Foto – Karīna Miezāja

Līdz 1940. gadam Latvijā bija viena luteriskā baznīca, kurā ietilpa vācu nodaļa. Ar VELB esam vienojušies, kā varētu šo atkalapvienošanās procesu veikt, lai atgrieztu vēsturisko taisnīgumu. Mūsu attiecībās viss ir kārtībā, bet atbilstīgi pašreizējam likumam nevaram VELB iedot šo juridiskās personas statusu. Gājām uz Saeimu, sakot, ka jāver vaļā likums, jo vācu baznīca nav ne diecēze, ne draudze, tai vajag atsevišķu juridisku statusu. Ir daudz risināmu jautājumu, un Pēterbaznīcas īpašuma tiesības ir tikai viens no tiem. Atšķirīga ir attieksme pret sieviešu ordināciju – vācu baznīca to atzīst, bet mēs neordinējam.

Atšķirīgā attieksme pret sieviešu ordināciju ir viens no LELB domstarpību ieganstiem ar LELBĀL, kura sievietes ordinē.

Bet redzat, ka mēs varam šos jautājumus atrisināt! Jo mūsu lēmums nav, ka sieviete nedrīkst kalpot baznīcā. Sinodes lēmums ir neordinēt.

Mums pārmet, ka likumprojekta sakarā neesam konsultējušies. Taču esam runājuši ar šeit Latvijā reģistrētu luterisko baznīcu. Ar ārpus Latvijas baznīcu mums te Latvijā nav ar ko runāt. Te ir dažas draudzes, kuras sevi uzskata par sastāvdaļu baznīcai, kuras juridiskais un garīgais centrs, nezinu pat, kurā valstī atrodas. Tā ir draudžu apvienība pasaules mērogā.

Taču, kad arhibīskaps Vanags pēc LELBĀL ielūguma apmeklēja arhibīskapes Zuševicas svinīgo amatā stāšanās ceremoniju, bija skaidrs, kurp jādodas. Tieši arhibīskapes rokās ir Otrā pasaules kara laikā emigrējušā LELB bīskapa Teodora Grīnberga amata zizlis.

Centāmies noskaidrot, kur ir LELBĀL juridiskā bāze. Katrā valstī katra ārpus Latvijas baznīcas draudze darbojas atbilstīgi mītnes zemes likumiem – Vācijā pakļaujas Vācijas reliģisko organizāciju likumiem, Zviedrijā – turienes un tā tālāk. Pakļaujas vietējai jurisdikcijai, bet pieder draudžu apvienībai.

Par Teodoru Grīnbergu jāpiemin, ka tad, kad vācieši izveda no Latvijas ar visu tā saucamo zizli, viņš atstāja mantiniekus Latvijā – savas pilnvaras nodeva zināmam skaitam mācītāju, lai saglabātu pēctecību. Vācijā viņš ilgus gadus pretojās tam, ka tiktu pasludināts par oficiālo baznīcas pārstāvi ārpus Latvijas, un nestājās Pasaules luterāņu federācijā un sevi nesauca par baznīcas galvu tāpēc, ka saprata – tajā brīdī, kad viņš to izdara, čeka šeit likvidē mūsu baznīcu, pasakot, ka vadītājs ir prom un baznīca ir ārā no Latvijas. Tas ir viņa viedoklis, ko apliecina arhīva dokumenti.

Taču bīskapa amata izpildītāju Kārli Irbi 1946. gadā par nepakļaušanos padomju varas norādījumiem represēja un aizveda ārpus Latvijas uz lēģeri, un vēlāk represēja arī viņa ģimeni. Tika apcietināti arī abi pārējie Latvijā palikušie sākotnējās virs-valdes locekļi.

Mēs nekādā veidā negribam ieriebt ārpus Latvijas baznīcai. Cenšamies dzīvot draudzīgi, viens otru respektēt, bet kādas sarkanās līnijas tomēr ir pārkāptas. Droši vien, ka no abām pusēm. Likumprojekts to stāvokli nedz uzlabo, nedz pasliktina.

Ko nozīmē likuma grozījumos paredzētais, ka reģistra iestādei iesniedzamā paziņojuma ziņu saturu apstiprina Ministra kabinets?

