FOTO. Sarkandaugavas raupjais šarms: no zemnieku sētām līdz modernam daudzfunkcionālam kvartālam 9
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Šī kādreiz industriāli attīstītā apkaime nav prestižo dzīvesvietu sarakstā, tomēr tai piemīt kāds piesaistes spēks. Vislabāk to izjūt vietējie, iebraucēji nereti cenšas tikt cauri pēc iespējas ātri, taču mēs soļojam nesteidzīgi, testējam savus ierastos priekšstatus un, tiekoties ar vietējiem, uzzinām daudz kā jauna.
Un nešaubīgi nonākam līdz atskārsmei – Sarkandaugava ir relaksējoši zaļa, šai vietai ir attīstības iespējas! Par to liecina arī Aldara parka pārbūve, kur veidojas labiekārtota, droša un laikmetīga rekreācijas teritorija, kā arī satiksmes pārvada pār dzelzceļa līniju Rīga–Skulte izbūve, kas atvieglos transporta plūsmu uz Sarkandaugavas dzelzceļa pārbrauktuvēm.
Kādreiz Daugavas atteka Sarkandaugava esot plūdusi cauri Skanstes pļavām līdz pat pašreizējai Citadelei. Atteka bijusi kuģojama, tajā ziemas pavadījuši, piemēram, Holandes burinieki – kuģi “stāvējuši reidā”. Tāpēc, kā skaidro valodnieki, upi augšvācu valodā tā arī sauca – Rheyde Düna (Reidu Daugava).
Paplašinoties pilsētai, urbanizācijas un dabisko sanesumu dēļ upe pakāpeniski zuda, savukārt nosaukums Rheyde Düna vāciski ar laiku sāka skanēt kā Rothe Düna – Sarkandaugava / Красная Двина. Latviešu un krievu valodā šis nosaukums saistās tieši ar krāsu. Nereti gidi tūristiem stāsta šausmu stāstu – upi tā saucot tāpēc, ka viduslaikos tajā slīcinātas raganas.
Taču ļaunajiem spēkiem ar nosaukuma izcelsmi nav nekāda sakara. Mūsdienās attekas posms pie bijušās rūpnīcas “Provodņik” piegānīts ar naftas produktiem, smagajiem metāliem… Piķis un zēvele! Šķiet, no turienes tik tiešām izlīdīs pats nelabais… Daži vietējie atceras, ka vēl 50., pat 60. gadu sākumā attekā peldējušies un makšķerējuši.
Satiksme – uz goda? Būs!
Viena no Sarkandaugavas maģistrālajām ielām ir Viestura prospekts, pa kuru notiek galvenā tranzīta satiksmes plūsma. Līdzīgi noslogotas ir arī Duntes, Tilta un Tvaika iela, taču citās satiksme ir retāka. Top satiksmes pārvads pār dzelzceļa līniju Rīga–Skulte, kura plānotās izmaksas ir 45,4 miljoni eiro.
Tā izbūve ievērojami atvieglos transporta plūsmu uz Sarkandaugavas dzelzceļa pārbrauktuvēm, uzlabos tuvāko apkaimju iedzīvotāju pārvietošanās iespējas un satiksmes drošību. Turklāt Viestura prospekta posmā no Meža prospekta līdz dzelzceļa stacijai “Mangaļi” tiks izveidots veloceļš.
Par Sarkandaugavas centru pieņemts uzskatīt Sarkandaugavas un Tilta ielas krustojumu. Lai cik savādi liktos, tieši šo vietu mēdz uzskatīt par vienu no apkaimes bīstamākajām daļām, jo te mēdz ierasties arī cilvēki ar ne visai labiem nodomiem… Kopš uz mājas sienas, kas atrodas pie krustojuma, ir uzlikts reklāmu ekrāns, daži vietējie to iesaukuši par Taimskvēru, vietu, kur pulcēties.
Ir arī labā ziņa – par bērniem un jauniešiem Sarkandaugavā ir īpaši domāts, jo darbojas bērnu un jauniešu centrs “Laimīte”, kā arī Rīgas 28. vidusskola, Puškina licejs un 18. vakarskola. Aiz Puškina liceja – stadions, kur, iepriekš piesakoties, ir iespēja uzspēlēt kā futbolu, volejbolu un basketbolu, tā arī visādi citādi pavadīt laiku sportiskā garā.
