Citi dziednieki saka, ka jūt pienākumu dot citiem, ja jau pašiem ir vairāk dots. 1
Man ir mazliet citādi. Es esmu dievišķās enerģijas transformatore, ar savu enerģiju vispār nestrādāju. Debesu enerģija manī plūst un plūst. Daudzi brīnās, kā es visu varu paspēt – viena audzinu bērnu (nosacīti viena, jo vīrs strādā un dzīvo ārzemēs), man ir darbs. Tomēr paspēju, nejūtos nogurusi, jo plūsma ir visu laiku. Ja nestrādāju, ja nedaru to, kas man šajā dzīvē jādara, no iekšpuses sāk dedzināt un man ir grūti. Atkal nemiers kā iekšējs kureklis. Šī radošā enerģija noteikti ir jārealizē. Veidi ir dažādi: man patīk šūt, adīt, ievārījumus vārīt, gatavot ēst, tādējādi dodot savai ģimenei.
Strādājot ar cilvēkiem, es neesmu tāda kā tagad, bet gan meditatīvā stāvoklī, un debesu enerģija tā vienkārši – puf! – atdod to, kas sakrājies. Cilvēkiem kļūst labi, un arī man iestājas miers. Ir nogurums un miers. Labs darbiņš, kas padarīts. Grūti izskaidrot, bet tam nav nekāda sakara ar pienākuma apziņu. Kad varēšu, es to vairs nedarīšu. Pagaidām zinu, ka man tas jādara.
Spējas Dievs ir devis katram cilvēkam, to arī savās nodarbībās stāstu. Ne visiem jāsaslēdzas ar debesīm, bet mīlestības enerģija ir katrā, katrs ar to var darīt brīnumus – noņemt sāpes, vismaz savai ģimenei un sev!
Ko stāsta tie, kas pie jums nāk? Kas ar viņiem notiek pēc jūsu darbošanās?
Viņi daudz nestāsta, taču es redzu. Nedrīkstu runāt par konkrētiem gadījumiem, bet viņi sakārtojas iekšēji un ārēji: sāk starot acis, sāk starot paši, sāk saprast, kāpēc ar viņiem notiek tā un ne citādi. Kāds, kurš radis ģērbties tumšās krāsās, sāk valkāt gaišu apģērbu, maina matu krāsu.
Būtu muļķīgi domāt, ka tas ir mans pirksts. Mēs esam tikai instrumenti Dieva un eņģeļu rokās. Mans uzdevums ir likt cilvēkam paskatīties uz sevi, būt patiesam pret sevi, atvērt potenciālu, kas viņā ir.
Ja cilvēki nāk pie manis individuāli konsultēties, nekad nepieņemu vairāk par trim reizēm. Ar to vajadzētu pietikt, lai visu saprastu. Parasti tā arī notiek – 90% gadījumu. Lielākoties pietiek ar vienu reizi. Man nevajag, lai stāvētu rinda aiz durvīm.
Ja kāds pie jums atnāk, viņš meklē atbildes – ir sapratis, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Jūs viņu tātad drusku pagrūžat…
Drusku – tas ir par maigu teikts. Es viņā uztaisu sprādzienu. Pirmās trīs dienas cilvēkā ir ļoti daudz enerģijas.
Grupu nodarbībās ir nedaudz citādi, viss atkarīgs no tā, ar kādām domām cilvēks atnāk. Viens atnāk ziņkāres dēļ, cits – negatīvi noskaņots. Tad ir grūti izturēt to, ko es daru. Dažs sāk raudāt, citam piemetas caureja… Nopietni, spēks ir ļoti liels.
Tie, kas atnāk ļoti atvērti, pēc tam divas trīs dienas ir pat eiforijā. Un tad man ir jāsaka – nenāc pie manis pēc devas! Debesis parādīja, kā tu vari justies.
