Slepkavības un izvarošanas 25
Padomju kaujinieku iebrukumi Kurzemes zemnieku mājās neaprobežojās tikai ar laupīšanu un ņirgāšanos par vietējiem iedzīvotājiem. Nereti tos pavadīja cilvēku nolaupīšanas, slepkavības un pat izvarošanas. Okupācijas muzejā glabājas arī tobrīd tikai trīs gadus vecās Spodras Vilmanes videoliecība. Balstoties gan uz pašas redzēto, gan tuvinieku stāstīto, viņa spilgti atceras 1944. gada 31. decembra nakti, kad Vārmes pagasta “Gūraišos” ienāca divi bruņoti vīri un sašāva kājās viņas tēvu Jāni un nogalināja 12 gadus veco brālīti Arnoldu. “Bija sanākuši visi kaimiņi un radi, svinējām kā katru gadu jauno gadu un tēva dzimšanas dienu, kas bija 1. janvārī. Tur mūziku spēlēja, alu dzēra, lustīgi bija. Pēkšņi 12 naktī ienāca divi vīri iekšā ar automātiem. Viens no viņiem runāja latviski, bet otrs nerunāja vispār. Tēvs uzcienāja viņus ar alu, un viss tā kā bija labi, bet tad uzreiz viens no tiem prasa, kurš ir mājas saimnieks. Un, līdzko tēvs pateica, tā sāka bliezt automāti uz kājām virsū. Tur bija mazi bērni, vienam bija 6, otram 12 gadi, tos sašāva. Brālītis bija izlavījies virtuvē, tur bija logs un viņš centās pa to lēkt ārā. Kā lēca pa logu, tā viņam tieši lode pierē un beigts. Abus sašautos radu bērnus aizveda uz Kuldīgas slimnīcu un izārstēja. Viens bija riktīgi sašauts vēderā, varbūt ka otrs arī. Viņi arī bija mukuši, palīduši zem gultas, kad sāka šaut. Pēc šaušanas tie abi aizgāja prom. Tēti pēc tam aizveda uz Vārmi, tad Kuldīgu, viņam neko nevarēja darīt, noņēma kāju augšpus celi nost.” Ļoti iespējams, ka nelūgto viesu vizītes iemesls bija padomju kaujinieku rīcībā nonākušās ziņas, ka šo māju saimnieks netālu izraktā bunkurā slēpj cilvēkus, kuri izvairījās no iesaukuma vācu armijā.
20. gadsimta 80./90. gadu mijā vairākus aculiecinieku stāstus par sarkano partizānu noziegumiem ir savākuši ugālnieki Tālivaldis Bāliņš un Laimdota Junkara, un tie ir pelnījuši nonākt ne tikai vietējo Kurzemes iedzīvotāju, bet arī plašākas sabiedrības uzmanības lokā. Daudzo gadījumu vidū ir jāmin 12 Zlēku–Ugāles apkārtnes iedzīvotāju sagūstīšana un nogalināšana 1944. gada decembra beigās. Noslepkavoto mirstīgās atliekas atrada tikai gandrīz četrus mēnešus vēlāk netālu no bijušās padomju kaujinieku apmetnes Krojas upītes krastā un citur. Viņu vidū bija zvērīgi nomocītais Cirkales “Besnieku” māju saimnieks Kārlis Bumbulis (viņa atraitnes Ievas Bumbules stāstījums ir ietverts režisora Paula Pakalna veidotajā dokumentālajā filmā “Golgāta”), Valts Auns un Arvīds Avotiņš (pirms nāves izģērbti, nogalināti ar pistoles šāvienu pakausī), Andrejs Dālderis, Krišs un Fricis Kriņģeļi, Žanis Šķēle, Žoržs Rūsa un vēl citi.
