Uldis Šmits: “Sarkanās līnijas” tiek pārkāptas 5
Dienu pirms Sīrijā Idlibas provincē notikušā ķīmiskā uzbrukuma Eiropas Savienības Padome apstiprināja stratēģiju attiecībā uz šo kara plosīto zemi. Dokumenta ievadā minēti daži zīmīgi skaitļi: “Pašlaik humānā palīdzība ir vajadzīga 13,5 miljoniem sīriešu Sīrijā, tostarp 6,3 miljoniem iekšzemē pārvietoto personu, 1,5 miljoniem personu, kas dzīvo aplenkumā, un vēl pieciem miljoniem Sīrijas bēgļu, kurus uzņēmušas kaimiņvalstis un plašāka reģiona valstis.” Jāatgādina arī zināmais fakts, ka nu jau sešus gadus ilgstošajā karadarbībā nogalināti apmēram 320 tūkstoši cilvēku. Process norit nepārtraukti, un t. s. starptautiskā sabiedrība jau paguvusi pierast pie šiem slaktiņiem. Upuru piemiņai gaismas Eifeļa tornī un citās simboliskās vietās netiek nodzēstas – pretējā gadījumā tās varētu vispār neieslēgt.
Briselē arī notika kārtējā līdzekļu devēju konference “Atbalsts Sīrijas un reģiona nākotnei”, kurā bija paredzēts pievērsties arī risinājuma meklējumiem, aicinot Bašara al Asada režīmu un opozīcijas pārstāvjus panākt krīzes mierīgu noregulējumu. Lai gan izredzes uz to ir mazas. Krievijas un Irānas militārajā un politiskajā aprūpē ņemtais Asads nekādā varas dalīšanā vai pārejas periodā nav ieinteresēts, un ANO paspārnē rīkotās sarunas Ženēvā ir iestrēgušas.
Briseles konferencē par galveno tēmu nevilšus kļuva ķīmiskais uzbrukums, kura dēļ tika sasaukta arī ANO Drošības padomes ārkārtas sēde. Tomēr runu saturs paliek nemainīgs – Asadu apsūdz teju visi, izņemot Krieviju, kam ir veto tiesības Drošības padomē. Aizliegtie ķīmiskie ieroči Sīrijā izmantoti jau iepriekš, un to apstiprina attiecīgi ANO ekspertu ziņojumi. Atbildība par pastrādātajiem noziegumiem līdz šim nekad nav iestājusies, bet šajā gadījumā pat netika panākta vienošanās par indīgās gāzās pielietojuma izmeklēšanu. Kā daudzi uzskata, ANO Drošības padomes darbība jāreformē, lai pastāvīgo locekļu veto nevarētu piesegt kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci. Taču piesedzējiem tagadējā kārtība šķiet ļoti parocīga. Ir lielvalstis, kuras, balstoties uz to, veido savu politiku.
ANO paralīze ļauj masu noziegumiem palikt nesodītiem. Šoreiz tā pamudināja ASV prezidentu Donaldu Trampu uz lēmumu dot raķešu triecienu aviobāzei, no kuras bija pacēlušās lidmašīnas ar ķīmiskajiem ieročiem. Trampa rīcība pirmām kārtām vērtējama kā signāls – viņa priekšteča Baraka Obamas novilktās “līnijas” pārkāpējiem tomēr jārēķinās ar sekām. Tas, protams, neaizstāj nedz ilgtermiņa risinājumu, nedz karojošo pušu nodarījumu izvērtējumu. Sākumā pieminētais ES Padomes dokuments, piemēram, “nosoda civiliedzīvotāju mērdēšanu badā, ko izmanto par kara metodi, aplencot apdzīvotas teritorijas, kā arī iedzīvotāju piespiedu pārvietošanu”, tāpēc jāturpina “apkopot informāciju, ņemot vērā nākotnē gaidāmo tiesvedību, tostarp Starptautiskajā krimināltiesā”. Kopumā ES stratēģiskie mērķi formulēti sešos punktos, īsi sakot, panākt mieru, sekmēt pārejas procesu, sniegt humāno palīdzību, veicināt demokrātiskas pārmaiņas un galu galā “atbildības uzņemšanos par kara noziegumiem”, lai sasniegtu nacionālo izlīgumu. Izklausās pagalam naivi. Labticīgā Eiropa arvien paļaujas uz ANO rīcībspēju un cer, ka konferencēs savāktie un pašas ES piešķirtie miljardi kaut kad noderīgi kalpos “Sīrijas un reģiona nākotnei”. Tikmēr bombardētie un ar gāzēm indētie sīrieši meklē patvērumu, mērodami ceļu arī uz Eiropu, kuras loma sarunās par šo vēlamo nākotnes Sīriju ir visai niecīga. Tomēr atpirkties no problēmām diez vai izdosies. Svarīgāka būs aktīva politika un izpratne par pēdējos gados izdarīto kara noziegumu un starptautisko tiesību normu pārkāpumu virknes savstarpējo saistību un cēloņsakarībām. Jo Sīrijā notiekošais ir tikai fragments no kopainas, kurā iederas arī agresija pret Ukrainu, pastāvīgie kiber- uzbrukumi vai cita veida destabilizējoši pasākumi. Jeb “sarkano līniju” pārkāpumi, kuri skar Eiropu un prasīt prasa pienācīgu atbildi.
