PSRS kaujinieki Kurzemē 25
Saskaņā ar vēsturnieku jaunākajiem pētījumiem, 1944. – 1945. gadā Kurzemē darbojās dažādas izcelsmes padomju kaujinieku vienības. Tikai daļa no tām formāli pakļāvās 1943. gada maijā Maskavā izveidotajam Latvijas partizānu kustības štābam vai Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālajai komitejai. Daudzas padomju diversantu grupas uz Kurzemi bija nosūtītas PSRS Iekšlietu tautas komisariāta, Valsts drošības tautas komisariāta, sarkanās armijas pretizlūkošanas pārvaldes “Smerš” (“Nāvi spiegiem”) un dažādu fronšu uzdevumā. Pēc aptuvenām aplēsēm, līdz kara beigām kaujinieku skaits, kas atradās Kurzemē, sasniedza ap 1600 cilvēku, no kuriem 1129 (vairāk kā 2/3) bija no PSRS desantēti diversanti, padomju karagūstekņi un no nacistu okupētajiem Krievijas apgabaliem uz Latviju evakuētas personas, un tikai 449 – vietējie iedzīvotāji. PSRS kaujinieku darbība ir dokumentēta arī Liepājas Kārtības policijas departamenta direktora pulkveža-leitnanta Eduarda Ozoliņa ziņojumos par situāciju Kurzemē 1944. gada decembrī – 1945. gada februārī. Tajos konstatēts, ka “bandītu darbība izplatījusies Ventspils un Talsu apriņķos. Aizputes apriņķa ZR malā un Kuldīgas apriņķa Z malā. No bandītu puses izdarīti terora akti, kā lauksaimnieku aplaupīšanas, tiltu uzspridzināšanas, noliktavu nodedzināšanas, vācu karavīru un latviešu policijas ierēdņu nošaušanas. Bandīti komplektējas no boļševiku izpletņu lēcējiem, kara gūstekņiem un dezertieriem. [..]. Bandītu darbība galvenokārt izpaužas laupīšanā, aizsargu un policijas darbinieku aizvešanā. Tiek meklētas arī citas sabiedriskas personas, kā pagastu vecākie un citi. Aizvestie, kā tas vēlāk konstatēts, tiek pēc spīdzināšanas nošauti. [..]”
Pretēji padomju propagandas apgalvojumiem kurzemnieku attieksme pret šīm padomju kaujinieku grupām lielākoties bija noraidoša. Arī pašu sarkano partizānu dokumentos varam lasīt, ka “vietējie iedzīvotāji vairāk centušies palīdzēt leģiona dezertieriem, nevis partizāniem”. Pašu kaujinieku izdarītās slepkavības te gan attaisnotas ar kara tribunālu lēmumiem par “tautas ienaidnieku” sodīšanu, un nav noklusētas arī notikušās laupīšanas. “Bieži turīgajās saimniecībās mums produktus nedeva, aizbildinoties, ka neesot. Tādos gadījumos parasti sacījām: “Iedod, saimniec, atslēgas, paskatīsimies paši!” Pusi no produktiem paņēmām sev, pusi atstājām saimniekiem,” šādi veiktās rekvizīcijas diezgan piesardzīgi pēc kara aprakstīja bijušais “Sarkanās bultas” partizāns Alfrēds Mūrnieks. Konkrēti fakti par PSRS kaujinieku noziegumiem pret Kurzemes iedzīvotājiem ir fiksēti vācu militārās izlūkošanas operatīvās grupas “SS Jagdverband Ostland” pārskatā par stāvokli 1945. gada martā, aprīlī. Saskaņā ar šo ziņojumu Cīravas–Dzērves pagastā vairākas saimniecības ir izlaupījusi kaujinieku grupa, ko veidojuši 20 krievi, bruņoti ar mašīnpistolēm un rokasgranātām. “Dzērves “Brašās” telpās bijuši četri bandīti, “Dubeniekos” – 20. Nolaupītas visas pārtikas vielas, drēbes, veļa, apavi, vērtslietas, nauda. Pārmeklētas krāsnis, matrači utt. “Dubeniekos” bandīti nav varējuši atrast gaļu, tādēļ istabā sakūruši no papīriem uguni un dedzinājuši saimniekam rokas.” Līdzīgi noziegumi bija notikuši arī Zlēku pagastā, kur “28. martā plkst. 23.00 Laidzes ciemā, piedaloties 20 bandītiem privātos tērpos (to starpā viena sieviete), aplaupītas piecas saimniecības. Nolaupīta gaļa, maize, drēbes, apavi. [..] Naktī no 8. uz 9. aprīli Zlēku “Laidzes” ciemā izlaupītas sešas saimniecības. “Žūru” mājās 10 – 12 krievu bandīti un 1 latvietis, bruņoti ar automātiem un pistolēm, nolaupījuši divas cūkas, gaļu, medu un citus pārtikas produktus. Pārtika un cūkas nolaupītas arī citās saimniecībās. Paņemti daži zirgi ar pajūgiem. [..]”