Viena no vairāk pieminētām epizodēm ir padomju partizānu vienības “Sarkanā bulta” un Nikolaja Kapustina komandētās specgrupas diversantu veiktā 71 gadu vecā Latvijas armijas atvaļinātā pulkveža Kriša Ķūķa varmācīgā aizvešana 1945. gada 18./19. februāra naktī no Padures pagasta “Vindoļu” mājām. To dienu traģiskie notikumi vēl šodien spilgtā atmiņā ir tolaik piecpadsmitgadīgajai K. Ķūķa meitai Ausmai, kura ar lepnumu stāsta, ka viņas tēvs ir bijis labi ieredzēts apkārtējo māju iedzīvotāju vidū un nav sadarbojies ne ar vieniem, ne otriem okupantiem. “Tas viss bija ļoti traģiski. Visi tie pazemojumi. Tāds mongolis mani saķēra, gribēja tēva priekšā izvarot, gāza gar zemi. Tad viens atkal tur teica, ko tu tur dari, viņa tak vēl bērns ir. Dzina mani iekšā pagrabā, lai es eju pirmā, vai tur nav kādi noslēpušies. Tad nāca man pakaļ, man tik šausmīgi bail bija. Tad es attaisīju to pagraba lūku, visas klētis dabūju atslēgt. Suņus viņi bija sasituši vai saēdinājuši savās būdiņās, tie tik kauca un ārā nenāca. Es jau zināju, ka savu tēvu es vairs atpakaļ neredzēšu.” Pulkveža līķi ar cauršautu brūci galvā atrada mežā tikai divus mēnešus vēlāk. Novadpētniekam Herbertam Knetam 20. gadsimta 80. gados izdevās satikt “Sarkanās bultas” radisti, kas bija saglabājusi savu kara laika dienasgrāmatu: “Atveda viņu [K. Ķūķi] nometnē. Vairākas dienas sēdēja pie ugunskura. Vienības komandieris [Viktors Stolbovs] vairākas reizes centās pierunāt sadarboties ar partizāniem, no kā viņš kategoriski atteicās. Pēc komandiera rīkojuma ziņoju “Centram” [Ļeņingradas frontes vadībai]. Pēc pāris dienām atnāca atbilde – “palaist uz mēnesi”, kas nozīmēja nošaut. Ziņoju komandierim. Pēc tam komandieris devis rīkojumu – aizvest.”
1945. gada 14. aprīlī mēslu vešanas talkas laikā Puzes pagasta “Vētru” mājās iebruka Anatolija Maksimova izlūkgrupa un nogalināja ne tikai šo māju saimnieku Ansi un viņa dēlus Žani un Arturu Rūmniekus, bet arī 80 gadus veco sirmgalvi Līzbeti Rūmnieci un viņas māsu Jūliju Šteinbergu (jau mirušai viņai no rokas pirksta nolaupīja laulības gredzenu) un pat ganu meiteni Alvīni Anšķi, bet mājas nodedzināja. No iebrucējiem izdevās paglābties tikai trim leģionāriem, kuri, pārsteigti neapbruņoti, spēja izbēgt no aizdedzinātās mājas, izsviežot no tās vēl nesprāgušu rokas granātu, kas nogalināja divus uzbrucējus. Paradoksālā kārtā zaudējumus paši sev sagādāja arī padomju diversanti. Komandiera vietnieks Aleksandrs Proņins nogalināja grupas radisti, jo uzskatīja, ka tā sniegusi nepareizu izlūkinformāciju, un nošāva savu komandieri, kurš bija iebildis pret pārāk lielo aizraušanos ar laupīšanu. No “Vētrām” tika nolaupīti lopi, apģērbs un produkti, bet pašas mājas (izņemot kūti) pilnībā nodedzinātas. Naktī no 5. uz 6. maiju šī pati “Sašas” banda iebruka Popes pagasta “Ābeļkalnu” un “Zīļu” mājās, kur nogalināja 9 (pēc citām ziņām – 11) cilvēkus un mājas nodedzināja, pirms tam grupveidā izvarojot arī divas meitenes. Viena no viņām tika sašauta kaklā un rokā, taču, neskatoties uz garīgajiem un fiziskajiem sakropļojumiem, pati saviem spēkiem spēja izkļūt no degošās mājas un palika dzīva.
Šie un citi padomju kaujinieku “varoņdarbi” pēckara vēsturnieku publikācijās vai nu tika noklusēti, vai pat attaisnoti. Vairākas grāmatas par Kurzemes partizāniem sarakstīja bijušais 1. latviešu padomju partizānu brigādes Ziemeļlatvijā komandieris, vēlāk ilggadējais Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas prezidija galvenais zinātniskais sekretārs Vilis Samsons. Kaut arī mūsdienu historiogrāfijā V. Samsona publikācijas ir raksturotas kā tādas, kam piemitusi “pētnieciska ievirze”, tomēr tajās ir pārāk daudz noklusējumu, faktu sagrozījumu un pašu autoru diskreditējošu saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem adresētu nicīgu izteikumu. Ja arī 20. gadsimta 90. gados nu jau atjaunotās Latvijas valsts zinātniskā elite nesaskatīja šķēršļus, lai kvalificētu V. Samsonu arī par Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, tas nebūt nenozīmē, ka uz savulaik glorificēto sarkano partizānu kustību un tās veiktajiem noziegumiem šodien būtu jāraugās ar tādu pašu acumēru, jo tie ir pelnījuši daudz kritiskāku vērtējumu.
