Sarmītes Makarovas sarunbiedri eņģeļi. Intervija ar ekstrasensi, mandalu pārzinātāju Sarmīti Makarovu 1
Sarmītes Makarovas vīrs dažkārt mēdz viņu pavilkt uz zoba, pajautājot, vai viņa zina, ka pastāv teorija – eņģeļi neeksistē. Viņa atbildot: “Ak tā? Tu zini, ka ir teorija – mākoņi neeksistē?” Eņģeļu klātbūtni ekstrasense uztver tikpat pašsaprotami, kā mēs pie debesīm redzam mākoņus, viņa jūt, kad cilvēks melo un kad saka patiesību, un var palīdzēt atrast ceļu… pašam pie sevis.
36,6 °C lasītāji ar Sarmīti jau ir nedaudz pazīstami – pirms dažiem mēnešiem viņa vadīja žurnāla slejās aprakstītu eksperimentu ar mandalu zīmēšanu. Sarmīte ir sertificēta dziedniece, apguvusi jogu un cigunu, lasa lekcijas par mandalām, vada uz sevis izzināšanu vērstas mandalu zīmēšanas nodarbības, konsultē privāti. Taču tā nav bijis vienmēr – viņa savulaik bijusi gan kostīmā tērpta prestižas farmaceitiskās kompānijas darbiniece, gan bārmene uz kruīza kuģa. Vērotājam no malas vēl pavisam nesen viņa šķita ar izcilu prātu apveltīta jauna un veiksmīga sieviete, kurai kā nieks padodas studijas un ir izdevusies itin laba karjera. Tomēr iekšēji viņa bija… Bet par to lai stāsta Sarmīte pati!
Kādreiz gribēju mācīties par žurnālisti. Man šķita, ka vajadzētu rakstīt. Kādu laiku šajā profesijā arī pastrādāju – laikrakstā Rīgas Balss veidoju atvērumu tīņiem. Viss sākās ar to, ka kaut kādā sakarā redakcijai aizrakstīju niknu vēstuli, jo biju taisnības cīnītāja – un joprojām tāda esmu! Man atbildēja, jautājot, vai gribu strādāt par žurnālisti. Jā!
Man patika. Rakstīju par sabiedrībā nepieņemtiem cilvēkiem, piemēram, kādu laiku padzīvoju pie krišnaītiem. Arī televīzijā uztaisīju pāris sižetu raidījumam Juniors TV. Intervēju neredzīgu puisi. Bija arī ieraksts par manas skolas ēdnīcu, pēc kura mani gandrīz vai izslēdza. Tomēr tā nenotika, jo labi mācījos. Pareizāk sakot, es nemācījos, man bija labas atzīmes, jo ir laba galva. Žurnālistikā tomēr nepaliku, jo iestājeksāmenos augstskolā vajadzēja ielās intervēt cilvēkus. Man šķita, ka nevaru tā vienkārši piesieties! Galu galā aizgāju studēt tūrismu. Man ir daudz dažādu diplomu un liela pieredze: trīs gadus esmu strādājusi uz kuģiem par bārmeni, esmu bijusi tūrisma gide. Taču biju par jaunu un lecīgu, lai nodarbotos ar ko tādu: daudziem bija ļoti grūti pieņemt, ka gide var būt gados jauna un zināt vairāk. Līdzīgi bijis arī ar cilvēkiem, kuri atnāk pie manis kā dziednieces, – nav gaidījuši, ka neesmu kundze gados, un jautā, kāpēc esmu tik jauna. Bet es taču negaidīšu, līdz man būs 50 gadu, lai ietu savu ceļu!
Galu galā arī tūrismu esmu ievirzījusi: braukāju ar cilvēkiem ekskursijās pa svētvietām. Sapratu, ka ceļošanu varu savienot ar savu lietu.
