Liberālā domāšana šobrīd tiek ļoti pārvērtēta. Saruna ar aktieri Mārtiņu Meieru 0
Piektdien, 12. aprīlī, Valmieras teātrī trešo reizi atgriezīsies Viljama Šekspīra “Hamlets” – šoreiz Indras Rogas režijā. Titullomā – aktieris MĀRTIŅŠ MEIERS, kurš izrādes priekšvakarā atklāj, ka Hamleta lomas radīšanai veltījis visu sezonu un pirmizrādi gaida kā sportists pasaules čempionātu.
“Hamlets” Valmieras teātrī iepriekš iestudēts divreiz – Oļģerta Krodera režijā 1972. un 2008. gadā, titullomas savulaik atveidojot aktieriem Rihardam Rudākam un Ivo Martinsonam. Mārtiņš Meiers, jaunākais no Valmieras Hamletiem, ir pārliecināts, ka “Hamlets” jāiestudē ik pēc zināma laika, jo pasaule mainās, bet Šekspīrs liek pārvērtēt savu attieksmi pret to arvien no jauna, un šoreiz zem teātra lupas būs Rietumu cilvēka domāšana.
Tomēr vai nav riskanti iestudēt traģēdiju laikā, kad teātra skatītāju skaits sarūk? “Tas ir stereotips, ka “Hamlets” ir baiss, drūms, pilns slepkavību. Nē, tā ir arī ļoti asprātīga luga – ne velti viena no visvairāk iestudētajām pasaulē,” aizrautīgi teic aktieris, kurš ir arī viens no lugas tulkotājiem.
Mārtiņ, pirms desmit gadiem jūs Valmieras teātrī ienācāt kā jaunais aktieris tieši ar Oļģerta Krodera “Hamletu” – toreiz Dānijas prinča drauga Gildenšterna lomā. Kāda ir atgriešanās pie Šekspīra, nu jau titullomā, kura, nav noslēpums, daudziem aktieriem ir arī nozīmīga profesionālās karjeras zīme?
M. Meiers: Kaut kādā ziņā, protams, “Hamlets” ir svarīgs punkts aktiera ceļā, bet mani šī svarīguma apziņa dara tikai nervozāku. Man Hamlets, pirmkārt, ir aizraujošs varonis, jo ir lielāks par mani. Man sevi līdz viņam ir jāizaudzē. Šekspīrs ir tas, kā dēļ vispār ir vērts būt aktierim. Jau aktiera gaitas sākumā man patika dzirdēt, studēt Šekspīra tekstus, tagad – vēl jo vairāk, jo tie ir svētīgi – palīdz ieraudzīt šo laiku, cilvēku, sakopot domas. Meklēt veidus, kā skatīties uz pasauli. Salikt atskaites punktus.
Kas šajos desmit gados ir mainījies – teātrī un pasaulē, uz ko tas reaģē?
Mainās lietas, kas “Hamleta” iestudēšanas laikā ir aktuālas. Visi mūsu Hamleti – Rihards Rudāks un Ivo Martinsons Valmieras teātrī, Juris Bartkevičs Liepājas teātrī, Ivars Stonins Nacionālajā teātrī, Artūrs Skrastiņš Dailes teātrī – katrā posmā izcēluši savas vērtības. Šis darbs ir nevis par sevis vienkāršu rediģēšanu, bet pilnīgu pārvērtēšanu.
Sižets ir tas pats, darbība – arī, mainās iemesli, kā arī ārējie impulsi – šo lugu nevar skatīties atrauti no laika, kurā to iestudē. Tā ir pārmaiņu laika luga, iepriekš – 2007., 2008. gadā – bija lielā finansiālā krīze, kad bezatbildība un naivā valsts ekonomiskā vadīšana noveda mūs līdz vājākajai ekonomikai Eiropā.
Arī tagad ir pārmaiņu laiks – 12. aprīlī, kad mums ir pirmizrāde, Anglija, iespējams, izstāsies no Eiropas Savienības. Šis ir laiks, kad pie varas nāk galēji nacionāla domāšana, plaukst robežmūru būvēšana – tikai mans dārziņš, mana māja, mana pils.
Liberālā domāšana šobrīd tiek ļoti pārvērtēta, izvērtēta, jo ilgu laiku cilvēki dzīvojuši tādā kā burbulī, ignorējot citus.
