Šarlatāniski vai tomēr vajadzīgi kursi? Sociālajos tīklos komentē LA rakstu “Apzinātības treniņi par valsts naudu” 1
“Latvijas Avīzē” un portālā LA.lv 3.janvārī publicētais raksts “Apzinātības treniņi par valsts naudu” , kas vēlāk pārpublicēts arī citos medijos, izraisījis dzīvas diskusijas sociālajos tīklos.
Piedāvājam ieskatu vietnes “Twitter” diskusijās par šo tēmu:
Iveta Kažoka: “Ja tie apzinātības treniņi kaut dažus augstākos ierēdņus būs izšūpojuši no iesūnošanas savā domāšanā un skābuma – savās attieksmēs, tad tas var izrādīties vērtīgs ieguldījums valsts pārvaldes nākotnē.”
Rūta Mežavilka: “Nav jau ne vainas Rubeņa meditācijām. Tas, kas kaitina, ir, ka izredzētajiem to laipni apmaksā no nodokļu maksātāju naudas, lai gan viņi varētu paši samaksāt, bet tikmēr zinātniski pamatota psihoterapija mūsu valstī bieži vien ir nepieejama tiem, kam tā patiešām nepieciešama.”
Jurģis Liepnieks: “Derdzas tās runas, cik ierēdņiem grūti, kā viņi izdeg. “Rimi” kasē būtu pastrādājuši vai par māsiņu uzņemšanā “normālajā, pagarinātajā” darba laikā, par kuru nemaksā. Sēž šarlatāniskos kursos, savienojas ar visumu un nekas pat aplami neliekas.”
Tālis Linkaits: “Tas, ka daudzviet valsts pārvaldē iztrūkst saiknes ar realitāti un ikdienas problēmām, ir redzams ar neapbruņotu aci, bet, ka tik daudziem trūkst arī saiknes ar visumu, – to nezināju.”
Kārlis Šube: “Vai jums neienāk prātā, ka vienkārši ar algu nav iespējams noturēt labus darbiniekus un tā ir vismaz kaut kāda pievienotā vērtība šim darbam? Sevišķi nodokļu maksātāju interesēs ir, lai valsts pārvaldē paliek sakarīgi cilvēki.”
Inese Vaivare: “Vairāk par kursu saturu (kas mūsdienās jau nu nav nekas TĀDS) mani interesē, kuri augstākie ierēdņi ir atvērti mācīties un attīstīties. Cik atceros no saviem ierēdniecības laikiem, aizdabūt tieši šo grupu uz mācībām bija milzīgs izaicinājums.”
Dace Dzene: “Tak iedot katram maizes tarbu un lai aizbrauc ar vilcienu uz Zilupi un atpakaļ un tad uz Ventspili un atpakaļ. Cik tad biļetes maksā. Būtu tā nomeditējušies, ka prieks, un vēl reālo dzīvi Latvijā ieraudzītu.”
Pēteris Apinis: “Man tik un tā šķiet, ka tikai ar lamāšanu un gānīšanu mēs ierēdņus labākus (čaklākus, godprātīgākus, mazāk koruptīvus) nepadarīsim. Varbūt tiešām viņiem paklausīties viedu cilvēku. Ja tas būtu kāds cits, es droši vien pievienotos korī pret ierēdniecības iegribām, bet par Juri Rubeni – ne. [..] Man šķiet, ka ierēdņiem, bet īpaši portālu skribentiem būtu vēlams dzirdēt to, ko saka Juris Rubenis, vienalga, kā kurss nosaukts.”
Valērijs Stūris: “Šāds stratēģiskās komunikācijas pasākums jau notika 2016.–2017. g., visi gāja uz kursiem, visiem patika, visi mācījās, tikai neviens neko neiemācījās, nav ne stāstu, ne diskursa, nedz ekskursa, palika viens vienīgs naratīvs, viss kā vienmēr.”
Marta Krivade: “Es priecājos, ka ierēdņi mācās apzinātību. Turklāt par maniem nodokļiem. Tiešām priecājos. Ja varētu, liktu to apgūt arī skolotājiem un ārstiem.”
Viesturs Rudzītis: “Troksnim ap Rubeņa&Co kursiem nav sakara ar to, vai to vajag – maz kuram cilvēkam ir kompetence, lai par to spriestu. Tam ir sakars ar skaudību un mazvērtības sajūtām attiecībā pret izfantazētajiem “tiem, kas pie siles”. Marksisms un Upura loma.”
Ikars Kubliņš: “Saistībā ar J. Rubeņa kursiem ir divi aspekti. 1) Vai esam gatavi pieņemt, ka garīguma dimensija ir integrējama arī laicīgajā, praktiskajā dzīvē? 2) Vai piekrītam, ka Rubenis ir autoritāte garīguma jomā, nevis kāds “sektants”? Mana atbilde uz abiem jautājumiem ir “jā”.”
