Dzīvojam ļoti vientuļā laikmetā. Saruna ar Agnesi un Madaru Rutkēviču 0
Jaunā Rīgas teātra mājaslapā par izrādi “Atnāc mani vēl satikt”, kas pirmizrādi piedzīvos nākamnedēļ, 1. martā, rakstīts, ka tā ir teātra detektīvs, kura pamatā pirms dažiem gadiem noticis mistisks gadījums ar vairākām savstarpēji neatkarīgām pašnāvniecēm, pie kurām tiek atrasts viens un tas pats nezināma autora dzejolis. Izrādes autori – Alvis Hermanis un dramaturģes AGNESE un MADARA RUTKĒVIČAS.
Māsas atveido arī divas no četrām izrādes lomām, kurās iejūtas vairāku 20. gadsimta latviešu dzejnieču tēlos.
Mūsu saruna notiek pēc mēģinājuma turpat Tabakas fabrikas Mazajā zālē, kur skatuve jau sakārtota jaunās izrādes vajadzībām. Divas gandrīz identiskas istabiņas ar milzīgiem, grāmatu pilniem plauktiem, trausli dīvāniņi, pie sienas – senlaicīga izskata glezna smagā zeltītā rāmī…
Bibliotēkas telpa pārtikušā, iespējams, aristokrātiskas ģimenes mājvietā, un šajā interjerā – divas gandrīz pilnīgi vienādas jaunas, trauslas, tumšmatainas sievietes veclaicīga griezuma sīkpuķainās kleitiņās. Ļoti nopietnas, mazliet eksaltētas – gluži tādas, kādu varētu iedomāties Aspaziju jaunībā vai Austru Skujiņu, ja tām būtu dvīne. Duets, kur viena pabeidz otras teikumus.
Pirms nākšanas uz sarunu mazliet pārmeklēju pēdējo gadu kriminālhronikas un sabiedrības notikumu sleju – ja patiesi būtu notikusi pašnāvību virkne ar atstātu dzejoli, kaut kam būtu jāparādās…
Madara Rutkēviča: Ideja par pašnāvībām ir dramaturģiski radīta, apzināti uzrakstīta kā dramaturģijas elements.
Tātad mistifikācija?
Agnese Rutkēviča: Kā visa šī izrāde.
M. Rutkēviča: Mēs šo izrādi būvējam uz detektīvsižeta, bet tās ziņas… Pašnāvības jau notiek katru dienu, pat ja par tām neraksta. Dzejoli, par kuru izrādes pieteikumā runa, mēs neatklāsim, izrādē būs detektīves, kuras to izmeklēs, un skatītāji varēs atklāt.
Kā radās doma par šāda veida izrādi? Pat nezinu, kas tas ir pēc žanra – dzejisks detektīvs?
M. Rutkēviča: Precīzāk laikam būtu teikt – dzejiska ekskursija 20. gadsimta dzejnieču vēsturē.
A. Rutkēviča: Tā mēs sev esam formulējušas, ka tas ir ceļojums. Bet kā šī izrāde radās… Process ir tik ilgs, mēs jau divus gadus visi trīs kopā ar Alvi Hermani to audzējam.
Ideja par dzejniecēm nāca no Alvja, viņš jau pats ir mistifikācija.
Man liekas, ka Alvis sen ko tādu gribēja uztaisīt, viņš taču bibliotēkā uzaudzis, kur strādāja viņa mamma. Es vispār tobrīd rakstīju citu lugu citam režisoram, bet mums ar viņu izjūtas bija tik līdzīgas… Grāmatplauktā stāv arī mans dzejoļu krājums, tāpat izrādē runāsim arī savu dzeju… Kaut kā tas viss saauga kopā.
M. Rutkēviča: Tā izrāde vispār ir sapnis, mēs to nosapņojām – te būsim mēs abas un divas detektīves, kuras atveido Elita Kļaviņa un Sandra Kļaviņa.
A. Rutkēviča: Pie izrādes strādājot, pat aizbraucām uz Austras Skujiņas mājām “Kraukļiem”, mūs veda dzejniece Daina Sirmā un tur pat mūs ielaida iekšā viņas istabiņā, kas saglabājusies. Kad biju ļoti jauna, studiju laikā, biju ļoti aizrāvusies ar Austru Skujiņu.
M. Rutkēviča: Ar Ķempi mazāk… Ķempe man, šo izrādi veidojot, bija pirmreizējs lasījums, un arī Ārija Elksne. Un vēl, man liekas, Alvi idejas līmenī ietekmēja, ka mēs jau tā arī dzīvojam, viena ar otru, kopā – izrādē mums ir divas istabiņas, dzīvē tikai viena. Lasām grāmatas, pārrunājam tās.
