Interesanti, ka Redsprings suņi un saimnieki ir iesaistījušies organizācijas bezvēsts.lv darbā un trenējas cilvēku meklēšanā. Gan dzīvu, gan arī mirušu. Tā ir viena no sarežģītākajām disciplīnām, taču izcilais deguns arī te tiek galā. Alina Zavodilova stāsta, ka treniņi notiek ik pa divām vai trim dienām. Izsekojamo pēdu garums mēdz būt arī pāris kilometru. Apmācības sākumā katrā kājas nospiedumā pie papēža ieliek kārumu, lai suns iemācītos nolasīt rakstus ļoti precīzi, neizlaižot nevienu meklētā cilvēka soli. Pārbaudēs pat viens sānis pasperts solis nozīme kļūdu. Protams, Redsprings suņi mācās arī asinspēdu iešanu. Trīssimt, piecsimt un vairāk metru ir tīrais nieks, jo prasības salīdzinājumā ar dzīva vai miruša cilvēka meklēšanu ir daudz vieglākas. Šie springerspanieli ir piedalījušies asinspēdu pārbaudēs, ejot pie pavadas. A. Zavodilova stāsta, ka darba stils un ātrums ir ļoti atkarīgi no suņa temperamenta, bet viņi visi ir ļoti viegli apmācāmi. Lai iemācītu sunim atšķirt uzdevumus, vieni izmanto dažādas komandas vai maina kaklasiksnu. Alina pirms asinspēdām suni nogulda, bet pirms cilvēka meklēšanas uzdevuma nosēdina. Ļoti ātri viņas suņi sapratuši, kas ko nozīmē, un uzreiz noskaņojas tā brīža darbam. 0
Kad piedzimst jauni kucēni, protams, pirmās rūpes nav vis par darba īpašībām, instinktiem, bet gan par veselību, pieņemšanos svarā, potēm un daudz ko citu, bet, kad ķepas vairs neļogās un acis sāk atvērties, tad sakas īstās lietas! Tikko kucēniem acis vaļā, tos iepazīstina ar putnu. Sākumā tā ir dzīva paipala, ko ielaiž pie mazuļiem voljerā. Līdz divu mēnešu vecumam absolūti visi kucēni iemācās nēsāt paipalu, nenodarot tai nekādus miesas bojājumus. Jau no pašiem pirmajiem brīžiem, pirmajām smaržu vēsmiņām, ko sajūt mazie deguni, ir redzams suņu temperaments, spējas, interese. Viens brīnās, nogaida. Cits azartā sastingst un zogas. Vēl kādam ir vairāk vai mazāk vienalga – putnu ievēro, bet īpaši nesteidzas tuvoties. Taču nekad nav bijis tā, ka medījums vispār neinteresē! Lai gan attieksme un aizrautība visiem kucēniem nav vienādas, tos visus par lieliskiem medību kompanjoniem padara apmācība. Labi sagatavots, daudzpusīgi trenēts springerspaniels ir universāls medību suns.
Sarunā A. Zavodilova smaidot stāsta, ka springeru kucēni mācās zibenīgi. Ik dienas viņu uztvere uzlabojas, tādēļ tiem piedāvā ne tikai paipalas, bet arī dažādu citu putnu spārnus, dzīvnieku kažoka gabaliņus, vieglus meklēšanas uzdevumus. Tā kucēni reizē ar pirmajiem patstāvīgajiem soļiem sāk gatavoties medību gaitām. Palaist jauno paaudzi uz topošo saimnieku mājām šajā audzētavā īpaši nesteidzas. Ir tik labi pavērot viņus, mācīt, sagatavot jaunai dzīvei. Kucēniem, kas mātes barā ir uzkavējušies ilgāk (audzētavā, ka jau minēts, ir vairāki pieauguši suņi), ir daudz stabilāka psihe, tie saprātīgāk uztver pasauli un prot daudz no tā, kas sunim jāzina. Zināšanas, kas ieguldītas audzētavā, iemaņas neizzūd no suņa atmiņas, ja jaunais saimnieks pirmajos mēnešos nav veltījis laiku treniņiem. Pat pēc ilgāka pārtraukuma atsākta lauka apmācība dos daudz labākus rezultātus nekā kucēnam, kas dzīves pirmajos mēnešos nav iepazīstināts ar medījumu, ar darba vidi, ar elementārām komandām. A. Zavodilova uzsver, ka ar pieaugušu springerspanielu noteikti ir daudz jāstaigā, turklāt vietās, kur suni var mierīgi palaist bez pavadas. Vismaz pāris reižu nedēļā ir vajadzīgas ilgas pastaigas mežā, laukos. Suns ir ļoti nopietns. Kā visi mednieki, kam galvā ir smadzenes, arī šīs šķirnes suns ļoti ātri saprot, ka pats ir spējīgs par sevi parūpēties. Savukārt, ja saimnieks strādā un mācās kopā ar suni, sadarbība noteikti būs auglīga.
Ar jaunu springerspanielu pilnīgi noteikti ir jāiziet kopējās paklausības kurss. Tā dēvētais BH – suns kompanjons. Protams, kādam atkal būs arguments – medību suni nevajag mācīt. Nav tiesa. Pirmkārt, jo vairāk suns mācās, jo tas ir gudrāks, prāts elastīgāks, patstāvīgāks. Otrkārt, BH nozīmē arī elementāro komfortu sadzīvē, jo paklausīgs suns ir daudz ērtāks par mežoni. Labi ir tas, ka Velsas springerspaniels neskries prom no saimnieka. Viņa galvenā vēlme ir strādāt cilvēkam. Viņš ar vislielāko uzcītību un atbildību darīs visu iespējamo, lai tikai izdabātu saimniekam, sagādātu prieku. Tādēļ par pareizi izpildītām komandām noteikti suns jāatalgo ar kārumu un pieskārienu, bet tikpat svarīgi ir izrādīt, cik ļoti tu esi priecīgs par suņa paveikto. Tiesa gan, ilgstoša atkārtošana nav viņa stihija. Ja treniņš turpināsies stundu pusotru, tad jau pusē suns sāks garlaikoties – kamdēļ jāatkārto tas, kas jau apgūts! Te cilvēkam var likties, ka suns spītējas, tāpēc ir svarīgi nespiest pārlieku, neiedzīt sunim nepatiku pret mācībām. Visam jābūt kā rotaļai. Ar suni ir jārunā, ik pa brīdim jāspēlējas. Ja viena komanda apnikusi, ieteicams nomainīt uzdevumu. Tas pats attiecināms arī uz medību lietu mācīšanu. Ja apnikusi pēdu iešana, var pamētāt aportu.
