņas sajūtām, esot teātrī.
“Mēness neredzamā puse” ir Mazās zāles iestudējums. Kā jūtaties šāda formāta izrādēs?
A. Jēkabsone: Man tā būs otrā pieredze Mazajā zālē pēc “Nākamgad tai pašā laikā”, ko iestudējām pērn. Toreiz sapratu, ka man ļoti patīk Mazā zāle, kur skatītājs ir tuvu. Tāds mazs, intīms loks, kurā izstāsti stāstu.
Taču šoreiz bija intriga – nepazīstama režisore no Lietuvas.
Izrādījās, ka Monika mācījusies Klaipēdas universitātē – mūsu skolā, mūsu režijas katedrā – kad bijām ceturtajā kursā, viņa atnāca mācīties režiju. Kad mēs beidzām, viņa absolvēja pirmo kursu. Viena otru neatcerējāmies, bet pa vieniem režijas fakultātes koridoriem esam staigājušas. Tāpēc pirmie mēģinājumi pagāja, smejoties un atceroties Klaipēdas laiku.
Šķiet, ka šim iestudējumam maz kopīga ar melodrāmu “Nākamgad tai pašā laikā”?
Interesants ir fakts, ka iestudējumu veido lietuviešu režisore, spēlē latviešu aktieri, bet lugas autors ir jauns igauņu dramaturgs (iestudējuma pamatā ir Nirnbergas starptautiskajā lugu konkursā 2018. gadā uzvarējusī Karla Kopelmā luga “Singing Green”. – S. P.). Jā, un šis iestudējums ir pilnīgi kaut kas cits. Uzreiz sapratu, ka nebūs viegli, jo lugas struktūra nav klasiska – ar dialogiem, konfliktiem, intrigām. Kaut kas līdzīgs ir izrādē “Kur pazuda saimnieks?”, ko mūsu teātrī iestudēja Dmitrijs Petrenko.
Lugas struktūra ir ļoti, ļoti sarežģīta un sastāv tikai un vienīgi no monologiem.
Sākumā liksies, ka monologi nav saistīti, bet galu galā tie savīsies un skatītājs sapratīs, ka visi tomēr esam kaut kā vienoti. Taču izrādē nav tieša kontakta ar partneri, dialoga, un man kā aktrisei tas ir – ak dievs! Nekas tāds līdz šim nav darīts, un mani tas biedē. Taču Monika ir ļoti pārliecināta par savu izvēli, zina, ko ar šo lugu iesākt.
Sarežģīta ir ne tikai lugas struktūra, bet arī pats stāsts. Principā tā ir ielūkošanās realitātē, kā dzīvojam, kādas ir mūsu attiecības, uz ko turas pasaule un kurp iet. Galvenā ideja – ka dzīvojam, pat nenojaušot, ka kaut kas briest un ka, iespējams, tas ir Trešais pasaules karš.
Mums it kā rūp, lai pasaule kļūtu tīrāka, zaļāka, mums ir cēli mērķi, bet patiesībā…
Man patika, kā Monika teica par izrādi – mēs paši nenojaušam, ka attīstāmies atpakaļgaitā. Par to arī ir izrāde – kā briest, briest kaut kas slikts, tad ir karš, un kas notiek pēc tam. It kā esam 2070. gadā, karš ir bijis 2030. gadā, bet stāsts aizsākas jau 2018. Tāda ielūkošanās nākotnē.
Vai jūs pašu satrauc jautājums, kurp virzās sabiedrība?
Man laikam īsti nav laika un enerģijas interesēties par to. Visa mana enerģija aiziet bērna audzināšanā un lomas sagatavošanā. Turklāt jau manā darbā ir tik daudz stresa, ka negribu vēl cepties par to, kas notiek apkārt, tāpēc vienkārši nelaižu to sev klāt.
