“Sarkanās līnijas pārkāptas no abām pusēm” 17
Saruna ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) sabiedrisko attiecību nozares vadītāju Kasparu Upīti notika ceturtdien pusstundu pēc tam, kad Saeimas deputāti nolēma sākt darbu pie grozījumiem Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas likumā. Pieņemu, ka viena atbilde uz jautājumu, kāpēc šis likumprojekts parādās tieši tagad, ir tā, ka politiķi vēlēšanu gadā vēlas ar baznīcu to vislabāko saprašanos. It sevišķi, ja ņem vērā, ka LELB pēdējos gados bieži atkārtojusi, ka luterticīgo cilvēku skaits Latvijā ir pāri par 700 tūkstošiem, tātad vairāk nekā trešdaļa Latvijas iedzīvotāju. Kaut gan vēl pirms gadiem astoņiem baznīca sacīja, ka aktīvo LELB draudzēm piederīgo (to, kuri maksā baznīcas noteikto gada nodevu un vismaz divas reizes gadā iet pie Dievgalda) ir ap 40 tūkstošiem un desmit reizes vairāk esot neaktīvo, kuri uz baznīcu aiziet svētkos. Bet, tā kā iepriekšējā tautas skaitīšanā netika jautāts par konfesionālo piederību un arī nākamajā to nedarīs, LELB var teikt tādu pēc savas metodes rēķinātu skaitu, kā vēlas. Kaspars Upītis teic, ka piederīgo skaits draudzēm esot stabils, pat drusku augšupejošs, bet par 2017. gadu vēl precīzi nav zināms, jo visas draudzes vēl nav iesniegušas pārskatus. Manuprāt, neapšaubīt skaitu – 700 000 – varētu tikai tad, ja brīdī, kad vecāki varēja izvēlēties, vai bērns mācīsies skolā ētiku vai kristīgo mācību, trešdaļa vecāku būtu pieprasījuši: “Jā, kristīgo mācību, un pie luterticīga skolotāja!” Taču tā nenotika. 40 000 aktīvo luterāņu ir tikai seši procenti no baznīcas minētajiem pāri par septiņsimt tūkstošiem…
LELB vēlas, lai ar likuma grozījumiem tiktu noteikts, ka “Latvijas Republika ir atzinusi un ar šo likumu apstiprina Baznīcas darbības nepārtrauktību Latvijā un to, ka tā ir vienīgā tiesību pārmantotāja tai Baznīcai, kas darbojās Latvijā līdz 1940. gadam”. Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas (LELBĀL) iebilst pret šādas preambulas pieņemšanu. Tas, ka latviešiem joprojām ir divas luteriskās baznīcas, ir padomju okupācijas sekas. Pēc neatkarības atgūšanas tika cerēts, ka būs iespējama apvienošanās. 1992. gadā LELB, LELBĀL un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Amerikā kopīgi izdotajā dziesmu grāmatā toreizējie LELBĀL arhibīskaps Arnolds Lūsis un LELB arhibīskaps Kārlis Gailītis abi parakstīja vēstījumu: “Pats nozīmīgākais sasniegums tomēr ir tas, ka šī dziesmu grāmata būs kopēja latviešu evaņģēliski luteriskām draudzēm Latvijā un svešumā, lai, Dieva dziesmas dziedot, tauta apliecinātu savu likteņa vienības apziņu un paliktu priecīga cerībā, pacietīga bēdās un neatlaidīga lūgšanās.” Tagad šķiet, ka apvienošanās iespēja arvien samazinās. LELB uzskata, ka LELBĀL Latvijā varētu darboties tikai kā jauna baznīca. Intervijā K. Upītis sacīja: “Tas, ka LELBĀL pārņēmusi Liepājas Krusta draudzi, Aizputes draudzi un vēl cenšas uz kaut ko skatīties, gan neizskatās korekti.” Jau pēc sarunas sazinājos ar Aizputes autonomo ev. lut. draudzi. Draudze savas tiesības uz vēsturiski – pirms 1940. gada – tai piederējušajiem īpašumiem pieteikusi jau deviņdesmito gadu sākumā, kad bija spēkā tāda LELB satversme (padomju okupācijas laikā 1948. gadā pieņemtā ar 1989. gadā izdarītajiem grozījumiem), kurā vispār nebija runa par īpašumiem. Draudze tiesības uz īpašumiem nostiprināja zemesgrāmatā. Autonomā draudze uzskata, ka šajā LELB, kas nedarbojas atbilstīgi 1928. gadā pieņemtajai baznīcas satver-smei, bet gan citai, draudze nekad nav iestājusies un līdz ar to nav arī izstājusies. Un īpašumus uzturējusi tikai pati. LELB iesūdzēja draudzi tiesā, vēloties uz draudzes vārda zemesgrāmatā ierakstītos īpašumus iegūt sev. Pirms mēneša LELB tiesā pret Aizputes autonomo draudzi zaudēja, taču spriedumu ir pārsūdzējusi un turpinās tiesāšanos nākamajā instancē – Kurzemes apgabaltiesā.
