Šarmantais kino huligāns Depardjē 0
70 gadu jubileju decembra nogalē svinēs spilgtais franču aktieris Žerārs Depardjē, kurš skatītāju atmiņā palicis gan ar daudzām izcilām lomām, gan ar vētraino privāto dzīvi un savdabīgo izpratni par politiku. Depardjē reputāciju aptumšo brāļošanās ar Putinu un citiem diktatoriem, taču galma āksta slava nebūt nav vienīgais viņa mantojums.
Pēdējos gados jau ir pierasts, ka Žerāra Depardjē vārds ziņās parādās tikai tad, kad viņš kārtējo reizi iekūlies kādā skandālā, solījies mirt par savu jauno dzimteni Krieviju vai sarunājis citas skaidrā prātā grūti saprotamas muļķības.
Skatoties uz šo “vecā, resnā dzērāja” fasādi, ir viegli aizmirst, cik spožs aktieris savulaik bija Depardjē.
Savas karjeras ziedu laikos viņš bija Francijas kino lielākā zvaigzne, kurā iemīlējās gan jaunas meitenes, gan sirmas dāmas. Depardjē un viņa kartupeļa deguns nekad nav bijis pielāgots klasiskiem skaistuma standartiem, taču Žerāra raupjais spēks apvienojumā ar melanholisko acu skatienu lika ietrīsēties daudzām sirdīm.
Depardjē rēķinā ir gandrīz 200 kinolomu, un viņa talanta daudzpusība ir patiesi apbrīnojama: atšķirībā no daudziem aktieriem, kas visu mūžu izspēlē vienu lomu dažādās nokrāsās, Depardjē lieliski iejutās ļoti atšķirīgos žanros un tēlos.
Viņš varēja nospēlēt gan neaptēstu muļķi, gan izsmalcinātu aristokrātu, vienlīdz pārliecinoši atveidoja gan iznesīgo Kristoforu Kolumbu, gan vientiesīgo komēdiju varoni Obeliksu. Žerāram piemīt dabas dots talants, un brīžiem šķiet, ka arī dzīvē viņš jūtas kā uz teātra skatuves, tādēļ ik pa laikam izspēlē kādus jokus, lai pārsteigtu un izklaidētu publiku.
Cepts ezis kā gardums
Depardjē pretrunīgās personības cēloņi ir meklējami viņa bērnībā, kas aizritēja smagos apstākļos. Žerārs ir pēckara bērns; viņš piedzima 1948. gada 27. decembrī Francijas vidienes pilsētā Šatorū. Viņa tēvs Renē bija neizglītots strādnieks, kurš tā arī nebija iemācījies lasīt un rakstīt.
Ģimenē bija pieci bērni, Žerārs nāca pasaulē kā trešais, bet māte Anna vēlāk teikusi, ka Žerārs nav bijis gaidīts bērns, grūtniecības laikā viņa pat centusies ar adāmadatu palīdzību izraisīt abortu, lai atbrīvotos no nevēlamā augļa. Māti varēja saprast, jo ģimenei ar iztiku tolaik bija ļoti švaki. Renē patika iedzert, un viņš varēja dienām ilgi nerādīties mājās, kur gaidīja piecas izsalkušas mutes.
Žerārs atceras, ka bērnībā tikai retu reizi varējis mieloties ar gaļu, jo ģimenei nebija naudas, lai to iegādātos. Tolaik viņš ēdis pat savvaļā noķertos ežus, kas pagatavoti pēc čigānu iecienītas receptes: “Tēvs iebāza pumpi ezim pakaļā un piepūta to, lai tiktu vaļā no adatām. Pēc tam iztīrīja iekšas, ietina ezi mālos un iemeta ugunskurā. Pēc kādas stundas ezis bija kārtīgi izcepies un varējām sākt mieloties.”