Pa arhitektūras kāpnēm
Senākā Sarkandaugavas apbūve bijušas muižiņas un zemnieku sētas. 19. gs. 30. gados te sāka koncentrēties lieli rūpniecības uzņēmumi. Blakus dzīvoja šo uzņēmumu strādnieki ar ģimenēm, tāpēc atsevišķās ielās vēl saglabājušās vairākas senas koka ēkas. Piemēram, Alekša ielā un Āžu ielā. Daudzi nami celti laikā no 1860. gada līdz 20. gs. sākumam, vecākā māja, kas saglabājusies, uzcelta 1825. gadā. Vienai piektdaļai namu joprojām ir sausās tualetes. 20. gadsimta sākumā Sarkandaugavas arhitektūrā parādījās jauna iezīme – sāka būvēt īres namus. Arhitektoniski vērtīgi ir arī Staļina laikā būvētie mūra nami, vairākus cēluši vācu karagūstekņi.
Pretstatā senajai apbūvei slejas modernā arhitektūra, piemēram, 2007. gadā uzceltais “Duntes Ozolu” nams (arhitekts Viktors Ugrimovs). Sešpadsmit stāvu māja uz paugura – viens no izteiksmīgākajiem ainaviskās būvniecības piemēriem līdzenajā Rīgas ainavā. Mājas siluets atgādina kāpnes uz debesīm. Taču visgreznākā ir alus darītavas “Waldschlösschen” (tulkojumā no vācu valodas – “Mazā meža pils”; tagad – alus rūpnīca “Aldaris”) īpašnieka Ādolfa fon Bingnera no sarkaniem ķieģeļiem celtā villa, kas 1937.–1940. gadā bija Latvijas Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vasaras rezidence “Dauderi”.
Laika posmā no 1940. gada līdz Trešajai atmodai namam vairākkārt mainījās īpašnieki un tas tika ļoti nolaists. Atmodas notikumu ietekmē pēc trimdas kolekcionāra Gaida Graudiņa iniciatīvas ēku sakopa un 1990. gadā tajā atklāja Latvijas Kultūras muzeju “Dauderi”. Kopš 2010. gada tie iekļauti Latvijas Nacionālā vēstures muzeja sastāvā. “Dauderu” telpas izmantotas vairāku spēlfilmu uzņemšanai, piemēram, “Sarkanais mežs”, “Sapņu komanda 1935”, “Ifas pils gūsteknis” (Odesas kinostudija) un citu.
Kurš iedvesīs jaunu dzīvību?
Sarkandaugavu var uzskatīt par vienu no pirmajiem Rīgas industriālajiem rajoniem, kurā gar Ganību dambi un Vecdaugavu 18. gs. beigās sāka koncentrēties lieli rūpnieciskie uzņēmumi: katlu lietuve, apavu fabrika, kā arī pirmā cukura pārstrādāšanas manufaktūra Rīgā, alus darītava…
Ievērojama bija 1888. gadā dibinātā gumijas rūpnīca “Provodņik”, kurā 1913. gadā esot nodarbināti ap sešiem tūkstošiem strādnieku! Ražoja gumijas apavus, lidmašīnu, automobiļu un velosipēdu riepas, pontonus, izolācijas materiālus, medicīnisko gumiju. Gumijas ražošanas apjomu ziņā “Provodņik” ieņēma ceturto vietu pasaulē, bet riepu ražošanā – otro.
Rūpnīca strādāja līdz 1915. gadam, pēc Pirmā pasaules kara rūpnīcas telpās darbojās kokapstrādes ražotne (1925–1935), padomju okupācijas laikā – 1946. gadā – te sāka darboties Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca jeb RER, kuras zināmākā produkcija bija veļasmašīnas (“EAJA-2”, “EAJA-3” un “Rīga-54”). Kas patlaban notiek korpusos un kāda iecerēta to nākotne? Rūpnīcas “Provodņik” vēsturisko grandiozo monolītbetona piecstāvu ēku kopā ar vēl dažām ēkām un teritoriju ir iegādājies nekustamo īpašumu attīstītājs “Realto”.
Kā informēja “Realto” pārstāvis Mārtiņš Šimis, “iecerēts veidot un attīstīt modernu daudzfunkcionālu kvartālu, radot pievilcīgu vidi gan dažādu veidu uzņēmējdarbībai, gan dažādiem kultūrpasākumiem, izklaidei un atpūtai, kā arī paredzot šeit dzīvojamo funkciju. Šobrīd “Realto” ir kvartāla attīstības ceļa sākumā, strādājot ar arhitektiem pie nākotnes scenārijiem un koncepta.”