Es, protams, neignorēju virsrakstus par to, kas notiek ar pasauli, par ekoloģiju, vegāniem, atkritumu šķirošanu. Sekoju līdzi laikam, un, ja man būtu standarta darbs no deviņiem līdz pieciem, sestdienas, svētdienas brīvas, būtu pirmā, kas ietu gar jūrmalu lasīt plastmasas pudeles vai Bernātu mežā papīrus, bet izeju no teātra desmitos vakarā un tad pirmo reizi dienā ieelpoju svaigu gaisu un ieraugu – o, jā, ir dzīve arī ārpus šīs mājas.
Teicāt, ka, strādājot ar lietuviešu režisori, atcerējāties studiju laiku. Vai joprojām esat tāda domubiedru grupa, kāda bijāt, ienākot teātrī, vai tagad jau vairāk katrs par sevi, savā ģimenē?
Nē, nē, esam “kursiņš”, joprojām tā sevi saucam. Tās ir attiecības, ko nevar tā izdzēst vai saraut. Četri gadi Klaipēdā, kad dienu no dienas no rīta līdz vakaram dzīvo ar šiem cilvēkiem, redzi viņus biežāk nekā savu ģimeni… Tagad jau tas pats!
Kad ir liela slodze, tu dzīvo teātrī.
Kā jūlija vidū ienākam, tā jūnija vidū izejam. Parasti sezonu sākam ar lieliem, grandioziem darbiem, un septembrī jau jūties tā, ka nu varētu iet atvaļinājumā. Tā bija arī šogad pēc “Purva bridēja ugunī”.
Un, kad atvaļinājums beidzot pienāk, tad nu katrs, kā māk, mēģina restartēties, uzņemt enerģiju, izvēdināt galvu. Man liekas, visi kaut kur brauc, neviens negrib otru ne redzēt, ne satikt, jo gads bijis tik intensīvs, ka tikai prom, prom, prom, jo zini, ka vienpadsmit mēneši atkal būs jāpavada kopā.
Regnāra Vaivara “Purva bridējā ugunī” pirmo reizi tā īsti uz skatuves parādījās jaunais aktierkurss. Vai redzat atšķirību starp viņiem un jums, kādi pirms gadiem ienācāt teātrī?
Jaunieši ir forši. Viņi ir vienkārši, gatavi darīt visu. Būtiski laikam ir tas, kas tevi vada, māca. Mūs visus izveidoja mūsu pasniedzēji Anuži (Velta un Vitauts Anuži. – S. P.), viņu striktums, disciplīna, nekādas čomošanās. Viņi ierādīja vietu. Pirmajā kursā bijām “zīdainīši”, kas neko nesaprot. Pedagogi bija mūsu vecāki, un viņiem mūs bija jādabū uz kājām.
Nezinu, kā strādā ar jauno kursu, bet pieļauju, ka viņiem nav armijas disciplīnas,
speciāli doti mājasdarbi tā, lai visu laiku esi nodarbināts, lai nav iespējas ne aizbraukt uz mājām, ne padomāt par brīvo laiku, atslābt.
Mūsu pasniedzēji bija stingri, viņi mācīja, ka teātris ir skarbs, tas ir karš, kurā tev jāizdzīvo, nevis rožu dārzs. Bieži tikām “sisti”, pelti, ne slavēti, jo “vienmēr vari labāk”. Taču mēs izaudzējām tādu “ādu”, kas mūs padarīja stiprus, pāri jebkurai kritikai, jo mūsos jau ir iekodēts “vienmēr var labāk”.
Vai tas, ka bijāt “nolemti” Liepājas teātrim, nav mazliet kā tāds slogs? Lai gan šķiet, ka nevienam no jums laikam Liepājā nav kļuvis par šauru?
Nav gan. Mums tepat ir labi. Neesmu dzirdējusi, ka kāds sūdzētos vai kādam kaut kā pietrūktu. Esam te notauvojušies, izveidojuši ģimenes ligzdiņas, lielākajai daļai jau dzimst otrie bērniņi. Visiem darba pietiek, pat pārāk.
