Laupīšanas un pazemošanas 25
Padomju kaujinieku “varoņdarbus” vēl šodien spilgti atceras arī daudzi Kurzemes lauku māju iedzīvotāji un viņu pēcnācēji. Okupācijas muzejam sniegtajā videoliecībā Zenta Meļķe stāsta, ka 1944./1945. gada ziemā viņai bijuši 15 gadi, kad viņa kopā ar vecākiem un jaunāko māsu dzīvojusi savās mājās Rendas pagasta “Slujās”. “Tā bija t. s. Sarkanā bulta, viņi bija tādā Ķēves purvā, tad atkal pārnāca uz citurieni. Vienmēr, kad bija vakars, klauvēja pie loga, bija jālaiž iekšā, jāēdina, jācep maize, jākurina pirts, jāiet mazgāties. Tad bija slimi, tas viens no “Sarkanās bultas” krievs bija apaukstējies, atnāca, teica, ka vajag zāles, medu. Tēvam bija jābrauc uz Rendu pēc zālēm, bija jāsadzīvo, lai izdzīvotu. Tēvs bija mežsargs, un zināja, ka tur kaimiņos uz Ugāles pusi kāds mežsargs jau bija nošauts, jo bija neriktīgi izrunājies ar viņiem. Par laimi, tēvs prata krievu valodu, viņš varēja ar tiem krieviem sarunāt. Nedod Dievs, ko tādu piedzīvot. [..] Bija cita reize, kad viņi vairāki nāca iekšā, un pie durvīm varēja dzirdēt, ka viņi teikuši priekšnamā, nu paskatīsimies kā mūs saimniece uzņem, kādu ģīmi rāda. [..] Mamma jau tūlīt gāja un laipni apkalpoja, un viss bija labi, paēda un iedeva vēl līdzi visu, ko vajadzēja, – putraimus, zirņus, gaļu. Meža mājā dzīvot kara laikā bija šausmīgi grūti.” Vienu brīdi vācieši pat bija arestējuši Zentas tēvu Kārli Meļķi, taču apmaiņā pret pienācīgiem pārtikas krājumiem mežsargu izdevies atbrīvot no apcietinājuma. Daudz nežēlīgāk rīkojās padomju okupācijas vara, kas 1948. gadā notiesāja K. Meļķi uz 10 gadiem ieslodzījuma, kurus viņš pavadīja Intā un Vorkutā.
Viens no zvērīgi nogalinātajiem mežsargiem bija Alšvangas pagasta “Kānu” māju saimnieks un septiņu bērnu tēvs Jānis Kaminskis. Viņu 1944. gada Ziemassvētku naktī sagūstīja un aizveda mežā (mežsarga līķi atrada tikai pēc vairākiem mēnešiem) grupa padomju kaujinieku, kuri arī pēc tam vairākkārt nekautrējās kā laupītāji ierasties šajās mājās. “Nekad neaizmirsīšu mežonīgo durvju dauzīšanu, kliegšanu, lamāšanos. Pirmajā reizē viņi izlaupīja bišu dravu, otrreiz iztukšoja gaļas žāvētavu. [..] Laupīt jau viņi laupīja daudzās mājās. Bet īpaši neieredzēja mežsargus – baidījās, ka tie varētu uzrādīt viņu bunkurus. Apkārtnē viņi jau bija nogalinājuši vairākus mežsargus – un vienmēr zvērīgi: kurš skudru pūznī piesiets, kurš pie celma pienaglots. [..] Viņi atbrauca vēl trīs reizes – tagad jau ar mašīnu, varēja vairāk laupīt. Paņēma radioaparātu, velosipēdu, daudz citas lietas. Viņi jau ņēma visu, ko vien ieraudzīja. Pat manu zīda kleitiņu un mammas matadatas. [..] Pēdējo reizi viens vīrs nāca uz mūsu mājam, labi, ka mamma viņu laikā pamanīja un paspēja aizskriet uz kaimiņiem pēc palīdzības. Sagūstītais pateica, ka nācis ar uzdevumu iemest mājā granātas, lai nogalinātu mūs visus,” tā baisos kara beigu notikumus jau pusgadsimtu vēlāk atcerējās mežsarga meita Alise Orlovska. J. Kaminska nogalināšana literārā veidā ir atspoguļota arī 1951. gadā izdotajā Ingrīdas Vīksnas romānā “Mums jābrien jūrā”, bet 1996. gadā ir uzstādīta piemiņas plāksne J. Kaminska slepkavības vietā Vilkastes pļavās.
PSRS kaujinieku vardarbību nācās izbaudīt arī Kurzemes piekrastes mājās patvērumu radušiem bēgļiem, kuri cerēja slepus ar zvejnieku laivām doties pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Vēlāk Upsalā nonākusī Emma Balode atceras epizodi 1945. gada 4. janvāra vakarā, kad viņa 15 – 20 bēgļu grupā atradās Jūrkalnes pagasta “Akmenājos”. “Pēkšņi ārā sāka riet suns. Man radās tāda nelāga sajūta. Tūlīt arī sāka dauzīties pie durvīm, un es gāju laist iekšā [..] Taisu durvis vaļā, un nu veļas iekšā kā pelēks mākonis viens pēc otra, nobruņojušies, ar mašīnpistolēm pa priekšu, puļķīši pie cepurēm. Kādi 10 vai vairāk. [..] Sadzina mūs visus virtuvē, lika turēt rokas augšā, un nu ņemas katru apčamdīt, pavēlot nodot visus ieročus. Es – tā apaļākā sieviete un kaut cik protu krieviski, un bandītu komandieris nu ņemas mani dēvēt par saimnieci un pavēl gādāt maisus un uzrādīt visu paslēpto. [..] Tā viņi plosījās divas trīs stundas, vīstīdami ēdienu līdzņemšanai drēbēs, paši ēzdami un dzerdami, bet mēs stāvējām paceltām rokām, puspliki, un mums priekšā bija nolikta sardze izvilktiem durkļiem. Beigās visa banda, nesdami saiņus un pendeles, aizvācās. [..] Tas bija kā murgs. Kad viņi pazuda, dzīvojamā telpa izskatījās kā cūkkūts – viss ēdamais pieķēzīts, guļamie salmi pa visu grīdu samīdīti.”