Ar mākslas un ticības spēku
Sarkandaugavas parkā paceļas 1878. gadā uzbūvētā Svētās Trīsvienības luterāņu baznīca, kas veido apkārtējās panorāmas dominanti un ar savu izteiksmīgumu papildina parka ainavu. Ēka un tornis ir būvēti no ķieģeļiem neogotiskā stilā, altārgleznu darinājis Erfurtes gleznotājs E. fon Hāgers. Dievnama ērģeles būvējusi Rīgas firma “E. Martin” 1882. gadā, un mūsdienās tās ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Ar šo dievnamu saistīta gleznotāja, ainavista Miervalda Ķemera (1902–1980), Vilhelma Purvīša ievērojamākā skolnieka, dzīve. Tieši viņam Purvītis, braucot uz Vāciju, atdāvināja savu molbertu, krāsu kasti…
Ķemera sniegums padomju varas gados apzināti noklusēts, jo 1929. gadā pēc Latvijas Ev. luteriskās baznīcas Teoloģijas institūta beigšanas viņš ordinēts par mācītāju, kalpojis Latgales draudzēs, arī Jelgavā un Rīgā, kur bijis Sv. Trīsvienības draudžu mācītājs. Apglabāts Sarkandaugavas kapos.
Reliģija kļuva par viņa dzīves pārliecību, kas padomju varai nebija pieņemama. Mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis stāsta: “Vairākkārtēji mēģinājumi iestāties LPSR Mākslinieku savienībā vienmēr beidzās ar neveiksmi. Mācītāja statuss bija kavēklis ceļā uz oficiālās mākslas kritikas atzinību līdz pat mākslinieka nāvei 1980. gada 19. jūnijā. Pēcāk par gleznotāja mantojumu ieinteresējās Latvijas PSR Ministru padomes Galvenās gazifikācijas pārvaldes gāzes ekspluatācijas inženieris Guntis Bērziņš. Viņš M. Ķemera māsai Austrai piedāvāja it kā “izdevīgu darījumu” – dibināt aizmirstā mākslinieka piemiņas saglabāšanas un mākslas popularizēšanas biedrību.”
Nav vairs ne biedrības, ne muzeja Ķemeros, bet pēc izstādēm Ķemera gleznas Bērziņš glabājis savā Jūrmalas dzīvoklī. Ķemera audžudēls Vitolds Doze, kurš dzīvo Sarkandaugavā un arī kalpojis iepriekš minētajā dievnamā, man atklāja – lai gan tapa Ķemera biedrība un muzejs, tomēr tā, iespējams, bijusi afēra, lai tiktu klāt gleznotāja īpašumam: “Kad biju darbā, Bērziņš ar Austru, labticībā un naivumā pierunātu, bija atbraucis uz manu dzīvokli un savācis daudzas lietas, arī gleznas bez manas ziņas.” Kurš mēdz izmantot šādas metodes, nav grūti uzminēt. Liela daļa Ķemera gleznu ar 1980. gadā sastādīto testamentu līdz 1992. gadam glabājās pie Vitolda Dozes, daļa nonāca muzejos, daļa uzticēta vietējam dievnamam, citas iegādājušies mākslas cienītāji.
Veikala rinda aiztur… vilcienu
Vienā no Tvaika ielas namiem jau kopš jaunības dzīvo rakstnieks un kinoscenārists Andris Puriņš (1950). Sabiedrībā negozējas, klusi un ražīgi strādā – līdz šim publicējis jau astoņpadsmit romānus, kā arī stāstus periodikā. Viņš iecienījis fantastikas, fantāzijas, vēsturisko, piedzīvojumu un kriminālromānu žanru. Pazīstamākie romāni: “Nevaicājiet man neko” (1977), “Zelta zirneklis smejas”(1981), “Bezrūpīgie ceļotāji” (1989). Rakstījis scenārijus spēlfilmām un dokumentālajām filmām.
“Tagad top kārtējais romāns ar kriminālasu sižetu – kāda dāma, ārzemēs iegādājusies smalkas kurpītes, tajās iziet ielās, lai izrādītos, taču viņai uzbrūk, tās atņem. Tēvs sāk dzīt pēdas noziedzniekiem, taču, kā aiziet, tā neatgriežas…” Rakstnieks atceras, ka padomju laikā devies uz psiheni piegādāt literatūru dzejniekam, kam pseidonīms Līvzemnieks, viņš rakstījis romānu par Andreju Upīti.
