“Sārtā rītausma” izaicina 9. maiju 25
Rīdzinieks Kristaps Kašs pieteicis pasākumu pie “uzvaras” pieminekļa 9. maijā, jo vēlas “svinību” dalībniekiem skaidrot objektīvu informāciju par Otrā pasaules kara notikumiem. Rīgas dome gan norādījusi, ka viņš šajā vietā akciju nevarēs rīkot, jo iepriekš publisku pasākumu pieteikusi biedrība “9.maijs.lv”. Tomēr tas neliegšot Kristapam un domubiedriem veikt iecerēto akciju.
Šāda veida pasākumi K. Kašam nav sveša lieta – pērn 3. februārī kopā ar domubiedriem viņš pie “uzvaras” pieminekļa nolicis karātavas, bet 9. maijā nakts aizsegā – ziedu un dzeloņdrāšu vainagus. Vēl pērn augustā viņi pieminējuši Latvijas–Krievijas 1920. gadā noslēgto pamieru pie Brīvības pieminekļa, jo pamiers apzīmē uzvaru, ko Latvija panāca pret Padomju Krieviju.
K. Kašs ir 31 gadu vecs rīdzinieks, strādā par automehāniķi kādā uzņēmumā. Sevi uzskata par nacionāli noskaņotu sociāldemokrātu. Pašlaik viņš nav nevienas politiskās partijas biedrs, bet esot izveidojies domubiedru pulciņš, kuru vidū ir ar Nacionālo apvienību saistīti cilvēki, kā arī aktīvisti no Latvijas Nacionālās frontes un Igora Šiškina organizācijas. Kristaps jokojot saka, ka aktīvistu grupu varētu saukt par “Sārto rītausmu” – šāda nosaukuma dziesma ir grupai “Dzelzs vilks”, turklāt tas būtu līdzīgs Grieķijas labējo radikāļu partijai “Zelta rītausma”. Cilvēki sanākot idejas vārdā un rīkojot dažādas akcijas. “Mūsu galvenais uzdevums ir dot iespēju cilvēkiem padomāt. Daži mūsu ieceri sauks par utopiju, taču, parunājoties ar cilvēkiem, var radīt interesi par vēstures aspektiem un, iespējams, arī mainīt sanākušo uzskatus,” saka K. Kašs.
Viņš piedalījies arī piketā pie Krievijas vēstniecības, protestējot pret Krimas aneksiju. Jāpiebilst, ka Sevastopolē dzīvo K. Kaša sievastēvs, kā arī viņam ir radi Ukrainā, jo viņa vecvectēvs bijis ukrainis, kurš Pirmā pasaules kara laikā iestājies Latviešu strēlnieku bataljonā.
Darbā lielākā daļa viņa kolēģu esot krievvalodīgie, no kuriem daļa esot neizpratnē par viņa aktivitātēm, taču esot arī tādi, ar kuriem var padiskutēt. “Viņi ir sapratuši, ka bērnus neēdu brokastīs, ko par nacionālistiem apgalvo Krievijas propagandas mediji,” ar ironiju saka Kristaps. Pirmo augstāko izglītību viņš ir ieguvis Rīgas Tehniskajā universitātē mērniecības un ģeodēzijas specialitātē, bet pašlaik studē psiholoģiju. Studijas viņš izvēlējies, lai labāk izprastu cilvēkus un viņu motīvus un varētu sekmīgāk īstenot savu sabiedrisko darbību.
Pie “uzvaras” pieminekļa K. Kašs un domubiedri plānojuši izvietot informatīvus stendus ar būtiskiem gadskaitļiem un skaidrot svinētājiem alternatīvu viedokli. Viņš teic, ka paredzēts stāstīt par kara sākumu un Krievijas karabāžu izvietošanu Baltijas valstīs 1939. gadā, par Molotova–Ribentropa paktu un Staļina un Hitlera draudzību, kā arī par Katiņas slaktiņu. Viņš uzskata, ka 9. maija svinības Rīgā apliecinot, ka vēstures traģēdija ir palaista garām, un to ir pārņēmusi ideoloģija. “Vēstures apaudzēšana ar ideoloģiju ir novedusi pie tā, kas pašlaik notiek Ukrainā. Mūsu otrais uzdevums ir attīstīt integrācijas procesus Latvijā, kas līdz šim ir izgāzušies, jo mēs nevēlamies pie sevis redzēt Ukrainas notikumus,” par ieceri stāsta Kristaps.
Kristaps pasākumu pieteicis jau februārī saskaņā ar likumu par “Piketiem, sapulcēm un gājieniem”, bet Rīgas domē apliecina, ka biedrība “9.maijs.lv” pasākumu esot pieteikusi agrāk, tāpēc Rīgas domes sabiedrisko attiecību speciālists Uģis Vidauskis aicina Kristapu un viņa domubiedrus pieteikt pasākumu citā vietā vai arī vienoties ar biedrību “9.maijs.lv” par iecerētā pasākuma norisi.
Tā kā pagaidām liegta iespēja rīkot pasākumu pie pieminekļa, Kristapam un domubiedriem ir rezerves varianti. Viens no tiem ir veikt piketu netālu no “svinību” vietas vai atnākt uz “dzīrēm” pie pieminekļa ar saviem sagatavotajiem materiāliem, izmantojot likumā noteikto spontāno pulcēšanās brīvību. K. Kašs un viņa domubiedri no konfrontācijas ar 9. maija “svinētājiem” nebaidoties un neuzskata, ka tā būtu provokācija. “9. maija svinības varu raksturot kā mērķtiecīgi komercializētu pasākumu ar ideoloģisku ievirzi. Sistēma tā organizācijā ir labi ieeļļota, reizēm jānomaina detaļas un tas var funkcionēt tālāk, lai katru gadu būtu interesantāk. Pērn pasākums sasniedza savu spēju robežas. Tā ir vieta politiskiem paziņojumiem,” bilst K. Kašs, kurš uzskata, ka kritušos karavīrus var pieminēt arī klusi kapos, nevis ar ļembastu, kurā patieso kara dalībnieku un viņu piemiņas ir maz.