A. Rutkēviča: Jā, nopērkam grāmatu, māsa izlasa, un tad mēs pārrunājam. Tā mēs Valmierā dzīvojam, mums mājās ir daudz augu un grāmatu.
M. Rutkēviča: Es tur strādāju, Valmieras teātrī.
A. Rutkēviča: Mums ir arī emocionālā piesaiste visām izrādes dzejniecēm – nav sajūtas, ka tie būtu sveši cilvēki, bet ka viņas pazīstam, patiešām. Mēs izrādē esam dzejnieces, bet aktrises Elita un Sandra Kļaviņas ir detektīves, mis Mārplas, izmeklētājas…
M. Rutkēviča: …viņas mūs uzbur savos prātos…
A. Rutkēviča: …mēs esam netveramā dzejas pasaule, rēgojamies te – guļam, runājam dzeju, arī savus dialogus, sarunājamies par kleitām, vīriešiem, zvanām viena otrai. Kristīne Jurjāne mums taisa īpašus tā laika kostīmus.
M. Rutkēviča: Jurjāne teica – kad pārģērbjamies, esam visām dzejniecēm līdzīgas, un tā tiešām ir. Dīvaini. (Abas saskatās.)
Varbūt to nosaka tā laika dzejnieču traģiskā dzīves izjūta, kas viņas padara līdzīgas vienu otrai?
M. Rutkēviča: Jā, viņām visām tiešām bija diezgan traģiska dzīve – nu, varbūt Kornēlijai Apškrūmai ne.
A. Rutkēviča: Nē, tāpat neatbildēta, nelaimīga mīlestība, un viņām, izņemot Belševicu un Elksni, nebija bērnu.
Man reizēm ir tāda sajūta, ka agrāk dzeja dzima no emocijām, mūsdienās – drīzāk no vēlmes paust filozofisku dzīves uztvērumu.
M. Rutkēviča: Attieksme pret dzeju ir mainījusies. Bet pati dzeja, man šķiet, mazāk.
A. Rutkēviča: Protams, ir citādi, kādreiz taču dzejnieku lasījumi pulcēja milzu auditorijas, piemēram, Ahmaduļina un Jevtušenko (pazīstami padomju laika krievu dzejnieki Bella Ahmaduļina un Jevgenijs Jevtušenko. – L.K.-Š.) piepildīja stadionus…
M. Rutkēviča: …un Ziedonis.
A. Rutkēviča: Toreiz cilvēki nāca uz dzejas lasījumiem, tie viņiem bija iekšēji nepieciešami. Mūsdienās dzīvojam ļoti vientuļā laikmetā.
Esam atslēgušies no dzejas, nav emocionālās vajadzības, nav magnētisma.
Kādreiz Elksne lasīja savu dzeju, un visa zāle bija uzlādēta.
M. Rutkēviča: Tagad Dzejas dienās pat Rainis vairs nešķiet uzlādēts…
A. Rutkēviča: Ir tāda sajūta, ka katrs iegrimis savā ekrānā. Un vēl – mūsdienās viss trivializējas, kļūst sīks, nenozīmīgs.
Zinot civilizācijas vēsturi, lielās kaislības literatūrā parasti sakritušas ar smagām norisēm sabiedrībā…
M. Rutkēviča: Idejas jau rakstniekam nāk no sabiedrības norisēm.
A. Rutkēviča: Rakstnieks ir sabiedrības spogulis, viņš paredz, kas notiks, viņš to jūt sevī. Kāpēc dzeja bija tik populāra padomju laikā, čekas laikā – kad ir spiediens, tad tieši gribas kaut ko ļoti labu uzrakstīt. Kāpēc tagad viss šķiet tik vaļīgs, pajucis? Vismaz daļēji tāpēc, ka ikviens var rakstīt jebko, nav nekādu robežu.
Kad ir par daudz brīvības, tad tā arī vairs nav brīvība.
Nesaku, ka vajag kādu ietupināt cietumā, bet, piemēram, Knuts Skujenieks savus labākos dzejoļus uzrakstīja tieši lēģerī.
M. Rutkēviča: Tāpat, ja runā par mūsu izrādes varonēm, Vizmai Belševicai bija ļoti sarežģīta situācija, viņa, man liekas, visu mūžu dzīvoja ar pirkstu pie mutes. Un viņas ģeniālās “Piezīmes uz Livonijas Indriķa hronikas malām”!…
A. Rutkēviča: Tādēļ, man liekas, kaut ko arī apspiestība dod. Tādas ir vēsturiskās norises: viss atkārtojas pa spirāli – atgriežamies tajā pašā punktā, kur jau reiz būts, tikai mazliet augstākā līmenī. Tagad arī teātri pievēršas padomju laikam.
Vai dzeja ir nolemtība?
