Kad (ne)var ticēt pasakām. Saruna ar aktieri Arti Robežnieku 0
No šodienas līdz 3. janvārim četrpadsmit koncertos Dailes teātris skatītājiem piedāvās Vecgada koncertu “Sēd uz sliekšņa pasaciņa”, kurā līdzās citiem Dailes teātra aktieriem skaistās latviešu šūpuļdziesmas izdziedās ARTIS ROBEŽNIEKS – dziedošo aktieru cunftei piederīgs skatuves mākslinieks ar samtainu baritonu.
Arti, vai jūs pasakām ticat?
A. Robežnieks: Nekad neesmu tā aizdomājies… Gribētu teikt, ka ticu, bet ikdienā nepaļaujos domai, ka dzīvē viss notiek kā pasakā. Varbūt daudziem, skatoties no malas, varētu šķist, ka aktieri jau dzīvo kā pasakā – katru vakaru iet uz teātri, nokļūst visdažādākos laikmetos un ļaudīs. Bet, kad atrodies citu uzrakstītā “pasakā”, tā, izrādās, nemaz tāda pasaka nav. Man tā ir realitāte.
Jā, teātris ir realitāte, kurā tu strādā, kaut gan citiem varbūt uz visām norisēm šajā templī vajag skatīties kā uz pasakām un ticēt tām. Es skatos pasakas un lasu kaut vai tāpēc, ka tās interesē manam mazākajam puikam. Arī darbs man tāds. Reizēm nākas ierunāt pasaku multenes.
Vēl tagad atceros, kā bērnībā, kad mūs ar brāli aizveda paciemoties laukos pie omītes, mana tēva mammas, uz Zasu Leimaņu pagastā, 30 kilometrus no Jēkabpils, viņa vakaros pirms gulētiešanas lasīja priekšā “Burvju otu”. Bija tāda bieza grāmata ar pasaules tautu pasakām. Vēl tagad acu priekšā, kā viņa lasīja, lasīja, tad vienā mirklī iestājās klusums un atskanēja – … mrrr… h–mrrr… (aktieris atdarina vecmāmiņas krākšanu. – V. K.). Vecmamma bija iemigusi, bet mēs ar brāli iesnaudušos omīti buknījām, lai taču lasa tālāk… Bija ļoti interesanti.
Maniem vecākajiem bērniem, meitai un dēlam, kuriem nu jau pie deviņpadsmit, mazotnē, protams, vai piespiedu kārtā pusgadu bija jāklausās Malkas cirtēja dziesma – no izrādes “Burvis no Oza zemes”. Es tajā uzvedumā tēloju Malkas cirtēju, dziedāju un spēlēju arī ģitāru. Tā manējiem bija viena no topa dziesmām.
Otra ierastākā vakara dziesmiņa – “Ir zeme pret saules rietu” – nāca no Rūdolfa Blaumaņa lugas “Īsa pamācība mīlēšanā” atjaunotās versijas ar Raimonda Paula mūziku, kur arī tolaik tiku spēlējis un dziedājis. Pasakas kā žanrs man patīk.
Un, ja palūkojamies uz jēdzienu “pasaka” ne vien kā literāru žanru, bet arī neticamā piepildīšanās izpratnē?
Ja pasaku uztver kā tavu sapņu piepildīšanos, kas no tevis paša nemaz nav atkarīga, un viss notiek it kā pats no sevis vai arī nez kāda labā feja nez par kādiem nopelniem un nez aiz kādas labvēlības visu izkārto tev par labu, vai labais burvis tev visu iedod bez tevis paša piepūles…
… tad uz sliekšņa apsēdusies pasaciņa. Vai pašam dzīvē tā gadījies?
(Mirkli padomā.) Tā uzreiz neatceros gan. Laikam jau līdz galam tādām pasakām tomēr neticu. (Pasmaida.)
Un par ko būs stāsts Vecgada koncertam īpaši rakstītajā dramaturģes Justīnes Kļavas libretā?
Stāsti būs pat vairāki, no kuriem viens ir izvērstāks. Ir vairākas tematiskās līnijas un vairāki pāri, kas…
… dabūnas kā pie Blaumaņa?
Nē, jau dabūjušies, bet vēl pēdējās vecā gada vakara stundās mēģina nokārtot savu dzīvi un sakārtot savas attiecības, cik nu tas iespējams. Justīne Kļava izveidojusi trīs līnijas, no kurām izvērstākā ir manis pārstāvētā. Tajā iesaistīti ne tikai vīrs un sieva, bet plašāka ģimene, arī no ārzemēm kopā ar draudzeni atbraukusī abu meita.