Nesmādēja gejus un līķus
Skarbā vide nozīmēja arī to, ka bērnībā Žerāram bija liegta iespēja izbaudīt vecāku rūpes un mīlestību. Tēvs bija aizrāvies ar pļēgurošanu, māte bija smagās ikdienas nomākta, tādēļ puika tikai retu reizi dzirdējis kādu labu vārdu. Viņam izveidojās runas defekts, tādēļ skolā viņš bijis kluss un nerunīgs. Žerāram bija tikai 13 gadu, kad viņš pameta skolu un uzsāka darba gaitas.
Šatorū pēc Otrā pasaules kara tika izveidota ASV karaspēka bāze, kur Žerārs un citi vietējie puikas pavadīja lielu daļu brīvā laika. Lai piepelnītos, puikas tirgoja cigaretes un citas preces. No amerikāņu karavīriem viņi uzzināja, kādas jaunākās vēsmas parādījušās ASV mūzikā un kino.
Žerārs atceras, ka jau pusaudža gados ievērojis: homoseksuāliem vīriešiem viņš šķiet ļoti pievilcīgs.
Tad nu viņš sācis piepelnīties arī šādā veidā, par samaksu sniedzot seksuālus pakalpojumus tālbraucējiem šoferiem un citiem klientiem. Pilsētā tolaik tika atvērta boksa studija, un Žerārs sācis trenēties šajā sporta veidā. Viņš nebija diez cik izveicīgs un reiz kādas cīņas laikā tika pie salauzta deguna. Taču jaunais skarbā puiša veidols viņa tēlam nāca tikai par labu.
Žerārs bija nostājies uz likumpārkāpēja ceļa, piemēram, savus homoseksuālos klientus viņš mēdza iekaustīt un atņemt viņiem naudu. Jaunībā viņš ar drauģeļiem piepelnījies ar dažādiem sīkiem noziegumiem: apzaguši dzīvokļus un automašīnas, dažkārt gājuši pat izrakt svaigi apbedītus līķus no kapiem, lai piesavinātos rotaslietas un apavus. 1968. gada studentu nemieru laikā Žerārs izmantojis visapkārt valdošās jukas, lai no studentu kabatām izmakšķerētu naudasmakus.
Izvilka lielo lozi
Ja viņš būtu palicis Šatorū, droši vien no Žerāra nebūtu iznācis nekas vairāk par sīku blēdi un zaglēnu. Taču viņa dzīvē notika liktenīgs pavērsiens: 60. gadu vidū viņš devās uz Parīzi, lai dažas dienas paciemotos pie kāda drauga.
Galvaspilsētā bez naudas īsti nebija ko darīt, tādēļ Žerārs piekrita pavadīt draugu, kurš devās uz aktiermākslas lekcijām. Nodarbības laikā pasniedzējs piedāvāja arī Žerāram nospēlēt nelielu pantomīmu un ļoti atzinīgi novērtēja viņa sniegumu. Panākumu iedvesmots, Žerārs piekrita piedāvājumam attīstīt savas iemaņas un sāka apgūt aktiera profesiju.
Redzot, ka audzēknis ir ļoti talantīgs, pasniedzējs piekrita viņu mācīt bez maksas. Depardjē arīdzan tika nosūtīts pie logopēda, kas viņam palīdzēja atbrīvoties no runas defekta, lai Žerārs varētu runāt brīvi, bez stostīšanās.
Depardjē cenās atgūt bērnībā iekavēto, daudz lasīja un sāka interesēties par mākslu, lai paplašinātu savu redzesloku.
Studiju laikā Žerārs iepazinās ar turīgas parīziešu dzimtas atvasi Elizabeti, uzplauka mīlestība, un pēc pāris gadiem viņi apprecējās. Žerāra sociālais statuss bija strauji cēlies uz augšu, un drīz vien līdzīga izaugsme sākās arī viņa aktiera karjerā.