Hamlets tomēr visdrīzāk ir pacifists, bet viņa tēvs – senās, patriarhālās sistēmas karalis ar “skaldi un valdi” principu. Šobrīd Šekspīrs liek pārvērtēt ne tikai katram sevi, bet arī Rietumu cilvēka domāšanu un to, kā viņš skatās uz dzīvi.
Kā mūsdienas parādīsies izrādē?
Domāšanas veidā – mums nav jāstiepj Tramps uz skatuves, lai kaut ko pateiktu. Un nav arī jēgas piesiet notikumus Šekspīra laikam, jo mūsu dzīves pieredze ir citāda.
Kopā ar režisori Indru Rogu tulkojāt Šekspīru no jauna – pēc Oļģerta Krodera veikuma bija nepieciešama jauna valoda?
Jāsāk ar to, ka Šekspīra lugas oriģinālam jau pirmsākumos ir vairāki varianti, pierakstīti dažādos laikos un garumos – nav vienas “Hamleta” grāmatas, kurai apakšā būtu parakstījies Šekspīrs. Tulkojumi noveco, un katrs autors mēģina pavilkt to deķi uz savu pusi – kā prasa tā laika domāšana.
Angļu valoda ir neizsmeļama, un vienam vārdam var būt daudz nozīmju, tādēļ konkrētā izvēle, reizē cīnoties ar Šekspīra piecpēdu jambu, ir izaicinājums. Tā ir arī asprātīga un sulīga, kad vienzilbju vārdi sasienas tādā smukā striķītī, bet latviešu valodā ritējums ir cits.
Jādomā par to, lai tas ne tikai būtu ausij patīkams, bet arī iedotu vajadzīgo jēgas pamatu. Jā, īsinājām tekstu, atceroties, cik brīvi jau Šekspīra laikā aktieri izturējās pret šo materiālu. Tieši tāpēc tas ir aizraujošs, ka ļauj mīcīt sevi vienā vai otrā virzienā. Tas ir neizbēgami, jo šobrīd cilvēks, iespējams, nemaz nevarētu tik ilgi – četras stundas – sakoncentrēties.
Kā iespējams radīt savu Hamletu, neietekmējoties no iepriekšējiem, – klasikas mantojuma uzslāņojums nav apgrūtinošs?
Es to saucu par sarunu ar iepriekšējiem Hamletiem. Bet cilvēks ir mainījies. Un šī ir uzdrīkstēšanās piedalīties šajā kolosālajā sarunā ar savu dvēseli, ko Šekspīrs piedāvā cilvēkam, turklāt – darīt to nevis vienam, bet kopā ar visiem iepriekšējiem Hamletiem.
Šī sevis pārvērtēšanas nepārtrauktība ir ļoti svarīga, tāpēc esmu ļoti gandarīts, ka šis darbs top. Uzslāņojumi ir milzīgi – jā, reizēm arī riebīgi un smagi, bet tas viss izšķīst un pazūd dzīva cilvēka priekšā. Arī par Raini ir teikts – neaiztieciet šo svētumu. Bet es domāju, tur runā bailes izjaukt līdzsvaru.
Tiklīdz ir kāds kanons, tā beidzot šķiet, ka pasaulē ir kārtība. Viss uz brīdi ir “skaidrs”. Un tad kāds iedomājas drupināt to akmens Raini no apakšas. Protams, tad ir ļoti neērti, ir dusmas, nepatīkami. Bet šie darbi ir radīti tieši tāpēc, lai neļautu mums būs mierīgiem, apsūnot, iestigt purvā un kļūt letarģiskiem.
Ar Indru Rogu esat sastrādājušies ne tikai uz skatuves, bet arī skolojot jauno aktieru kursu Kultūras akadēmijā. Ko stāstāt par profesiju topošajiem aktieriem?
Studenti man joprojām ir jauna teritorija un, jā, arī izaicinājums – konkurenti tomēr. Bet Indras Rogas asistenta darbs nāk man par labu. Repertuāra teātra sistēmā ir ļoti viegli pierast, ka esmu šeit, strādāju, režisori nāks un ies, bet es palikšu te. Šādā veidā sevi it kā situ ārā no līdzsvara, redzot pilnīgi jaunu paaudzi un pilnīgi svaigu un citādu skatu uz dzīvi.