Tas rosina pārdomas, vai LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga teiktais par iemesliem, kāpēc no mācītāja amata aizgāja Juris Rubenis – ka amatbrāļu starpā pietrūcis kristīgās mīlestības –, baznīcā nav attiecināms uz vēl citiem procesiem.
Kā raksturojat pašreizējās LELB un LELBĀL attiecības?
K. Upītis: LELB mājas lapā esam ierakstījuši, ka esam divi zari pie vienām saknēm. Mums nav ko “cepties”, viens otru respektējam. Piemēram, Īrijā nodibinājām draudzi tāpēc, ka to lūdza tur aizbraukušie, vēloties saglabāt piederību tēv-zemei un baznīcai. Protams, viņi (LELBĀL. – D. K.) to ļoti sāpīgi uztvēra, jo tā bija sarkanā līnija, ko esam pārkāpuši. Savukārt mēs uzskatījām, ka tur nekādas sarkanās līnijas nevarēja būt, jo cilvēki paši prasīja šo iespēju.
Neiebilstam, ka LELBĀL nāk šeit Latvijā, dibina savu baznīcu – draudžu savienību – un darbojas. Bet kā iedomājaties situāciju, ka tagad te atnāk citi un paziņo “mēs bijām īstie”? Mēs – LELB – jau te esam visus īpašumus uz mūsu reģistrācijas numura sen ieguvuši. Un tagad atnāk kaut kāda kompānija, kurai, protams, ir morālas un varbūt ētiskas dabas stāsti, ka “mēs te beidzot atgriežamies tēvzemē”. Bet, piedodiet, arī laikā, kad Latvijā atdeva īpašumus izsūtītajiem cilvēkiem, neatdeva to pašu īpašumu. Mana ģimene arī, piemēram, nedabūja atpakaļ māju. Iekoptas saimniecības vietā tika mežs. Tāpēc, ka laiki pagājuši, mums kompensēja ar jaunu īpašumu. Tā ka nav korekti šos jautājumus risināt jau nez cik gadus pēc 4. maija deklarācijas un neatkarības atgūšanas.
Pašlaik notiek tā – draudze sataisa dokumentus, ka mainījusi nolikumu un vairs nav LELB sastāvā. Uzņēmumu reģistrā izlasa – jā, teorētiski tas tā varētu būt, un iedod to pašu reģistrācijas numuru un nosaukumu. Mēs sakām: pag, mums ir Baznīcas satversme, un tā ir pārkāpta, jo atbilstīgi LELB satversmei draudze izstāties nevar; var izstāties privātpersonas. Ar preambulu LELB likumā gribam panākt, lai šāda valsts iejaukšanās nenotiktu. Bijuši gadījumi, kad uzskatām, ka draudzes locekļi ir kaut ko pārkāpuši. Tad lemjam atbilstīgi savai satversmei. Bet iejaucas tiesa un Uzņēmumu reģistrs un pasaka – nē, nē, teorētiski te viss nav aprakstīts, ir kāds “caurums”, un viņiem ir tiesības kaut ko darīt.
Arhibīskaps Jānis Vanags vienā intervijā teica, ka, piemēram, arhibīskaps nevar ar draudzes mācītāju sarunāt izstāties no LELB un paņemt līdzi Rīgas Domu kā savu īpašumu. Nesanāks. Bet kāpēc Liepājā draudze tā var izdarīt? Nu, nav kaut kas riktīgi.
Taču mums pārmet, ka likumprojektā ir norma, kas ierobežo autonomās draudžu tiesības.
Baznīcas uzdevums – kā to televīzijas raidījumā formulēja katoļu arhibīskaps – ir saņemto vēsti nodot tālāk nākamajām paaudzēm. Mēs saņemam vēsti un saņemam baznīcu, to lietojam un atdodam nākamajiem. Baznīca tā veidota, ka galvenais ir saglabāt vienotību. Baznīcas juridiskā komisija nopietni strādāja, un 99 procenti likumprojektā par LELB likuma grozījumiem ir tas, kas rakstīts mūsu satversmē.