Komiķa talants
Savu pirmo kinolomu Depardjē nospēlēja jau 1967. gadā, bet viņa vārds kļuva plaši pazīstams pēc 1974. gada filmas “Valsējošie”, ko Francijā noskatījās vairāk nekā pieci miljoni skatītāju. Šajā filmā Žerārs varēja spēlēt pats sevi: sīku blēdi, kurš vienmēr pamanās iekulties kādās nepatikšanās.
Filmas režisors Bertrāns Bliē atceras, ka tolaik bieži vien nācies izsekot Žerāru, lai viņš vakarā nevazātos pa bāriem un nesāktu bezjēdzīgus kautiņus. “Žerārs bija ļoti bīstams. Vēl tagad, satiekot viņu, pirmā doma, kas man nāk prātā, ir par to, vai manas vērtīgās mantas nebūs viņam pa ķērienam,” joko Bliē.
Pēkšņā slava atvēra Žerāram daudzas durvis, un viņš sāka filmēties pie izcilākajiem Eiropas kinorežisoriem: Fransuā Trifo (“Pēdējais metro”, “Kaimiņiene”), Bernardo Bertoluči (“1900”), Andžeja Vajdas (“Dantons”) u. c. Par viņa lielāko zvaigžņu stundu kļuva 1990. gada franču filma “Sirano de Beržeraks”, jo Depardjē kā galvenās lomas atveidotājs saņēma Kannu kinofestivāla labākā aktiera balvu un bija nominēts arī “Oskaram”.
90. gados viņš izmēģināja spēkus arī Holivudā: Kristofora Kolumba lomā filmā “1492: paradīzes iekarošana”, komēdijās “Zaļā karte”, “Mans tēvs varonis” u. c. Komēdijas žanrā Depardjē jau bija guvis labus panākumus Francijā, parasti viņš spēlēja duetā ar komiķi Pjēru Rišāru, piemēram, filmās “Neveiksminieki”, “Papucīši” un “Bēgļi”. Vēlāk viņam tika uzticēta druknā komiksu varoņa Obeliksa loma komēdijās, kas veidotas pēc komiksa “Asterikss un Obelikss” motīviem.
Dēla traģēdija
Ģimenes dzīvē aktierim neklājās tik spoži, jo Depardjē pats atzina, ka ir slikts piemērs saviem bērniem. Laulībā ar Elizabeti viņš nodzīvoja 25 gadus, bet 1996. gadā pāris izšķīrās, jo sievai bija apnikušas Depardjē nebeidzamās mīlas dēkas.
No šīs laulības Depardjē ir divi bērni: meita Žilī un dēls Gijoms. Diemžēl dēla liktenis bija ļoti traģisks: Gijoms nejutās tēva mīlēts, tādēļ aizrāvās ar narkotiku lietošanu, divreiz sēdējis cietumā par zādzībām un narkotiku tirdzniecību. Pēc satiksmes negadījuma Gijomam tika amputēta kāja, bet pirms desmit gadiem viņš saslima ar plaušu karsoni un aizgāja mūžībā 37 gadu vecumā.
Savulaik intervijā laikrakstam “Le Parisien” par savu tēvu Gijoms izteicās ļoti nicinoši: “Viņš ir gļēvulis, krāpnieks un sliņķis. Visa viņa dzīve ir vieni vienīgi maldi. Manā paziņu lokā viņš ir vienīgais cilvēks, kurš melo pat savam psihoterapeitam.”
Depardjē ir arī divi oficiāli atzīti ārlaulības bērni, meita Roksana un dēls Žans, bet viņš dižojas, ka patiesais pēcnācēju skaits esot daudz lielāks. “Man dzīvē ir ļoti paveicies. Man ir 20 bērnu no 10 dažādām sievietēm! Kādam tas varētu šķist amorāli, un jūsu lasītāji droši vien nodomās: nu gan sūdabrālis tas Depardjē! Bet man vienalga; lai arī sūdabrālis, bet vismaz esmu brīvs!” aktieris klāstīja intervijā laikrakstam “Komsomoļskaja pravda”.
