Kā sapratāt, ka ir tāda jūsu lieta? 1
Hiperjutība man bijusi vienmēr. Nemaz nezināju, ka citiem tās nav. Man šķita – ir pavisam normāli redzēt, ka man saka vienu, bet domā pavisam citu. Kādreiz šā iemesla dēļ nevarēju saprast, kāpēc cilvēki ir tik nepatiesi. To nesaprotu vēl joprojām.
Daži draugi manā klātbūtnē uztraucās un baidījās vispār kaut ko domāt (smejas). Bet nav tā, ka es nemitīgi analizētu, kas citiem prātā. Redzu, bet tas nenozīmē, ka analizēju. Kāda kliente reiz man teica: ieejot baznīcā, dažreiz it kā speciāli nāk prātā visādas riebeklības. Tāpat, kad viņa sākot komunicēt ar mani, kā par spīti uzrodas visādas nejaukas domas! (Smejas.)
Kad sāku pētīt, izrādījās, ka man rados ir ļoti daudz burvju, raganu, dziednieku un zintnieku. Viņu dzīvesstāsti ir ļoti interesanti. Piemēram, mans vecvecvectēvs Roberts Freimans vai Frīmans bija ļoti spēcīgs zintnieks – par sodu viņu vilka aiz zirgiem, līdz viņš nomira.
(Piepeši Sarmīte saka: “Jūsos ir tik daudz neticības! Tikko atvēru muti, lai pastāstītu, ko man eņģeļi ir pateikuši, un pilnīgi aprāvos.” Tomēr turpinām sarunu.)
Manī visu laiku bija ļoti liels nemiers. Nevarēju atrast savu vietu, tomēr viss, ko sāku, gāja viegli, izņemot matemātiku un grāmatvedību.
Braukāju pa pasauli uz kuģiem, tad atgriezos Latvijā. Gandrīz nemācoties ieguvu maģistra grādu uzņēmējdarbībā. Ko tālāk? Viss notiek tik vienkārši! Atgriezos pie kruīziem. Bija jautri, daudz ko redzēju, satiku interesantus cilvēkus, bet laimīga nejutos. Šad tad draugiem un paziņām palīdzēju kārtot viņu dzīvi, vienlaikus nespēdama sakārtot savējo: ne attiecības, ne dzīvesvietas jautājumu. Dzīvoklis bija tikai kā bagāžas noliktava.
Pēc tam strādāju labi apmaksātu darbu starptautiskā zāļu firmā, bet arī tur jutos ļoti nelaimīga. Man bija izteikta depresija – zāles nedzēru, bet man teica, ka nav citu variantu, nāksies lietot. Mocīja arī veģetatīvā distonija ar biežām lēkmēm, nevarēju pat uz ielas iziet. Izdomāju, ka braukšu uz Karību salām, ar mazu laiviņu vizināšu tūristus. Un tad pirms trim gadiem paliku stāvoklī. Viss apgriezās kājām gaisā: vairs nevarēju ne ceļot, ne aktīvi sportot. No šīm domām man kļuva vēl sliktāk. Jau stāvoklī būdama, sāku mācīties par jogas instruktori, jo ar jogu nodarbojos arī pirms tam. Paralēli mācījos dziedniecības skolā Akvilona. Viens no maniem pasniedzējiem bija Oskars Peipiņš, kurš man ļoti patika. Vispār pret citiem reti kad izjūtu cieņu, bet viņš man bija autoritāte. Kaut kā nokārtoju dziednieka sertifikātu. Citi dziednieki par mani teica tāāādas lietas… Bet man tas šķita normāli – jā, es sarunājos ar eņģeļiem, redzu, kur cilvēkam kaut kas kaiš, taču tā vienkārši ir…
Tad pienāca pagrieziena punkts. Visas manas spējas (intervijas laikā Sarmīte šo vārdu izrunā ar nelielu smiekliņu, jo viņai īsti nepatīk, ka tā apzīmē to, ko viņa sevī uzskata par pašsaprotamu – aut.) tā – puh! – ļoti strauji atnāca vaļā. Negribu par to daudz runāt, varu tikai paskaidrot, ka bija pamatīga krīze. Stāvēju uz palodzes un domāju, lēkt vai nelēkt. Nē, nevis metaforiski, bet burtiski. Teicu eņģeļiem: tā dzīvot es vairs nevaru, vai nu es kaut ko daru, vai…
Vienlaikus risinājās arī mans mandalu stāsts. Sāku neapzināti tās konstruēt un pirmo uzzīmēju dzīvības ziedu. Zīmēju gluži kā apmāta un reizē pētīju, kas tas īsti ir. Izrādījās, tas ir spēcīgākais sakrālās ģeometrijas simbols, kāds vien var būt. Un tad… Aptuveni pēc diviem mēnešiem pazuda visu manu slimību simptomi – vairs nebija ne distonijas, ne depresijas. Pat visas pumpas pagaisa!
Varētu teikt, ka grūtniecība organismu noregulēja.
Arī es tā domātu, ja vien neredzētu, kas notiek ar cilvēkiem, kuri nāca pie manis un nodarbojās ar to pašu – zīmēja mandalas. Viņu dzīve mainījās! Tie nebija tikai daži cilvēki, bet desmitiem. Joprojām saņemu vēstules. Mani aicina uz kāzām, notikušas brīnumu lietas, izdziedināšana! Tad sapratu, ka tā ir nevis vienkārša paķēpāšanās, bet kaut kas daudz, daudz dziļāks.
Šie ceļi gāja paralēli – dziedniecība, ekstrasensorika un mandalas. Man piedāvāja vadīt lekciju par mandalām! Sākumā pretojos, bet tad iedziļinājos šajā jautājumā, gatavojos. Latvijā tolaik tas vēl nebija aktuāli vai populāri, meklēju informāciju, tulkoju, vadīju pirmo lekciju. Tad sapratu, ka, paskatoties uz mandalu, varu nolasīt visu informāciju par tās veidotāju, pat šo personu neredzot. It kā mandala būtu fotogrāfija.
Tas bija ļoti interesants laiks pusgada garumā, ar dažādiem eksperimentiem. (Smejas.) Jā, eksperimenti ar cilvēkiem. Viņiem visiem kļuva labāk. Es tikai vēroju, kas notiek, un visā, ko darīju, man bija ļoti liels atbalsts no debesīm.
Vai nebija vajadzīgs citāds apstiprinājums no malas, ka darbojaties pareizajā virzienā?
Cilvēki nāca, kaut gan es nekur īpaši nereklamējos. Tomēr vēl ilgi šaubījos, vai gribu strādāt ar citiem. Sapratu, kāda ir atbildība, turklāt tas vairs nav darbs baltā blūzītē, tas ir pilnīgi cits dzīves stils, pilnīgi cits ceļš. Šim virzienam visu mūžu biju pretojusies, bet piepeši manā dzīvē viss sāka sakārtoties, it kā notiekošais mani jau sen būtu gaidījis. Varbūt izklausās muļķīgi vai kaut kā svinīgi, taču tas ir veids, kā es daru pasauli un sevi labāku.
Zinu, ka reiz es ar to vairs nenodarbošos.
