“Sarkangalvīte” Dace Vītola: Katram savs vilks jāsatiek 0
10. maijā Latvijas Leļļu teātrī pirmizrādi piedzīvos Valtera Sīļa iestudētā “Sarkangalvīte” – stāsts par to, ko nozīmē pārkāpt noteikumus, kurus tev uzstāda vecāki. Pirms izrādes uz sarunu par darbošanos Leļļu teātrī un bērniem, kuri, par spīti visam, ziņkārīgi dodas lielajā un bīstamajā dzīvē, aicināju Leļļu teātra aktrisi Daci Vītolu, kurai šī ir jau otrā “Sarkangalvīte”.
Dace ir ārkārtīgi tieša un allaž saka, ko domā – īpašība, kas aktrisēm dažādu iemeslu dēļ piemīt reti. Lai cik savādi būtu, Dace ir arī aktrise, kurai nepatīk atrasties rampu gaismā – te Leļļu teātris nāk talkā – bieži palīdz leļļu vadītāja “neredzamie”, melnie tērpi. Bet Dacei patīk spēlēt. Un spēlēties. Spēlēt klavieres, dziedāt – Dacei ir skaista balss, un spēlēties, protams, ar lellēm, kuras, izrādās, vienmēr jāpieradina. Kā, piemēram, daudzu mazuļu un viņu māmiņu iemīļotajā “Lellītē Lolītē” vai “Trakulītē Sandalītē”, kur maza bērna ikdienas priekšmeti atdzīvojas Māras Cielēnas dzejolīšos vai joku dziesmu pilnajā “Joka pēc alfabēts” burtu spēlītē.
Dace smaida un runā atklāti, bet nevairās arī kļūt nopietna, ja vajadzīgs.
Jāpiekrīt viņai, patiesībā jau tas, ko mēs, pieaugušie, radām bērniem, ir ārkārtīgi nopietna lieta. Tik nopietna, ka to nevar darīt bez smaida – pēc gandrīz divdesmit Leļļu teātrī nospēlētiem gadiem un krietni vien vairāk izspēlētām lomām tas nu ir skaidrs.
Šajā reizē Leļļu teātrī top klasisks bērnu stāsts par meitenīti ar sarkano cepurīti, vecmāmiņu, pīrādziņiem un, protams, vilku. 2000. gadā tas Leļļu teātrī tika iestudēts pēc J. Švarca darbu motīviem, toreiz Dace spēlēja Sarkangalvīti, šoreiz viņas lomā iejutīsies Audra Pētersone. Dacei – Sarkangalvītes māmiņas loma. “Lai gan manī ir kaut kas no Sarkangalvītes ziņkārības un kaut kas no tās ir katrā no mums, šķiet, mammas loma šoreiz ir piemērotāka, jo arī man pašai ir meita,” pasmaida aktrise.
Dace atzīst, šoreiz Sarkangalvīte noteikti ir citāda nekā iepriekšējā un citāda nekā Sarkangalvītes vispār. “Pieturamies pie brāļu Grimmu pasakas oriģināla, kur viss notiek pa īstam un ir mazdrusciņ šausmīgs – tur Sarkangalvīte patiešām nonāk vilka vēderā, bet vilks netiek cauri sveikā un dabū akmeņus vēderā. Toreiz, kad tapa leģenda, kurā Grimmi smēlušies materiālu pasakai, tā bija ikdiena – mežs bija bīstams, savs ciems bija jāsargā, un to darīja visai skarbi.
Mūsu Sarkangalvītes stāsts vēsta par to, ko nozīmē pārkāpt noteikumus nelaikā. Viņa ir paklausīgs bērns, tomēr interese par bīstamo mežu ir stiprāka, un viņa noiet no takas, kur, protams, vilka izaicināta, nokļūst krāsainajā, piedzīvojumiem bagātajā, bet arī briesmu pilnajā mežā. Varbūt kāds teiks, ka šausmenīte, bet šis noteikti ir svaigs skats uz to pašu bērna ziņkārību, ieiešanu pieaugušo pasaulē.