Sešas pudeles dienā
Viņa brīvība drīzā nākotnē gan varētu tikt apdraudēta, jo pirms dažiem mēnešiem kāda 22 gadus veca sieviete vērsās Parīzes policijā ar iesniegumu, ka Depardjē viņu esot izvarojis. Jaunā aktrise gribējusi uzlabot aktierspēles iemaņas, bet Žerārs izmantojis iespēju, lai seksuāli uzmāktos. Depardjē kategoriski noraida šīs apsūdzības.
Viņš jau senāk nereti ir pamanījies iekulties skandālos un nonākt likumsargu uzmanības lokā. Piemēram, 2011. gadā sašutumu izraisīja slavenā aktiera uzvedība lidojumā no Parīzes uz Dublinu. Brīdī, kamēr lidmašīna stāvēja uz skrejceļa, pasažieri nevarēja apmeklēt tualeti, bet Depardjē tas nemaz nemulsināja, un viņš sāka nokārtot dabiskās vajadzības turpat lidmašīnas salonā, ņemot talkā “Evian” minerālūdens pudeli.
Viņa kolēģi šo rīcību centās attaisnot ar “prostatas problēmām”. Aktieris apgalvoja, ka tobrīd bijis pilnīgi skaidrā, bet vēl pēc pāris gadiem viņam uz laiku tika atņemtas autovadītāja tiesības, jo Depardjē alkohola reibumā vadījis motorolleru.
“Kad esmu satraukts, izdzeru piecas līdz sešas pudeles vīna dienā. Mierīgākās dienās sanāk trīs vai četras pudeles,” savus alkohola lietošanas paradumus kādā intervijā skaidroja Depardjē. Šo tempu nav mazinājusi pat sirds operācija, kas viņam tika veikta 2000. gadā. Aktieris skaidro, ka alkohols viņam palīdz pārvarēt sevī mītošās bailes.
Pasaules pilsonis
Depardjē ir saspīlētas attiecības ne tikai ar savu ģimeni, bet arī dzimto Franciju, jo aktieris nereti iesaistījies niknos strīdos ar Francijas politiķiem. 2012. gadā viņš paziņoja, ka nolēmis pārcelties uz Beļģiju, jo bija saniknots par sociālistu valdības ieceri aplikt Francijas bagātnieku ienākumus ar 75% nodokli.
Kad politiķi viņu kritizēja par patriotisma trūkumu, Depardjē iebilda, ka pusgadsimta laikā nodokļos esot samaksājis gandrīz 150 miljonus eiro.
Un vispār viņš sevi uzskatot nevis par Francijas, bet gan visas pasaules pilsoni.
Patvērumu “pasaules pilsonim” piekrita sniegt Krievija, kas 2013. gadā ar prezidenta Vladimira Putina rīkojumu nolēma piešķirt aktierim Krievijas pilsonību. Putina režīms līksmoja par šādu negaidītu dāvanu propagandas karā, jo tā bija iespēja parādīt, ka Krievija pret kinozvaigznēm izturas daudz labāk nekā “sapuvušie” Rietumi.
Depardjē nepalika atbildi parādā un metās aizgūtnēm slavēt gan Krieviju, gan prezidentu Putinu. “Es dievinu Krieviju, jūsu tautu, jūsu vēsturi un kultūru. Mans tēvs bija komunists, kurš savulaik klausījās Maskavas radio! Mīlu prezidentu Putinu un domāju, ka tas ir abpusēji. Krievija ir dižena demokrātija.”
Depardjē izteica pieņēmumu, ka viņi ar Putinu tik ātri atraduši kopīgu valodu, jo Krievijas vadonim gājusi pie sirds Depardjē huligāna daba. “Mēs esam radniecīgas dvēseles, savulaik abi varējām noiet no ceļa. Domāju, ka 15 gadu vecumā neviens neticēja, ka no manis vai Putina dzīvē kaut kas varētu sanākt.”