LELB ir 286 draudzes. Amatpersonu vēlēšanas notiek bieži, un tās tiek apstiprinātas uz trim, pieciem vai septiņiem gadiem. Līdz ar to Uzņēmumu reģistrā gadā nonāk apmēram simts dažādu iesniegumu par izmaiņām kopā ar veidlapām, kur ierakstītas valstij iesniedzamās ziņas. Piemēram, notikušas draudzes padomes vēlēšanas un jāreģistrē izmaiņas. Sākumā bija domāts, ka Ministru kabinets apstiprina aizpildītās veidlapas. Uzticam valstij, kāds būs juridiskais formulējums un kā tas izpaudīsies. Grozījumi paredz, ka par izmaiņām tikai paziņojam, un tas mazina birokrātisko slogu.

Izlasījām, kā ir Svētā Krēsla līgumā ar Latvijas valsti. Tiek paziņots – mums ir jauns bīskaps, reģistrējiet viņu. Nevis katrs katoļu baznīcas iekšējais subjekts atsevišķi runā ar Uzņēmumu reģistru. Ir viena shēma, kā tas notiek. Mēs prasām to pašu. Esam saņēmuši atbildes, ka valsts institūcijām tā būtu vienkāršāk. Tur galvenais ir tiesiskais pamats, pēc kā reģistrē. Mēs gan savu satversmi, gan statūtus varam mainīt, papildināt, izņemt kaut ko ārā, tā ir mūsu autonomā vara.

Ko nozīmē teikums, ka “paziņojumā tiek apliecināts, ka patiesā labuma guvēju noskaidrot nav iespējams”?

Pēc pašreizējās Tieslietu ministrijas interpretācijas, draudzē patiesā labuma guvēji ir draudzes valdes locekļi. Taču tās ir vēlētas personas, kuras atalgojumu nesaņem. Bet pēc šīs interpretācijas iznāk, ka tām ir kaut kāda iespēja uzlabot savu materiālo stāvokli, ka tās saņem kaut kādu labumu. Kur tas ir? Esam nonākuši līdz absurdam. Īpašums taču pieder draudzei. Par LELB kā juridisku personu atbilstīgi šai interpretācijai iznāk, ka patiesā labuma guvējs ir arhibīskaps kā baznīcas galva. Tāpēc ierakstām, ka patiesā labuma guvēju noskaidrot nav iespējams.

Savulaik draudzēm bija jānodod 30 procenti īpašumu “kopējā katlā” un 7,5 procenti no ziedojumiem. Kā ir pašreiz?

Tagad ir jādod tikai desmit procenti no peļņas. Tas nozīmē, ja draudze apsaimnieko ēku un rodas ienākumi, tad desmit procentus no šiem ienākumiem ziedo kopējām vajadzībām. Tas ir – Lutera akadēmijai, diakonijai un tamlīdzīgi. Garīgo darbinieku atalgojuma fonds nodrošina mācītājiem piemaksas un to, ka lauku draudzē mācītājs ir.

Esam ļoti normāli sakārtojuši mežu apsaimniekošanu un par fondā uzkrātajiem līdzekļiem mežus pērkam vēl klāt.

Draudzēm ir arī lauksaimniecības zeme. Ja draudze izsaka vēlmi tikt no tās vaļā, tad vai nu to pārņem virsvalde, vai palīdzam atrast nomniekus.

Likumprojektā ir punkts, kurā prasām valstij atsvabināt mūs no nodevu maksāšanas. Jo, ja draudze atdāvina īpašumus centrālajai baznīcai, jāmaksā nodeva par dāvinājumu.

Luteriskajai baznīcai pieder divas katedrāles – Rīgas Doms un Liepājas Trīsvienības katedrāle. Doms saņēma Eiropas fonda naudu rekonstrukcijai. Bet secinājām, ka projekta pieteikumu par Liepājas katedrāles rekonstrukciju nevaram šim fondam iesniegt. Jo ES regula nosaka, ka viens īpašnieks vienā periodā par ES naudu var tikai vienu objektu restaurēt. Gājām pie notāra un atdāvinājām Trīsvienības katedrāli atpakaļ draudzei. Par to samaksājām vismaz desmit tūkstošus eiro. Absurds! Tos 10 000 eiro varēja izlietot mācītāju algām.