Es pat uz Rīgu nebraukāju, žēl laika, jo te ir tik daudz, ko darīt.
Ļoti gaidām jauno kursu, lai nāk mums palīgā. Viņi jau palēnām nāk. Nevis tā, kā mēs – četrus gadus neviens mūs neredzēja, un te pēkšņi visi 16 iebrāzāmies teātrī.
Vai pa šiem gadiem esat sastapusi savu režisoru?
Parasti, ja ir pirmā sadarbība, tad ir ļoti grūti. Paiet laiks, kamēr sāc airēt vienā laivā, runāt vienā valodā, saprasties no pusvārda. Tagad, kad palikusi nedēļa līdz pirmizrādei, beidzot varu teikt – jā, tagad es viņu saprotu.
Darbs ar režisoru tomēr ir tāds intīms – tev jāielaiž viņš sevī, viņam jāielaiž aktieris sevī.
Un tas nenotiek uzreiz.
Par savu režisoru es šobrīd laikam saucu Viesturu Meikšānu. Pirmā mūsu satikšanās bija “Mizantropā”. Sākumā bija grūti – kautrējos, arī viņš it kā visu nepasaka līdz galam. Bet ir jānomet visas bruņas nost, tev jābūt kailam režisora priekšā. Tāpat kā režisoram aktiera priekšā.
“Mizantropam” sekoja “Bernardas Albas nams”, kur es jau no pusvārda, no viena žesta sapratu, ko režisors vēlas. Nākamā satikšanās būs pavasarī, un tas būs interesants darbs, ko ļoti gaidu, – Ļermontova “Dēmons”. Egons Dombrovskis un es uz lielās skatuves divatā.
Viesturs ir pirmais, kas nāk prātā, bet vispār man vienmēr patīk būt paklausīgai aktrisei, es atveros. Man ir tendence iemīlēties aktieros un režisoros. Pat ja režisors man dara pāri, es tik un tā viņu mīlu. Bija grūti ar Regnāru “Purva bridējā” – kaut kas man nepatika, viņam nepatika, bet es tāpat viņu mīlu, cienu un priecājos par šo sadarbību.
Vai aktierim ir jāturpina mācīties arī pēc augstskolas?
Katrs jauns režisors, katra loma ir kā mācību grāmata. Piemēram, tagad ir šī sarežģītā luga, esmu bēgle, un man tur jārunā par dzīvi kara zonā, Afganistānā, par islāma likumiem, musulmaņu ticību, un es skatos vienu, otru, trešo, ceturto dokumentālo filmu, lasu intervijas, uzzinu tik daudz faktu, informācijas. Iepriekš nebiju par to daudz interesējusies.
Tāpat tas, kā strādā Monika, – kaut kas pilnīgi jauns, pavisam cita skola. Un nākamais darbs pie Viestura Meikšāna – jau tagad zinu, kā pētīšu Ļermontovu, krievu klasiku. Tāpat, kad iestudējām “Purva bridēju ugunī”, interesējos par visiem “Purva bridējiem”, kādas bijušas Kristīnes, ko pats Blaumanis teicis…
Ķimerējos cauri, lai atrastu kādu pavadienu, pie kā pieķerties.
Tā ir nepārtraukta kustība, izpētes darbs, mācīšanās.
Vai atliek laika vēl kam ārpus teātra?
Esmu riktīgs darbaholiķis. Tāpēc ārpus teātra ir tikai ģimene un ceļošana. Šovasar tas bija divdesmit dienu roudtrips pa Spāniju. Kā beidzās sezona, tā prom uz lidostu. Visi trīs, arī mūsu trīsarpus gadus vecā meita. Tā kā šogad sezona iesākās diezgan strauji, lai nebūtu tā kā parasti, atļāvos iedot sev brīvu decembri – nepiedalīšos Ziemassvētku koncertos. Beidzot Ziemassvētku laikā varēšu būt kopā ar ģimeni.