“Gāju tik bieži, ka vietējie mani jau uzskatīja par savējo. Nereti pasēdēju parkā pie dīķa, reiz pienāca kāda no slimnīcas darbiniecēm un jautāja, vai es nevēlos tikties ar Raimondu Paulu. Kā nu ne, taču tad viņa tincināja – ar kuru? Atklājās, ka viņu esot divi, turklāt neviens nekomponējot…” Andris Puriņš arī atceras, kā padomijā steiguši izlietot šņabja talonus: “Dzērienu veikals atradās dzīvojamās ēkas apakšstāvā – tuvu dzelzceļa sliedēm. Rindā stāvētāju pūlis pieauga tik liels, ka aizsprostoja ceļu vilcienam ar cisternu sastāvu.
Tam nācās apstāties, mašīnisti lamājās un tad izsauca miliciju… Vien ar grūtībām izdevās pūli novirzīt tā, lai atbrīvotu sliedes.” Andrim Puriņam paziņu lokā bijis arī dzejnieks Aivars Neibarts (1939–2001), kurš dzīvoja koka namiņā Āžu ielā. Ērmīgi mīlīgs ar bereti galvā – poēts, tā viņš sevi dēvēja, dažreiz saukts par Ņurbuli. Viņa lirikas panti ņurbuļoja jaunradītos vārdos. Kafejnīcās esot mēdzis kost citiem ceļgalos, grauzis stikla glāzes… Aivara tēls, dīvainā uzvedība, domājams, bija protesta veids pret okupantu sociālo sistēmu, nostāja pret pareizo dzīvesveidu, tiekšanās pēc iekšējās brīvības.
Septiņpadsmit gadus pēc poēta aiziešanas mūžībā viņa dzeja uzmirdzēja Jaunā Rīgas teātra iestudējumā “Dieviņš pillā” aktrises Gunas Zariņas izcilā interpretācijā. Katrā ziņā Ņurbulis ir pelnījis piemiņas muzeju, tas varētu būt interesentu piesaistei kā saldais ēdiens!
“Viņš bija īsts savējo čoms,” teic gleznotājs Ivars Poikāns, kurš Sarkandaugavā, Priežu ielas 10. namā, dzīvojis no 1952. līdz 1980. gadam. “Neizteikt vārdos to izjūtu, ar ko piesaista šī apkaime. Ar atmiņām – kinoteātrī “Sarkandaugava” skatījos filmu “Svītraino reiss” par tīģeri Akbaru, starp citu, dzīvnieks uzstājās arī Rīgas cirka arēnā. Atceros, kā ar kanniņu gāju pēc piena uz Tilta ielas veikalu, kā pārdevēja tina papīrā šokolādes sviesta gabaliņu, kā garšoja saldējums ar rozīnēm vafeļu turziņā… Nesot mājās baltmaizes klaipu, jau pa ceļam pusi biju noēdis…”
Ar zaļo domu
Jau desmito gadu darbojas Sarkandaugavas attīstības biedrība, kas ar dažādām iniciatīvām rosinājusi vietējo sabiedrību vairāk pievērsties zaļajam dzīvesveidam, rīkotas talkas, sakopti parki… Tās ilggadējā vadītāja Alija Turlaja stāsta, ka īstenots projekts “Zaļā Sarkandaugava” – tostarp “Zaļo īkšķu” darbnīca bērnu un jauniešu centrā “Laimīte”, lekcijas “Piemājas košumdārzs pilsētā”, kā arī ar konkurss “Sarkandaugavas dārznieks”, kurā vairākās kategorijās noteica iekoptāko ārdārzu.
Tajā pirmo vietu ieguva Patversmes ielas 24. nama pagalma dārzs, ko veidojusi un kopusi Gaļina Revo: “Sarkandaugavā dzīvoju vairāk nekā divdesmit gadu, priecē, ka mums ir četri parki, vairāki skvēri, zaļa ir arī manas mājas apkārtne Ozolainē. Vasarās iekopjam pagalma uzkalniņu, kas, iespējams, radies no celtniecības būvgružiem. Lai nosegtu neglīto vietu, tajā stādām dažādas puķes, atbilstoši gadalaikiem nu zied ceriņi, rozes, hortenzijas…”
Apkaime iekrāsojas arī citos toņos, 2020. gadā Sarkandaugavā novietoti divi spilgti soliņi (katrā – dzeltena, zila, sarkana krāsa), kuru dizains veidots, atsaucoties uz PSRS laika rotaļlaukumu stilistiku. Katram soliņam pievienota plāksnīte ar vienu no divām dzejas rindām: “Tavs nogurums nav tava vaina” un “Mazais un mīļais, šeit tu esi drošībā”. Soliņu autori ir mākslinieks Miķelis Mūrnieks un dzejnieks Henriks Eliass Zēgners.
