Kādu agrāko kauju analīze tad akadēmijas programmās paredzēta? 12
Īpašo programmu NAA kadetiem ir izstrādājis akadēmijas galvenais virsseržants Armands Loginovs. Pārgājienos tiek “nošauti trīs zaķi” – viņi apgūst vēsturi, iegūst fizisko treniņu, jo pārgājiens notiek pilnā ekipējumā 35 km, un saņem arī taktisko apmācību. Ir kādas 12 kauju vietas, kurp kadeti dodas. Viens no klasiskākajiem piemēriem ir Daugavas forsēšana 1919. gada oktobrī Bolderājā bermontiādes laikā. Kadeti ņem Jūrasspēku kuģīšus un ceļas pāri uz Bolderāju, lai saprastu, ko tas fiziski nozīmē. Pēc tam viņi pilnā ekipējumā kājām nāk atpakaļ uz akadēmiju. Tā ir bijis jau trīs gadus, un tas ir brīdis, kad sociālajos tīklos saceļas panika: “Imantā un Iļģuciemā sācies karš!” Šā pārgājiena pievienotā vērtība vēl ir tā, ka viņi kā militārpersonas mācās komunicēt ar civiliedzīvotājiem. Tas noderēs kā Latvijā, tā Mali. Tad vēl ir 1944. gada rudens Mores kaujas – ļoti labs piemērs, pateicoties tam, ka Rolands Kovtuņenko uzrakstījis detalizētas atmiņas, uz kurām balstāmies. Arī tur ir joprojām aktuālas lietas. Piemēram, kur pareizi izvietot mīnu lauku. Nav svarīgi, vai ir runa par “T-34”, vai modernu tanku. Kadetam, ņemot vērā tā caurgājību, jāizdomā, kur izlikt mīnas. Prettanku ieroči var mainīties, taču princips nemainās.
Militārajās akadēmijās mēdz apskatīt arī, teiksim, Hannibala cīņas pret Romu. Kamdēļ?
Tā jau ir kara mākslas vēsture, plašāks skats, kā attīstījusies militārā teorija. NAA māca arī to. Tomēr Latvijas militāro vēsturi vēlamies mācīt praktiski, vēsturiskajās vietās – Cēsu kaujas, Ziemassvētku kaujas, Nāvessala, kaujas pie Mazās Juglas, Kalpaka bataljona pārcelšanās pār Ventu pie Lēnām, nacionālo partizānu Īles bunkurs, Stompaku kauja, Litenes nometnes vieta. Tā ir vēstures mācīšana “ar kājām”, iepazīstot apvidu. No kadeta prasa, lai viņš spētu skaļi un pārliecinoši paust viedokli, kas šeit notika, atbildēt uz jautājumiem. Mēs gribam, lai tiktu veicinātas praktiskās spējas, domāšana.
Un kā to uzņem paši kadeti?
Protams, ja jāiet 35 km ar mugursomu un ieroci, tad, viņuprāt, labāk būtu sēdēt un to visu klausīties siltā klasē. Bet virsnieku sagatavošana tomēr ir ceļš “caur ērkšķiem uz zvaigznēm”.
Vai kadetus ved arī uz Lestenes brāļu kapiem?
Jā, mēs braucam.
Un 16. martā?
16. martā ne. 8. maijā. Vispār parasti ir tā, ka uz lieliem pasākumiem dodas tikai NAA vadība, bet ne kadeti. Ja kāds vēlas individuāli, civilā tērpā viņš to var darīt brīvajā laikā. Organizēti braucieni nenotiek. Kadeti šo vietu iepazīst tad, kad mēs tur ejam. Tad viņiem pastāsta, kāpēc tie kapi tur ir, kas tur ir apbedīti, lai viņiem būtu skaidrs, par ko ir runa.
Analizējat arī sarkanarmiešu pieredzi?
Jā. Man pret to nav principiālu iebildumu. Taču ar sarkanarmiešu pieredzi ir problēmas. Mēs, piemēram, analizējam ģenerālmajora Semjona Krēmera 8. mehanizētās brigādes 1944. gada 29. jūlija reidu no Lietuvas, no Sesavas puses, kas vainagojās ar Tukuma ieņemšanu. Nakts laikā, desmit stundās viņi nobrauca 130 km pāri visai Zemgalei un no rīta bija Tukumā. Tas ir unikāls piemērs pēc kustības ātruma un maršruta sarežģītības pakāpes! Diemžēl ziņojumos nav rakstīts, kā šī kolonna nakts laikā nenomaldījās. Bez kartēm! Bez GPS! Pāri piecām upēm. Mazo Latvijas lauku grants ceļu krustojumos bez norādēm viņiem vajadzēja pagriezties 15 reižu! Vai viņiem bija kāds pavadonis? Viņi saplānoja šo operāciju divās stundās. Pat mūsdienās ar visiem datoriem kaut ko tādu paveikt divās stundās nav iespējams!
Mums ir to virsnieku atmiņas, kas dienēja leģionā, taču to vīru, kuri bija sarkanajā armijā, atmiņas 90% gadījumu nav izmantojamas. Tās ir pilnas vispārīgiem izteikumiem, tur nekad nav rakstīts par pašu zaudējumiem. Atsevišķus fragmentus var izmantot no Igora Briežkalna atmiņām, taču tas ne tuvu nav tas līmenis, kāds mums nepieciešams. Vēl no latviešu strēlnieku 130. korpusa cīņu viedokļa interesanta būtu 1944. gada Vietalvas kauja. Ir oficiāls ziņojums par Aiviekstes forsēšanu, taču tas ir tikai oficiāls ziņojums bez personīgā skatpunkta.
No sarkanās armijas pieredzes var ņemt operatīvās darbības piemērus varbūt brigādes līmenī. Teiksim, Klaipēdas operāciju, kas bija liels sarkanās armijas panākums. Taču tur karadarbība notiek pa pusi Lietuvas. Mūsu kadetiem, kas operē bataljona līmenī… Ziemassvētku kaujās Kurzemē sarkanā armija izmantoja 200 lielgabalu uz frontes kilometru. Visās Baltijas valstīs kopā nav tik daudz lielgabalu. Sarkanās armijas sistēma principiāli bija tik ļoti atšķirīga no tā, kā NATO sistēmā attiecamies pret dzīvo spēku un resursiem, ka no tās var paņemt ļoti maz.