Tā arī saproti savu un aktiera profesijas mirstību, un tas notiek tikai tad, kad tevi sāk dauzīt no muguras un grūst uz priekšu.
Būt aktierim ir profesija, kas paliek tikai savam laikam, paaudzei. Es viņiem stāstu par Entoniju Hopkinsu vai Marlonu Brando, un ir cilvēki, kas viņus nezina. Aktiera daba ir būt šim laikam. Un muļķis ir tas aktieris, kas apzināti cenšas iespļaut mūžībā. To, kuram tas izdosies, nenoteiks viņš. Aktierim vispār nav tiesību sevi uztvert pārāk nopietni.
Nekādas tēzes par šo profesiju nevaru pateikt – var lasīt grāmatiņas, bet vislabākā sajēga šajā profesijā rodas darot. Jebkura teorijas metode nav neaizskarama, tā ir derīga savam laikam. Ko tagad iesākt, piemēram, ar Brehta lugas iestudēšanas etapu tabulu, ja mēģinājumi, piemēram, notiek skaipā vai brīvā dabā un viss ir pilnīgi citādi?
Nav savādi runāt par jaunajiem trešajā personā, pašam vēl daļēji esot šajā kārtā?
Viņi ir paaudze, kas pilnīgi visi jau ir dzimuši brīvā Latvijā. Es tomēr gana labi vēl atceros barikāžu laiku agrā bērnībā, turklāt arī 90. gadi vēl bija cilvēku domāšanas maiņa. Pāreja uz to, lai apjaustu, ka pats esi indivīds, ka vari pats lemt. Vecā domāšana nebeidzās ar neatkarības atgūšanu. Toreiz vēl tikai skolās pirmoreiz sāka mācīt to, ka vari lemt par sevi.
Jaunajiem ir šī brīvība izlemt pašiem.
Viņi maina skolas, dzīvesvietas, kas man nekad nebūtu ienācis prātā, un paralēli vēl studē ko citu. Viņi ir gatavi situācijai, ka šajā mazajā valstī diemžēl ir aktieru pārprodukcija. Simtgades kino industrija deva cerību, ka aktierim vairs nav jābūt piesaistītam vienam teātrim, sniedza impulsu, ka brīvais aktieris var dzīvot arī bez jubileju vadīšanas un balonu palaišanas jaunas maizes šķirnes prezentācijā.
Līdz šim, ja neesi bijis kādā no valsts teātriem, daļa no radošās vides tev uzlika caurkrišanas zīmogu.
Tas pamazām mainās, ir daudz neatkarīgo teātru, taču tās cīņas, ko viņi izcīna, paliek neredzamas.
Strādājat kā Indras Rogas asistents ārkārtīgi veiksmīgi veidotajā “Spēlmaņu nakts” režijā pirms diviem gadiem, tagad savā ziņā esat arī iestudējuma līdzautors. Vai nākamais solis nebūs režijas virzienā?
Liktenis rādīs, kur būt. Varbūt aizdzīs no skatuves! Es dzīvoju no darba uz darbu. Tikšu galā ar šo un tad skatīšos. Man ļoti patīk aktiera profesija, lai arī dažādos laikos tā svaidīta no saukšanas par pēdējo mēslu līdz slavenību glorificēšanai kino. Šī ir profesija, kas paģēr sevi ārdīt, nepārtraukti sevi apšaubīt. Tas nav ērti un pateicīgi, reizēm to nemaz negribas.
Katra loma nāk ar jaunām vērtībām, un ikreiz esmu savas lomas advokāts, man šīs vērtības ir jāaizstāv, jāpadara par savējām. Kas Hamlets par varoni? Nekāds! Iet un atriebībā apsit visus. Bet mēs piedodam Hamletam tāpat, kā piedodam paši sev. Viņš gribētu būt varonis, bet tāds nav.
Gribētu būt liktenīgs cietējs, kuram liktenis nodara pāri, bet tāds nevar būt un nav.
Pārāk apzinās sevi, redz sevi no malas un vērtē, pat apsmej. Apsmej arī citus. Apsmej savu nelaimi. Pretrunīgs cilvēks. Viena monologa laikā viņš var pateikt pilnīgi pretējas lietas – tāpat kā jebkurš no mums. Tikai Hamlets “bubina” Elsinoras pils zālē, mēs – virtuvē, mājās. Savus monologus par dzīvi.
