Vecmamma Ella meitas gados Rīgā bija beigusi Komercskolu un kādu laiku Pēterburgā pie pazīstamā krievu lieltirgotāja Jeļisejeva strādāja par mājskolotāju. Ir saglabājusies fotogrāfija, kur viņa ir kopā ar četriem Jeļisejeva dēliem, un viņi visi uz tās ir parakstījušies. Pēterburgā Ellai bija romantisks mīlas stāsts ar kādu aristokrātu, bet viņa ģimene nepiekrita šādai savienībai. Būdama dziļi sāpināta, Ella ielēca Ņevā, bet tika izglābta. Ar vectēvu Ansi viņi satikās un salaulājās, kad Ellai jau bija pāri 30. 15
Mani senči no mātes puses nāk no Smiltenes un Valmieras apkārtnes, bet tēva radi – no Latgales. Rīgā viņi nonāca, te ieprecēdamies. Tēvs sāka strādāt ļoti agri. Puikas gados Jūrmalā iznēsāja ūdeni, pārdeva saldējumu, pēc tam strādāja kūdras purvos aiz Slokas. Par to laiku viņš stāstīja briesmu lietas – kā rokas asiņojušas, pārcilājot asos kūdras klučus, līdz āda uzauga bieza kā pazole. Tā kā viegli vis negāja. Vectēvs diemžēl mīlēja iedzert, tādēļ rocība ģimenē bija pašvaka. Vēlāk viņš izmācījās par grāmatvedi un iestājās darbā AEG fabrikā, kuru Latvijas laikā pārdēvēja par VEF. Sākoties Pirmajam pasaules karam, to evakuēja uz Harkovu. Tēvs devās līdzi ar uzņēmumu un Harkovā apprecēja savu pirmo sievu ukrainieti. Frontes līnijai pietuvojoties Ukrainas robežai, sekoja pārcelšanās uz Samāru, vēlāko Kuibiševu. Tur viņam nācās satikties ar čehu korpusu, kas mēģināja sarīkot apvērsumu kara laikā. Latviešus te pamatīgi tvarstīja, jo uzskatīja par komunistiem. Arī mans tēvs reiz tika nostādīts šautenes priekšā. Čehi lika viņam nosaukt tos, kuri bija darbojušies kā sarkanie strēlnieki. Tādējādi tēvs bija mokošas dilemmas priekšā, kā rīkoties, un tad viņam ienāca prātā doma nosaukt tos, kuri ir miruši vai aizbēguši un nebija vairs notverami. Tā viņš tika cauri sveikā un atgriezās Latvijā, kur viņam tūdaļ bija jādodas armijā, bet to viņš negribēja. Tolaik bija viens izņēmums – no karaklausības atbrīvoja skolotājus, un tā mans tēvs devās uz Izglītības ministriju, kur tika izvaicāts, vai viņam ir kāda pieredze skološanā? Nu, neesot vis. Bet vienalga tēvu pieņēma šajā darbā, tā viņš iesāka savas skolmeistara gaitas. Vasarās viņš brauca papildināt zināšanas kursos Šveicē un Itālijā, kur tos vadīja ievērojami pedagogi, piemēram, Marija Montesori. Brauca, līdzi ņemdams Latvijas speķi un Latvijas latus. Pieclatniekam toreiz bija liela vērtība Eiropā, jo tam bija sudraba standarts attiecībā pret inflācijas papīrnaudu.
Tādā veidā viņš apceļoja Eiropu, klausījās lekcijas un visbeidzot izsitās par visai ievērojamu skolotāju pedagogu aprindās. Tad viņš iestājās Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, jo viņu ļoti interesēja garīgais aspekts. Toreiz bija populāra teosofija, un vēlāk teologu aprindās viņš bija pazīstams kā teosofijas pazinējs. Tēvu ļoti saistīja cilvēka garīgā dimensija, tādēļ viņš interesējās par dažādām reliģijām un reliģisko pieredzi, bija sagatavojis arī materiālu disertācijai, kura netapa, jo sākās karš. Par mācītāju viņš nemaz nedomāja kļūt, jo uz Teoloģijas fakultāti aizgāja, meklēdams gudrību.
Tomēr 1940. gadā, kad ienāca krievi, daudzas luterāņu draudzes bija palikušas bez dvēseļu ganiem, un arhibīskaps Teodors Grīnbergs lūdza tēvu kādu laiku pabūt par adjunktu, tas ir, palīgmācītāju. Tā sākās viņa kalpošana Lutera draudzē. Visu pārējo sava mūža daļu viņš nostrādāja kā adjunkts, nekad nesalicis mācītāja zvērestu. Tēvs bija arī Latgales iecirkņa prāvests un Rīgas pilsētas prāvesta iecirkņa vikārs, tomēr ne pārāk ilgi, jo viņa brīvdomīgais gars nebija savienojams ar administratīvajiem posteņiem, it īpaši jau nu padomju varas gados. No amatiem nācās šķirties, lai gan viņš bija ļoti cienīts mācītājs.
Runājot par mammu, – viņa bija vecā kaluma sieva. Viņai bija milzīgs ķēriens uz valodām un interese par tām. Mamma brīvi runāja gandrīz visās romāņu valodās, lai gan nebija filoloģe, — viņa bija studējusi medicīnu.
