Ar spītu, izrādās, var panākt daudz 15
Augstskolu es izvēlējos nejauši. Lai gan tā varbūt arī nebija nejaušība. Tēva bibliotēkā bija grāmatas sanskritā, grieķu, senebreju valodā. Interese par šīm grāmatām un Austrumiem man bija kopš bērnības. Rostovas universitātē es sastapu kādu puisi no Kubaņas Genādiju Avdejevu, kurš man pastāstīja, ka brauks uz Maskavu mācīties Austrumu valodas. Es viņam vaicāju, vai tad viens eiropietis tās spēj apgūt? Viņš man saka, kā tad, ka var, – tur taču tās māca. Un mani tas milzīgi ieinteresēja. Maskavas Austrumu institūtā bija ļoti grūti iestājeksāmeni. Angļu valoda bija jāzina pilnībā, bet arī pārējie eksāmeni bija drastiski. Tur cilvēki mēģināja stāties vairāku gadu garumā, vecāki nākamos studentus sagatavoja pie privātskolotājiem, bet man nekā tāda nebija. Tā es pirmajā reizē neiestājos – izkritu eksāmenā.
Tad sekoja dienests uz Turcijas robežas, un tas manī vēl vairāk rosināja interesi par Austrumiem. Pēc armijas es tomēr iestājos šajā augstskolā. Un arī tas ir vesels stāsts. Lai tur pieņemtu dokumentus, man kā pretendentam no Latvijas bija nepieciešama komjaunatnes centrālkomitejas rekomendācija, bet, tā kā es braucu no Rostovas, tad derēja arī šāds dokuments no Rostovas apgabala partijas komitejas. Es tajā vērsos ar lūgumu, un, kad norādītajā dienā un laikā ierados konkrētajā kabinetā, tur iekšā neviena nebija, bet uz galda bija nolikta pelēka mape, uz kuras ar sarkanu zīmuli bija uzrakstīts mans vārds un uzvārds, bet pie sienas karājās Dzeržinska portrets. Un neviena nav. Es uzreiz sapratu, kur esmu nonācis – kaut kādā partijas komitejas čekas kantorī. Man bija vēlēšanās šo mapi atvērt un tajā ielūkoties, tomēr es neuzdrošinājos.
Pēkšņi kabinetā aizelsies iedrāžas tā darbinieks, paķer to mapi, iemet atvilktnē un sāk ar mani runāt: “Jūs jau saprotat, ja mēs jums dosim rekomendāciju, tad mums arī ir jāfinansē jūsu studijas, bet apgabala komitejai tādu līdzekļu nav, tādēļ to jums dot nevaram.” Tad es lūdzu rekomendāciju armijas daļā, kurā biju dienējis, un bataljona politdaļa man to atsūtīja. Ar to tad arī devos uz Maskavu un kopā ar citiem dokumentiem iesniedzu Austrumu institūtā. Sekretārs to rekomendāciju grozīja, grozīja pirkstos un tad sacīja: “Bet jūs taču saprotat, ka tā ir nederīga.” Vaicāju, kāpēc? “Politdaļa taču nav apgabala partijas komiteja!” Es oponēju, ka politdaļa armijā ir analogs partijas komitejai. “Nē,” viņš saka, “bet, nu, mācieties vien!” (Smejas.) Tālāk man bija jādodas uz medicīnas komisiju.
Biju labā fiziskā formā – trīs gadus nodienējis svaigā gaisā kalnos ne tajā vieglākajā vietā, bet medicīnas komisija man izsniedza izziņu, ka mācīties nevaru sliktā veselības stāvokļa dēļ. Saku, kā tad tā – es tikko esmu izdienējis trīs gadus kalnu rotā Ēdelveisa vienībā, tur man veselība bija OK, bet te vairs neder! Viņi man pretī kaut ko muld un muld, līdz es teicu, ka sūdzēšos. Visbeidzot es dabūju atļauju mācīties ar norādi, kas bija ierakstīta medicīnas kartē: drīkst mācīties bez atļaujas izbraukt uz ārzemēm. Nu, tā – ar tādu biļeti es sāku savas studijas. Izvēlēties studiju programmu varēja vienīgi tie, kuriem bija lieli blati, man tādu nebija, un tad nu mani ielika tur, kur uzskatīja par vajadzīgu: studēt indonēziešu valodu. Tas bija pilnīgi pret manu gribu, jo es biju ierakstījis kaut ko gluži pretēju – arābu vai japāņu valodu, bet galu galā Indonēzija izrādījās ārkārtīgi interesanta, tā ka es nenožēloju to.
Leons Gabriēls Taivāns
– Dzimis 1944. gada 25. maijā Rīgā.
– Austrumu pētnieks, vēstures zinātņu doktors, antropologs, profesors.
LU HZF (Humanitāro zinātņu fakultātes) profesors.
– Absolvējis Maskavas Valsts universitātes Austrumu valodu institūta Vēstures un filoloģijas fakultāti.
– Dzīvojis un strādājis Krievijā, Izraēlā, Libānā, Sīrijā, Singapūrā, Jordānijā un Filipīnās.
Specializējies Austrumu – indonēziešu, malajiešu, tagalogu – valodās. Pārzina krievu, angļu, latīņu, esperanto, franču valodu.
LU Svešvalodu fakultātes Orientālistikas katedras viens no dibinātājiem (1991).
LU Āzijas zinātniskā institūta dibinātājs un vadītājs līdz 2009. gadam.
LU Humanitāro zinātņu fakultātes Dienvidu un Dienvidaustrumu Āzijas centra (2009) dibinātājs un vadītājs.
– LU Humanitāro zinātņu fakultātes Tuvo Austrumu centra (2009.) dibinātājs un vadītāja p. i.
– Latvijas Okupācijas muzeja (1993) viens no dibinātājiem.
– Daudzu monogrāfiju, mācību grāmatu, rakstu autors.
– Piecu meitu tēvs.