Mans varonis ir šīs ģimenes tēvs, kā viņš pats saka, “etnogrāfs” – tāds kārtīgs latvietis. Un ģimene kopumā arī būs tādi kārtīgi vidusmēra latvieši. Mana varoņa sieva ir latviešu valodas skolotāja, viņš vairāk praktisks vīrs. Bet viss stāsts atklāsies ar dziesmām.
Un kuru autoru melodijas trāpījušās jums?
Arvīda Žilinska “Labu nakti” un Aleksandra Būmaņa “Šūpļa dziesma”. Tā pati, kas skan Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” – melodija, ko pirtiņā dzied laimīgie Pičuks un Auce. Bet kopumā Dailes teātra Vecgada koncertā ar Justīnes Kļavas libretu skanēs daudzu un dažādu autoru dziesmas, mēģināts pārstāvēt pēc iespējas vairāk skaņražu, ar Valdi Atālu sākot un Raimondu Paulu beidzot, un izvilkt šūpuļdziesmu esenci.
Vai jums iedalītās dziesmas esat jau kādreiz teātrī vai koncertos dziedājis?
Nē, šajā uzvedumā tas notiks pirmoreiz.
Protams, profesionālim jāspēj vai viss, un tomēr – kā jums iedalītās dziesmas saskan ar, ja tā var teikt, paša mūzikas izjūtas iekšējo stīgu?
Ja nejustu iekšēji saskanīgu stīgu, tad nedziedātu. Mēs ar Juri Vaivodu vienojāmies uzreiz – ja kaut kas nesaskanēs, dziedās cits. Kopš Dailē ir Juris Vaivods (teātra muzikālās daļas vadītājs. – V. K.), viņš vienmēr pievērsis lielu uzmanību, lai izrādēs ar dziesmām un koncertos dziedātu muzikāli kvalitatīvi. Vokālajai pusei Juris Vaivods rūpīgi seko līdzi.
Kā kļuvāt par dziedošo aktieri?
Zinu, ka mans tēvs jaunībā dziedājis koros, piedalījies Dziesmu svētkos, kaut gan, ja godīgi, tā īsti viņu dziedam neesmu dzirdējis.
Mājās ģimenē nebija vērienīgu dziedāšanas tradīciju.
Bet skolā esmu dziedājis visos koros, vēl mūzikas skola piecus gadus, kur gan ar dziedāšanu īsta sakara nebija. Mācījos tenora spēli – šis instruments ir līdzīgs kliņģerim, izskatās kā mazāka tuba, bet lielāks par altu. Bet no dziedāšanas nekad neesmu vairījies, tā man vienmēr interesējusi, patikusi.
Esat dziedājis ne vien teātra izrādēs un koncertos, bet savā laikā arī “Krodziņā pie Paula” – bija tāds televīzijas raidījums. Kas jums kā dziedošajam aktierim no paša veikuma šajā jomā sagādājis vislielāko prieku un gandarījumu?
Laikam uzstāšanās “Arēnā Rīga”. Tas bija pirms daudziem gadiem, kad Raimonds Pauls mani pirmo reizi uzaicināja dziedāt viņa dziesmu. Maestro svinēja apaļu jubileju, un man bija uzticēta “Kamolā tinēja”. Dziesma ar brīnišķīgu, dziļu dzeju.
Vai gadījies uz skatuves kādreiz sajaukt dziesmai vārdus?
Ka iestājas klusums, tā laikam bijis vienu reizi. Tiesa, dziesmās ir grūtāk izglābties no “melnajiem caurumiem”, tādas pēkšņas aizmiršanas. Tradicionālā izrādē šādā izmisuma brīdī vari mēģināt uztaisīt pauzi, censties saviem vārdiem pīties tālāk, bet dziesmā tevi uz priekšu dzen ritms. Ja kaut ko no sevis sāc likt iekšā, tas jādara ritmā un ātri.
Kādreiz esmu apbrīnojusi, kā aktieris spēj paturēt prātā tik daudz teksta, jo repertuārā vairāki uzvedumi vairākās zālēs…
Izņemot “ielēkšanas”, kad tev iepriekšējā vakarā pēkšņi paziņo, ka nākamajā dienā būs jāspēlē tā vai cita loma, normālā darba ritmā tēlam tiek dots pusotra mēneša, kad tu ar savu varoni dzīvo diendienā un tekstu apgūsti kopā ar kustību, domu. Tu sadzīvo ar to visu kā ar dzīvi. Un, ja arī iespēlēta izrāde kādu brīdi nav vērusi priekškaru, kamēr uzvelc kostīmu, uzkāp uz skatuves dēļiem un iestudētā žestā pacel roku… jau zini, ko teiksi.
