Es un brālis Emanuēls 15
Ģimenē augām divi brāļi – es un Immanuels. No pirmajām laulībām tēvam vēl ir dēls Miķelis, viņš dzīvo Liepājā. Immanuels ir mediķis, arī profesors. Jā, bērnībā mamma mūs stipri bikstīja, lika sēdēt pie grāmatām. Viņa nevarēja ciest, ja mēs kaut ko meistarojām. Mēs abi ar Immanuelu esam diezgan labi meistari. Piemēram, savu pirmo automobili varēju izjaukt un no jauna salikt. Brālim arī ļoti padevās roku darbi, bet acīmredzot praktiķi mēs tomēr neesam. Mums patīk mākoņstumšana – nodarbošanās ar ēteriskām lietām, kur peļņa nav pirmajā vietā. Tādi arī esam palikuši – mākoņstūmēji. Mēs ļoti draudzīgi dzīvojām bērnībā un arī tagad.
Pastāstīšu jums kādu atgadījumu. Reiz Filoloģijas fakultātes vestibilā es zvanu brālim uz darbu un lūdzu pasaukt profesoru Taivānu. Blakus stāv divas studentes, un viena saka otrai: “Paskaties, Taivāns prātā sajucis – pats sev zvana.”
Būt mācītāja bērniem toreiz…
Kāda bija attieksme pret mācītāja bērniem padomju laikā? Oi, riebīga. Ļoti nepatīkama. Atceros savus dialogus ar skolotājiem, piemēram: “Nu jā, jums ir trijnieks. Bet taču saprotiet, ka es jums kā mācītāja dēlam nevaru likt augstāku atzīmi.” Mācoties Rīgas 2. vidusskolas kādā no pēdējām klasēm, es biju pastāstījis klasesbiedriem, kur esmu iecerējis studēt. Viens no viņiem to pārrunāja ar toreizējo latviešu valodas un literatūras skolotāju Imantu Plotnieku, kurš viņam sacīja, ka es kā mācītāja dēls ne uz ko nevaru cerēt, jo man nekāda tālākizglītošanās iespēja netiks dota. Tā izrādījās patiesība.
Mans pirmais mēģinājums bija saistīts ar vēlmi iestāties Oksfordas universitātes Teoloģijas fakultātē. Tā kā tolaik padomju vara koķetēja ar reliģiju politisku iemeslu dēļ, tad evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapam Gustavam Tūram bija iespēja vienoties ar Anglijā kalpojošo prāvestu Ringoldu Mužiku par divām Latvijas baznīcas atbalstam paredzētām vietām studijām Oksfordas universitātē. Vienu dienu tēvs man pastāstīja, ka arhibīskaps Tūrs ir dabūjis šīs divas vietas un sacīja, lai eju un parunāju ar viņu. Es aizgāju. Tūrs bija ļoti priecīgs, jo vairāk tādēļ, ka esmu no mācītāja ģimenes, un sacīja, ka virzīs manus dokumentus studijām Oksfordā. Bet tālāk man bija jādodas pie kulta pilnvarotā, un tad tā lieta, protams, nogrima. Manā vietā turp aizbrauca cits cilvēks. Nākamais mēģinājums bija saistīts ar stāšanos Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē, bet tur man pat dokumentus pretī neņēma.
Tas bija 1962. gads. Devos taisnā ceļā pie rektora, kurš stīvā latviešu valodā paskaidroja, ka man kā mācītāja dēlam nav tiesību mācīties, bet ir jāiet strādāt uz fabriku. Tā, lūk. Bet tad bija tāds gadījums: pie mums iebrauca viens paziņa no Krievijas, un es ar viņu kopā devos uz Rostovu pie Donas. Tur iestājos darbā rūpnīcā, dzīvoju kopmītnēs, bet vakaros apmeklēju vietējās universitātes sagatavošanas kursus. Pēc neilga laika mani iesauca armijā, un tur man ar to mācītāja dēla biogrāfiju notika interesants pagrieziens. Reiz bija jāaizpilda anketa, kurā es kā parasti norādīju, ka mans tēvs ir mācītājs. Man blakus sēdēja rezerves virsnieks, vīrs gados.
To izlasījis, viņš pavaicāja, vai es sadaļā par tēvu nevarētu ierakstīt kaut ko citu? Sacīju, jā, mans tēvs ir pensionārs. Tad šis virsnieks man teica: “Vienmēr un visur rakstiet, ka jūsu tēvs ir pensionārs un nekad vairs, ka viņš ir mācītājs.” Esmu ļoti pateicīgs šim cilvēkam par padomu, jo es beidzot varēju rāpties ārā no otrās šķiras cilvēka statusa. Tomēr tas, ka mani par tādu uzskatīja, neraisīja manī kompleksus, bet deva spītu, jo mana doma bija – lai tur plīst vai lūst, bet es visu to aparātu varu apšmaukt! Tad nu ar to biļeti, ka tēvs man ir pensionēts skolotājs, es beidzot sāku pārvietoties no vienas sociālās grupas citā. Kādu laiku man tas arī izdevās, taču ne ilgi.