Lai pievērstu sabiedrības un atbildīgo iestāžu uzmanību, biedrība sadarbībā ar ainavu arhitekti Ilzi Rukšāni iesāka Vecupes krasta attīrīšanu ar fitoremediācijas metodi (termins “fitoremediācija” veidots no diviem vārdiem: grieķu phyto – ‘augs’ un latīņu remedium, kura nozīme ir ‘atjaunot līdzsvaru’, ‘dziedniecisks līdzeklis’). Fitoremediācijas pirmsākumi rodami jau Senajā Grieķijā un Romā, kur ūdens augus izmantoja dzeramā ūdens attīrīšanai. Piesārņojošās vielas augs uzņem caur sakņu sistēmu un akumulē tās lielos daudzumos, veidojot spēcīgu biomasu.
Augu dabiskā attīrīšanas spēja nodrošina to, ka augi uzņem, degradē un stabilizē piesārņojošās vielas – arī smagos metālus, naftas produktus, ķīmiskos elementus un savienojumus. Ilze Rukšāne: “Vecupes krastos Tvaika ielā izveidojām eksperimentālu, dziedinošu dārzu, kurā iesējām gan viengadīgo, gan daudzgadīgo augu – kviešu, lupīnu un saulespuķu – sēklas. Kviešu sēklas izēda putni, bet saulespuķes izauga. Nu jau astoņus gadus stādām saulespuķes. Līdzās dārzam izveidojām atpūtas vietu ar informatīvu stendu – uzziņu par fitoremediāciju, kā arī par Sarkandaugavas ūdens telpas attīstību no 18. līdz 21. gadsimtam.”
Uzzied “Dievam tīkamā iestāde”
18. gadsimta sākumā cars Pēteris I nolēma Sarkandaugavā veidot Otro Ķeizardārzu (pirmais – tagadējais Viesturdārzs), un, kā tas 18. gadsimtā bija modē, dārzu ierīkoja regulārā plānojumā. Cars šeit bija iecerējis celt arī mūra pili, bet ziņu par šā nodoma īstenošanu nav. Dārza iekārtošanu veica galvenokārt kareivji. Melnzemi šai smilšainajai vietai piegādāja no netālās Duntes muižas (tagadējā Ozolaines teritorija Duntes ielā). Darbus sāka plaši, tika izrakti dīķi, parka stādīšanai saveda trīsdesmit tūkstošus dažādu koku, bet pils būvēšanai kaļķus un ķieģeļus no Holandes.
1729. gada pavasaris nāca ar briesmīgiem plūdiem. No citadeles pāri palikušo nosauca Aleksandra Meņšikova vārdā par Aleksandra augstumiem. Otrais Ķeizardārzs bija kļuvis par ne visai koptu vienkāršu ļaužu atpūtas vietu, kurā vēlāk ierīkoja aizgādības namu, proti, nespējnieku patversmi. Te 1824. gada 21. septembrī atklāja “Dievam tīkamo iestādi”, pirmo un lielāko psihiatrisko dziednīcu Baltijā. Mūsdienās tas ir Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs (RPNC), kura seno dārzu – tajā daļēji saglabājušies kādreiz stādītie koki un dīķis – kopj, papildina ar koku un sīpolpuķu stādījumiem.
2014. gada jūlijā, sagaidot RPNC 190. jubileju, dziednīcā uzziedēja emocionāla izstāde “Sarkandaugava – dārzs” – palātās saplauka deviņas dārza istabas, pēcāk izstādes augus no ekspozīcijas nogādāja pacientu palātās. Togad arī rekonstruēja dziednīcas ieejas mezglu. Parka labiekārtošana turpinās, piemēram, pērn veikalu tīkls “Depo” dāvināja RPNC ap 200 tūkstošu sīpolpuķu, parkā uzziedēja tulpes, sniegpulkstenītes, krokusi. Iecerēts iestādīt vēl vairāk koku, izveidot lapenes un atpūtas vietas ar soliņiem, kur piesēst un relaksēties.
