Sarkanarmijas pieredze mums neder. Saruna ar pētnieku Valdi Kuzminu 12
Starp pasaules valstu militārajām augstskolām diez vai atradīsies kāda, kurā netiktu apgūta militārā vēsture. Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija (NAA) nav izņēmums. Tajā kā mācībspēki darbojas vairāki vēsturnieki, tostarp NAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks VALDIS KUZMINS. Topošajiem NBS virsniekiem pastāvīgi tiek atgādināts, ka ir lietas, kas nemainās par spīti tehnoloģiju attīstībai. Kājnieks allaž paliks kājnieks, lai cik labi ekipēts viņš būtu. Aizvest kadetus uz bijušo kauju vietām, nostādīt viņus to vīru vietā, kam reiz tur nācās karot un pieņemt lēmumus, likt domāt, ko toreiz varēja izdarīt labāk, tas ir Valda Kuzmina, agrākā Kara muzeja vēsturnieka, uzdevums.
Ģenerāļi vienmēr gatavojoties bijušajām kaujām. Kāda ir jēga pirms 100 un drusku mazāk gadiem notikušu cīņu analīzei, ja militāro tehnoloģiju iespējas mūsdienās pavisam citas?
V. Kuzmins: Ir tādas lietas, kas tehnoloģijas ietekmē un tādas, kas palikušas nemainīgas vismaz pēdējos 600 gados. Ja paskatāmies, pa kādu ceļu Ivana Bargā karaspēks 1577. gadā iebruka Livonijā vai kā to 17. gadsimta vidū izdarīja cara Alekseja Mihailoviča armija, vai caur kurieni 18. gadsimta sākumā iebruka Šeremetjevs, un kur 1812. gadā apstājās Napoleona armijas Makdonalda korpuss, tad sapratīsim, ka apvidus diktē spēles noteikumus arī šodien. Zemgale joprojām ir līdzena kā galds. Upes tek tāpat. Nav tā, ka šajā pieredzē var atrast gatavas atbildes uz visiem nākotnes jautājumiem, taču tur var atrast pareizos jautājumus. Ar kādām problēmām saskārās tie, kam bija jāšķērso šis apvidus pirms 300, 200 vai 70 gadiem? Kāda bija viņu domu gaita? Un ko mēs varētu darīt, lai nepieļautu tās pašas kļūdas? Reizēm atrisinājums tiešām ir tehnoloģiju attīstībā, reizēm tās neko nespēj ietekmēt.
Nedod Dievs, bet saka jau, ka nekādu tanku kolonnu kā 1940. gadā nebūšot, drīzāk jāsargās no jūras un gaisa desanta.
Klasisks piemērs. 1917. gads. Ķeizara Vācija īsteno desanta operāciju “Albion”, izsēžas Sāmsalā un citās igauņu salās. Baltijas Aizsardzības koledžā Tartu “Albion” studēšana ir nemainīga programmas sastāvdaļa. Kadeti brauc uz Sāmsalu un skatās, kur tas notika. Viņiem bija plāns izbraukt kuģos no Liepājas kā toreiz un izsēsties krastā. Bet viņiem nekas nesanāca. Laika ap- stākļi Baltijas jūrā joprojām ir tādi kā pirms simts gadiem. Var izplānot desantu, piemēram, 20. maijā, taču, ja tad ir vētra? Tā ir lieta, ar ko 1917. gadā nācās rēķināties vāciešiem un ar ko nākas rēķināties arī tagad. Īstenībā “Albion” bija nenormāli sarežģīta operācija, tādēļ to mūsdienās pēta arī ASV jūras kājnieki. Cik reižu presē rakstīts, ka Latvijas pierobežā, Ostrovā Krievijai ir helikopteru bāze un briesmas var draudēt no turienes, ne no tanku kolonnām kā 1940. gadā. Jā, tehnoloģijas patiešām ir attīstījušās. Bet helikopteriem vajag degvielu. Pa gaisu to vest ir dārgi un sarežģīti. Tātad kaut kur brauks apgādes kolonna. Otrā pasaules kara vēsture ir pilna ar piemēriem par kolonnām, kas nonāk nepatikšanās!
NAA militārās vēstures programmā atlasāt tikai epizodes, no kurām joprojām ir ko mācīties?
NAA rektora, pulkveža Georga Kerlina dotais pamat- uzdevums ir tāds, ka mums kursantiem nav jāmāca vēsture. Par Nameju viņi tāpat izlasīs, ja ieinteresēsies. Vēsturei ir jābūt palīglīdzeklim karavīra, virsnieka iemaņu veicināšanai un attīstīšanai. Drīzumā brauksim uz kauju vietām Lestenē. Šie kadeti gatavojas kļūt par leitnantiem, vada komandieriem. Iziesim cauri 14 kaujas epizodēm, kurās būs redzams, kādus lēmumus konkrēts latviešu leģiona vada komandieris toreiz pieņēma. Stipri vienkāršojot, vads jo- projām ir ap 40 vīru, kam jāpārskrien pāri laukam. Nākamajam Latvijas armijas virsniekam, esot tajā pašā apvidū, nebūs jānosauc uzvārdi, datumi un skaitļi, viņam būs jāspēj analizēt situāciju – kāpēc bija panākums, kāpēc bija kļūda, ko vajadzēja darīt labāk? Stāvēsim tajā pašā vietā un mēģināsim saprast, kas bija jādara. NAA nodrošina profesionālāko tālākizglītību arī jau esošajiem virsniekiem. Tas jau ir bataljona līmenis, tāpēc viņiem dodam piemērus no 1944. gada oktobra aizsardzības kaujas pie Purmsātiem. Tur toreiz bija viens ieroču SS dāņu bataljons. Lauks, kurā viņi atradās toreiz, šodien izskatās identiski. Arī bataljona struktūra un bruņojums mūsdienās īstenībā nemaz tik ļoti nav mainījies. Ložmetēji, mīnmetēji, kādi bija, tādi apmēram arī ir. Mainījušās ir sakaru iekārtas un virsnieki vairs nav gatavi sūtīt rotas pašnāvnieciskos triecienos. Bet arī tagadējiem virsniekiem jāzina, par ko netika padomāts, kādas lietas var “sagadīties” un radīt problēmas.