Depardjē ir dedzīgs Putina politikas atbalstītājs, viņš slavējis arī Krimas pievienošanu Krievijai, jo tā esot “svētīta krievu zeme”.
Par šādiem izteikumiem Kijeva iekļāvusi Depardjē nevēlamo personu sarakstā, kam liegta iebraukšana Ukrainā. Toties uz Baltkrieviju viņš var braukt bez problēmām un pirms dažiem gadiem izmantoja šo iespēju, lai kopā ar Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko pļautu sienu un prātotu par iespēju pārcelties uz dzīvi šajā valstī.
Diktatoru draugs
Dzīvesvietas meklējumos Depardjē ir ļoti nepastāvīgs. Kad viņš ieradās Krievijā, aktierim tika piešķirts dzīvoklis Mordvijas pilsētā Saranskā un “Goda udmurta” tituls, bet pirms dažiem mēnešiem Depardjē paziņoja, ka kļuvis par Novosibirskas iedzīvotāju. Vēl arī Čečenijas vadonis Ramzans Kadirovs dāsni atvēlējis viņam dzīvokli Groznijā.
Depardjē vispār piemīt dīvaina tieksme brāļoties ar autoritāru režīmu vadoņiem. Savulaik viņš bija draugos ar Kubas līderi Fidelu Kastro, bet nesen izteicis vēlmi iegūt Turcijas pilsonību un tikties ar šīs valsts prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu. Šogad viņš bija manīts arī Phenjanā, kur kopā ar Ziemeļkorejas vadoņiem svinēja komunistiskā režīma 70 gadu jubileju. Ņemot vērā Depardjē noslieces, nav brīnums, ka viena no viņa pēdējām kinolomām ir padomju vadoņa Staļina atveidošana filmā “Staļina dīvāns”.
Par savu dzimteni Franciju viņš izsakās daudz kritiskāk nekā par mīļoto Krieviju. “Francija pārvēršas par Disnejlendu ārzemniekiem. To apdzīvos pamuļķi, kas darinās vīnu un smirdīgu sieru, ko mēģinās pārdot tūristiem,” spriež Depardjē.
Jā, dažkārt viņš pats izklausās pēc veca, īgna muļķa, kuram vienīgais atlikušais prieciņš ir kritizēt citus un mācīt viņiem dzīvot, bet, no otras puses, ar savu spilgto un ražīgo biogrāfiju Depardjē ir godam nopelnījis, lai mūža nogali pavadītu tā, kā pašam patīk. Ja tas nozīmē Parīzes iemainīšanu pret Saransku, tā ir viņa izvēle.
“Patiesa greznība ir nevis dārgs pulkstenis vai soma, bet gan iespēja būt brīvam. Manai brīvībai nav cenas. Būt brīvam nozīmē, ka esmu atkarīgs tikai no sevis,” teicis Depardjē.
Žerārs Depardjē
Dzimis 1948. gada 27. decembrī Šatorū
Izglītība: nepabeigta vidējā, mācījies aktierspēles kursos
Ievērojamākās filmas: “Valsējošie”, “Pēdējais metro”, “Dantons”, “Sirano de Beržeraks”, “1492: paradīzes iekarošana” u.c.
Balvas: 17 reižu nominēts un divreiz ieguvis Francijas kino galveno balvu “Cēzars”, par filmu “Sirano de Beržeraks” ieguvis Kannu kinofestivāla labākā aktiera balvu un nominēts “Oskaram”
Laulībā ar sievu Elizabeti (šķīrušies 1996. g.) dzimusi meita Žilī (35) un dēls Gijoms (miris 2008. g.), ārlaulības bērni Roksana (26) un Žans (12)