Psihiatrija padomju gaumē
Stāstot par šo dziednīcu, atmiņā uzplaiksnī režisora Miloša Formana pēc rakstnieka Kena Kesija noveles motīviem veidotā filma “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. “Tais astoņdesmitajos, kad Latvija vēl bija padlatvija (negribas to dēvēt citādi un lietot lielos sākuma burtus nosaukumā), psihiatrijas aprūpe bija stipri atšķirīga no mūsdienās esošās,” savā dienasgrāmatā raksta kāds no šīs slimnīcas bijušajiem pacientiem, kolorīti raksturojot vidi:
“(..) psihslimnīcas nodaļas ārdurvis ir slēgtas. Neviens slimnieks pats no nodaļas ārā netiek. Arī tuvinieki, kad nāk savējos apraudzīt, zvana pie durvīm, un tās tad tiek atslēgtas, apmeklētājam uz mirkli atvērtas un tūlīt atkal aizslēgtas. Parasti nodaļas ieejas durvis ir divas – starp tām telpa ar krēsliem, kur piesēst un pabūt laiciņu ar tuvākiem, jo kopā ārā pastaigāt ar tuviniekiem ne visi un ne tūlīt tiek laisti. Nevienai personāla telpai nav durvju roktura. Tās parasti tiek turētas slēgtas.
Katram darbiniekam ir speciāla atslēga, ar kuru tās atvērt. Paredzēts, ka slimnieki patstāvīgi nedrīkst iekļūt nevienā no šīm telpām – ne ārstu kabinetos, ne procedūru istabās, ne nodaļas virtuvē, ne jebkurā citā palīgtelpā. Logi – plastikāta neplīstošā stikla, un mazliet paverami ir tikai šaurie vēdlodziņi. Tas viss – kā mēms atgādinājums, cik viss un jebkurš ir potenciāli bīstams vai apdraudēts.
Šaurie vēdlodziņi arī – lai ar virvi – no cietuma žargona aizgūtu – “zirgu” – nevarētu nodaļā nogādāt ko aizliegtu. Zinātāji gan pamanās izdarīt arī ar visu to un citiem “drošības pasākumiem” – ienes alkoholu un narkotiskos līdzekļus, citus aizliegtus priekšmetus. Toreiz sākumā pat īsti neaptvēru, ko redzu. Tur tā bija ikdiena un attiecīgajam kontingentam – arī labi organizēts rūpals. (..)
Līdzi maniem baisajiem gadiem mana zeme atbrīvojusies no komunisma jūga. Paša atgriešanās dzīvē notikusi vienlaikus ar Latvijas neatkarības ceļu.
Piedzīvotais joprojām nereti atgriežas pie manis nakts murgos.”
Uzziņa
Sarkandaugava
Rīgas pilsētas robežās Sarkandaugava iekļauta 1828. gadā.
• Platība: 7,596 km2
• Iedzīvotāju skaits: 16 167 (2020)
• Apkaimes robežu ielas: Dzelzceļš gar Bukultu ielu–Ganību dambis–Ilzenes iela–Kaķasēkļa dambis–Pētersala–Andrejsala–Daugava–Sarkandaugava–Mīlgrāvis–dzelzceļš–Viestura prospekts–Meža prospekts–dzelzceļš gar Sliežu ielu līdz Laktas ielai
Uzziņa
Sarkandaugavas attīstības biedrība nodibināta 2012. gadā, līdz šim vadījusi Alija Turlaja. Nesen pārvēlēta valde, tagad vadītājs – Jāzeps Bikše. Tās mērķis – veicināt apkaimes attīstību un iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanu: pārstāvēt Sarkandaugavas apkaimes iedzīvotāju intereses Rīgas pašvaldības institūcijās un būt kā kontaktpunktam ideju apmaiņai starp aktīvajiem Sarkandaugavas apkaimes iedzīvotājiem, kā arī veicināt apkaimes iedzīvotāju līdzatbildību par vidi sev apkārt un savstarpējo toleranci.
Var noderēt
Kur tikties romantiķiem un mīlētājiem
• Sarkandaugavas kalna parkā, kur iekārtotas laternas.
• Aldara parkā, kas atrodas uz milzīgas kāpas. Tas veidots 19. gs. beigās kā alus darītavas “Meža pils” (mūsdienās – AS “Aldaris”) īpašnieka sākotnēji slēgtais savrupmājas dārzs ar dīķi un mākslīgajām pilsdrupām.
• Pie Kundziņsalas tilta, kas savieno Sarkandaugavu ar Kundziņsalu, ir interesanta vieta ar industriālu skatu.
