Šķiet, daudzi tomēr iet pie dziedniekiem tieši pēc devas. 1
Domāju, šie cilvēki ir slinki, meklē vieglāko ceļu. Līdzīgi ir ar notievēšanas tabletēm un trenažieriem, ar kuriem pašam nekas nav jādara. Ja cilvēki būtu apzinīgi un darbīgi, diez vai tādas tabletes būtu tik populāras!
Ar nākšanu pie manis ir tāpat. Tas ir darbs ar sevi, darbietilpīgs process. Nonākšana pie sevis ir ļoti grūta. Līdzīgi ir tiem, kuri nekad nav sportojuši: viņi aiziet uz sporta zāli, un pēc tam viss sāp. Bet viņi aiziet vēl daudzreiz un sāk just pārmaiņas: kļūst skaistāki, veselāki. Tāpat ir ar darbu ar sevi – caur mandalām, caur meditācijām. Instrumenti, kurus es izmantoju un arī citiem iesaku, ir joga, ciguns, dziļā elpošana, mandalas – katrs izvēlas, kas labāk der. Brīnumlīdzekļi (Sarmīte uzsit gaisā knipi) – šodien man viss ir slikti, rīt man viss būs labi – ir tikai ilūzija. Mēs jau neesam šeit, lai dancotu ziedu pļavā no rīta līdz vakaram.
Protams, ja kaut kas ļoti sāp, varu ātri noņemt sāpes, bet manās interesēs nav taisīt brīnumus un, kā jau teicu, lai rinda stāvētu aiz durvīm. Man ir ģimene, draugi, es negribu visu laiku noņemt sāpes! Labprātāk iedodu mesidžu – tu pats visu vari, tevī ir potenciāls.
Teiksim, ja kādam sāp roka, man uzreiz ir skaidrs – ir pilna sirds, aizvainojums. Saku, lai strādā ar aizvainojumu, un pastāstu, kā tas jādara. Kad cilvēks to izdara, roka vairs nesāp, nav jāskrien pie ārstiem un dziedniekiem, lai noņemtu sāpes, jo pats var tikt galā ar cēloni. Daudzi dziednieki strādā pēc šādas shēmas: noņem sāpes, taču pēc trim dienām, pēc nedēļas vai varbūt pēc divām cilvēkam roka atkal sāk sāpēt. Viņš vēlreiz iet pie dziednieka un vaicā, vai drīkst atkal atnākt. Jā, nāciet un naudiņu nolieciet šeit (uzsit pa galdu).
Šim nolūkam mums ir eņģeļi, vai ne? Jūs runājat tā, it kā tie pilnīgi reāli pastāvētu! Vai eņģeļi ir arī šeit un tagad?
Protams! (Smejas.) Vienmēr esmu zinājusi, ka eņģeļi ir. Esmu ar tiem sarunājusies, dažreiz, ja pie manis atnāk kāds cilvēks, komunikācija notiek nevis līmenī cilvēks – cilvēks, bet gan eņģeļi – eņģeļi. Dažkārt sargeņģeļu armija ir tik spēcīga, ka nemaz nelaiž klāt, pirms nav pārliecinājusies, ka mani nodomi ir simtprocentīgi tīri. Tā lielākoties ir ar bērniem vai īpašiem cilvēkiem. Nesen bija viens tāds puisis. Pusstundu centos viņu pierunāt, lai iet prom, ka neredzu nekādu informāciju, bet parunājām, un pēkšņi kā no pārpilnības raga sāka birt informācija: ko viņš dara, kāpēc dara, kas būtu jādara… Eņģeļi bija pārliecinājušies, ka viss kārtībā, ka mani var laist klāt.
Eņģeļi – tā ir ļoti skaista, tīra pasaule. Atceros, it kā tas būtu noticis vakar: man bija seši vai septiņi gadi, gulēju divguļamās gultas otrajā stāvā, māsa – zem manis. Nakts vidū atvēru acis un ieraudzīju, ka istabas stūrī ir ļoti skaista būtne, tāds kā Jēzuliņš, baltā paltrakā, pusgariem matiem, lieliem, baltiem spārniem… Un spīd tik ļoti, ka pusistaba apgaismota. Stāv gabaliņu virs zemes un skatās manī ar tādu mīlestību, ar kādu reti kad cilvēks veras uz otru. Ko es darīju? Paņēmu spilvenu un metu viņam, bet pati palīdu zem segas. Kad izlīdu, viņa vairs nebija.
Pirms šā gadījuma es ļoti daudz ko redzēju – ne tikai eņģeļus, bet dažnedažādas būtnes. Vēlāk, kad man šis jautājums kļuva aktuāls, pavaicāju: kāpēc es jūs vairs neredzu? Viņi atbildēja – mēs negribējām, lai tu sajūc prātā. Cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas spējas, bieži vien ir trausla nervu sistēma. Tā jāstiprina. Robeža starp apgaismību un plānprātību ir ļoti šaura. Esmu redzējusi, ka cilvēki ar spējām – mani draugi, paziņas, kolēģi – ir sajukuši prātā. Tāpēc – paldies, paldies, es zinu, ka jūs esat, es jūtu, dažkārt kā pieskārienus, dažkārt redzu sava bērna eņģeļus, bet nav tā, ka katru dienu, pastāvīgi, lai kur es ietu, man apkārt mudž paralēlā pasaule. Domāju, tad gan es sajuktu prātā. Kādreiz bija tā, ka nevarēju to visu atslēgt, bija šausmīgi grūti, gandrīz vai aizgāju pa pieskari. Taču tagad manī ir it kā slēdzītis – kad strādāju, ieslēdzu, kad nestrādāju, izslēdzu. Dažas lietas jūtu neatkarīgi no tā, vai esmu ieslēgta vai izslēgta. Sensori ir ļoti spēcīgi, man gandrīz nevar samelot, kaut gan es ļoti ticu cilvēkiem.
Ja jau jums nevar samelot, jo jūs visu redzat, jums nenākas cilvēkos vilties. Jūs zināt: tas ir neuzticams, tas – blēdis…
Cilvēki ir nepatiesi galvenokārt paši pret sevi. Tiem, kuri atnāk, saku: man nevajag, lai jūs būtu patiesi pret mani, esiet patiesi pret sevi! Tad es zināšu, ka kaut kad es un mans bērns dzīvosim labākā pasaulē.
Arī es ne vienmēr esmu bijusi liela cilvēkmīle, nē! Bet es kļūstu labāka. Šeit, uz Zemes, mēs visi esam tikai cilvēki. Neviens nav balts un pūkains. Katrs nāk ar savu uzdevumu, savu melnumu, netīrumu, kas jānomazgā. Vai arī tieši otrādi – sašmucējamies vēl vairāk.