A. Rutkēviča: Man dzeja un grāmatas vispār drīzāk šķiet tāda skaista pasaule, skaists patvērums.
M. Rutkēviča: Piekrītu, ka literatūra ir patvērums – no ģimenes strīdiem, no vientulības. Man arī ir ļoti daudz dienasgrāmatu, jau no pusaudzes gadiem. Biju ļoti intraverts bērns, mani neinteresēja iet ārā… Mums arī bieži mainījās dzīvesvietas, bija jāsarod atkal ar citiem bērniem. Un tad vēl tāda pamestības sajūta – kad vecāki šķīrās, mūs aizsūtīja pie omītes uz laukiem…
A. Rutkēviča: Tā sajūta nekur nav zudusi.
M. Rutkēviča: Jā, pilnīgi neadekvāti, pat tagad kādreiz uznāk. Tas no bērnības, kad vecāki aizved uz laukiem, atstāj un nepasaka, kāpēc. Tā kā esam divatā, bija drošāk, bet pamestības sajūta nezuda.
A. Rutkēviča: Mēs jau arī tagad esam kopā, brīžiem viena otrai draudam: “Madara, būs jāšķiras!” Nav jau tā, ka gribu palikt vecmeitās. Bet, ja citi visu mūžu meklē domubiedru, dvīņi ar tādu jau piedzimst, mentāli ļoti saistīti. Un mums arī dzīve ļoti savijusies ar darbu. Šis viss, teātris, izrāde – tas jau pat nav īsti darbs, tā ir dzīve. Es to tā izjūtu, citādi nemāku just.
M. Rutkēviča: Valmieras teātrī ir lietas, kuras uztveru kā darbu. Bet Evitai Sniedzei (teātra direktore. – L.K-Š.) sākumā negāja ar mani viegli. Jo es nevaru iekļauties darbalaikā – no deviņiem līdz pieciem. Es teātrī līdz pusnaktij kaut kādas lietas darīju.
A. Rutkēviča: Viņa mani apskauda, ka jāceļas, bet man ne, jo esmu pašnodarbināta (smejas).
Tas saistās ar mūsdienu psiholoģijas pētījumiem – arvien vairāk cilvēku novērtē iespēju strādāt nevis noteiktā darba laikā, bet izdarīt to, kas darbam nepieciešams, sev ērtā režīmā.
M. Rutkēviča: Tas noteikti ir psihei saudzējošāk, ka vari izdarīt, kad gribi, jo no rīta psihe vēl nav pamodusies.
A. Rutkēviča: Ir jau arī cīrulīši, viņi tā var. Mēs gan neesam cīruļi.
M. Rutkēviča: Jā, mēs te no rīta žāvājamies, ir tik grūti, bet vakarā, kad izrāde, tāds draivs!…
Jūs agrāk bijāt aktīvākas sociālajos tīklos, tviterī. Tagad, šķiet, sen nekas nav rakstīts…
M. Rutkēviča: Māsa bija aktīvāka tvītotāja, es īpaši neaizrāvos. Drīzāk “Instagrams” – ar attēliem var daudz pateikt, un man patīk fotografēt.
A. Rutkēviča: Kādreiz tvītoju, bet vienu brīdi pat apsvēru izdzēsties no visiem tīkliem. “Instagrams” man joprojām diezgan labi patīk. Bet tviterī, “Facebook” ziņas ļoti sit pa smadzenēm. Ja notiek terorakts, tajā dienā visa ziņu lente pilna, izsakām līdzjūtību, bet nākamajā dienā jau viss aizgājis aizmirstībā, pilnīgi citas ziņas.
Šādi cilvēcei attīstās īsā atmiņa, viss darbojas uz īsajiem impulsiem, garā atmiņa izzūd.
Bet tā nav pārmešana citiem.
M. Rutkēviča: Es jau arī pati nevaru pateikt, cik ilgu laiku pavadu šeit (pamet acis uz telefonu. – L.K.-Š.), nevis grāmatā.
Tad visu kopā savelkot: šī varētu būt izrāde tiem, kas mīl grāmatas?
A. Rutkēviča: Jā, izrāde nav tikai par grāmatām, bet vairāk par iztēli. Izrāde cilvēkiem, kas jau piedzimst vecmodīgi, ilgojas pēc aizgājušiem laikiem. Ko tad mēs meklējam izrādē? Laimi…
Izrāde “Atnāc mani vēl satikt” Jaunajā Rīgas teātrī
* Autori: Alvis Hermanis, Agnese Rutkēviča, Madara Rutkēviča.
* Lomās: Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Madara Rutkēviča, Agnese Rutkēviča.
* Režisors un scenogrāfs: Alvis Hermanis
* Kostīmu māksliniece: Kristīne Jurjāne.