Dzīve taču ir gan bīstama, gan – skaista. Ja bērns iegriezīs pirkstā, viņš otrreiz ar nazi nespēlēsies. Katram savs vilks ir jāsatiek (izrādē to būšot pat divi. – Aut.), jo tikai no savas pieredzes, no savām kļūdām mēs mācāmies,” saka aktrise. Stāsta morāle? “Nepaļauties uz priekšstatiem, bet pārliecināties pašam! Ne vienmēr tas, kas šķiet labais, ir labs, bet sliktais – slikts!
Kritiķi var sacīt, ko vēlas, – dažas Leļļu teātra izrādes ir vecmodīgas, pārmest “nelaikmetīgu” pieeju, taču mums, “leļļiniekiem”, galvenais ir un paliek tas mazais skatītājs, kurš pavērtu mutīti, izbrīnu acīs kā sastindzis nosēž visu izrādi,” saka aktrise. “Ar mazajiem knēveļiem mums ir darīšana katru dienu, un izrādes laikā jau visvairāk jūt, kā sarunāties ar bērnu. Jebkura izrāde prasa ļoti nopietnu materiāla analīzi. Dramaturģijas bērniem ir maz un tā nav viegli iestudējama, tādēļ katrā izrādē tiek ieguldīts pamatīgs darbs, sākot ar leļļu māksliniekiem un beidzot ar aktieriem.”
Ja no malas kādam šķiet, ka visas Leļļu teātra izrādes ir cita citai līdzīgas jau tāpēc vien, ka tajās darbojas lelles, Dace par to tikai pasmaida. “Patiesībā līdz ar katru izrādi vienmēr iznāk mācīties kaut ko no jauna. Lelles atšķiras – ir marionetes, trostu (spieķu) lelles, cimdu lelles, objekti, šoreiz strādājam ar mākslinieka Uģa Bērziņa veidotajām partera lellēm. Tas ir tāpat, it kā tu būtu ģitārists, bet ikreiz mainītu instrumentus – no sīkās ukuleles līdz basģitārai.”
Mūziku aktrise nepiesauc nejauši. Bērnībā mazo Daci – bērnu ar absolūto dzirdi – ieteica vest uz “dārziņiem”, diemžēl Limbažu meitenei nebija Rīgā kur apmesties, tālab izvēle krita uz Rīgas Mūzikas internātskolu. Dace piekrīt, iespējams, šī mūzikas un reizē dzīves skola radījusi viņu tādu – patstāvīgu, mazlietiņ pašpuiku, bet katrā ziņā pašpietiekamu cilvēku. Bet, kad pašās padomju laika beigās Kultūras darbinieku tehnikumā pajucis aktieru kurss, Dace nonākusi pie mūziķiem – pianistiem. Zināšanas vēlāk noderēja, gan strādājot TV šovā “Dziesmu duelis”, gan piedaloties daudzās muzikālās izrādēs un projektos, kuros, kā smej pati aktrise, laiku pa laika iznāk “norauties” – tāds, piemēram, būs arī pavisam drīz gaidāmais Kaspara Vecvagara trešais bērnu dziesmu albums, kurā Dace dzied kopā ar Nacionālā teātra aktieri Gundaru Grasbergu.
“Sarkangalvītē” gan dziesmas neskanēs, taču pirmoreiz būs klausāma jaunā komponista Edgars Raginska mūzika. “Ļoti patīk,” par izrādes skaņas celiņu teic aktrise. “Tā ir ļoti minimāla, bet reizē – ļoti precīza. Piemēram, mana un komponista meža sajūta sakrīt pilnībā.”
Iespējams, labi, ka toreiz, deviņdesmito sākumā, kad Dace Vītola stājās aktieros, neuzņēma kinoaktieru kursu, bet režisoros – netika. Dace atzīst – Leļļu teātra aktieris tā ir profesija, kas “ievelk” pamazām, bet neatgriezeniski. “Man patīk, ka tam, ko darām, ir forma. Galvenais ir tas, ka mūsu publika ir bērni, un viņu reakcija ir vispatiesākā – tāda, kā viņi jūtas. Iespēja strādāt bērniem ir likteņa dāvana.”