Ja ar jēdzienu “pasaka” saprotam arī ko skaistu, kas, jūsuprāt, bija aizejošā gada pasakainākais notikums kultūras dzīvē Latvijā?
Dziesmu svētki! Pasakaini grandiozi. Kā ikdienā šķietami pelēkais uzmirdzēja, iezaigojās… Un augšāmcēlās gaismas pils. Vai arī tā nav fantastiski skaista pasaka?
Un paša dzīvē?
Paveicu ko tādu, par ko agrāk nekad nebiju domājis, ka to izdarīšu, – nolaidos zem ūdens ar akvalangu. Grieķijā, Krētas salā. Tas bija kaut kas pilnīgi nepiedzīvots, savāds. Ir ko atcerēties.
Kādas ir Ziemassvētku tradīcijas jūsu ģimenē?
Ja godīgi, kamēr nebiju precējies – un tas notika pagājušā gadsimta pēdējā gadā –, manu vecāku ģimenē Ziemassvētki netika tā īsti izteikti svinēti.
Lielākā daļa manu vecāku mūža, arī manas agrās jaunības gadi aizvadīti laikā, kad Ziemassvētki plašākā sabiedrībā oficiāli neskaitījās.
Tēvs gan parasti centās eglīti pārnest laikus, ne tikai mirkli pirms Vecgada, bet jau kādu brītiņu iepriekš. Ir jau Ziemassvētku vakars – tā viņš teica. Bet īpaši svinēts tas netika. Tagad, kad man pašam sava ģimene, Ziemassvētku vakarā tā sanāk kopā pilnā sastāvā – arī sievasmāte, sievas māsa ar savējiem.
Bija gadi, kad 24. decembra vakarā viss pulciņš sabrauca pie mums, pēdējā laikā dodamies pie sievas māsas. Ziemassvētku vakaru svētām tā klasiski – pie izpušķotas eglītes, ar kopīgu pasēdēšanu pie svētku galda, mazām dāvaniņām.
Esmu dzirdējusi, ka aktieri, kuri svētku koncertos jau tā pārguruši, izdzirdējuši draugu lokā aicinājumu – nu, lūdzu, uzdziedi kaut ko –, sabožas, jo viņu darba diena beigusies un gribas atpūsties tāpat kā citiem…
Nezinu, paldies Dievam vai ne, bet man tā nav lūguši. Runājot par svētkiem savējo lokā, varbūt nav interese izpausties mākslinieciski, bet no sirds svinēt spara gana. Ar dziedāšanu – tikai tik daudz, lai tiktu pie dāvaniņas zem egles. Tad nu glābies tajā, ko proti. Ko koncertam esi apguvis, to liec lietā.
Nākamā gada 1. februārī Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos Artura Millera luga “Salemas raganas” Lauras Grozas-Ķiberes režijā, kur arī jums jauna loma.
Pie šī iestudējuma esam strādājuši vēl tikai nedēļu. Bet pirmā kopīgā pieredze ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi man bija izrādē “Pīters Pens”, kur spēlēju galvenā varoņa meitenes Vendijas tēvu. Tikko pieķēru sevi – pēdējā laikā kaut kā sakritušas man tās tēvu lomas.
Par kādu notikumu savā dzīvē, ja tas piepildītos Jaunajā gadā, jūs sacītu – tas gan būtu pasakaini…
Vecgada vakarā visas vēlmes vajagot sarakstīt uz lapas un sadedzināt. Skaļi izpausti sapņi varot nepiepildīties. Ja nākamajā gadā notiks kas liels un ievērojams, varēšu teikt – jā, tas ir tas, ko tiku vēlējies.
Koncerti “Sēd uz sliekšņa pasaciņa” Dailes teātrī
Režisors – Dmitrijs Petrenko, libreta autore – Justīne Kļava, muzikālais konsultants – Juris Vaivods, scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis un kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa.
Skanēs latviešu šūpuļdziesmas – no komponistiem klasiķiem līdz pat mūsdienu autoriem, gan sen aizmirstas un pavisam nezināmas dziesmas, gan labi pazīstamas, bieži dziedātas un mīļas.
Skaistās melodijas izdziedās Dailes teātra aktieri Artūrs Skrastiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Vita Vārpiņa, Ģirts Ķesteris, Ērika Eglija, Gints Andžāns, Inita Sondore, Lelde Dreimane un Artis Robežnieks.
