Diāna Jance: Sarkanais zīmogs domāšanā 4
“Republikā šodien apmācies laiks… Otrdien pēcpusdienā no rietumiem republiku šķērsos aukstā atmosfēras fronte,” aptuveni tā meteorologu pētītās laika ziņas joprojām atstāsta radiostaciju diktori.
Mūsdienās, kad daudzi latvieši ceļo un dzīvo citur pasaulē, Latvijas valsts ģeopolitiskā telpa brīžam skan kā vientuļš nogrieznis Eiropas laika ziņu kartē. Sajūta ir izolēta. Nogriežņa saknes aizkavējušās padomju varas laikos.
Toreiz uzspiestā terminoloģija dziļi iesūkusies ikdienas un pat oficiālās sarunās un domāšanā. Padomju okupācijas laikā eksistēja tikai uzspiestais un mākslīgais administratīvais iedalījums “Latvijas padomju sociālistiskā republika”.
Diemžēl padomju varas gadu “republikāniskā” domāšana vēl joprojām ir dzīva.
“Vikipēdija”, protams, nav absolūti uzticams ziņu avots, tomēr, ieraugot blakus Latvijā nozīmīgu kultūras cilvēku biogrāfijām sarkano karogu ar visu sirpi un āmuru, tas liekas nepareizi.
Neapšaubāmi, daudzi latviešu kultūras un zinātnes darbinieki tik tiešām dzimuši padomju okupācijas laikā, bet, neraugoties uz to, absolūti lielākais vairākums nav pelnījuši, ka uz mūžiem tiek sasaistīti ar sarkano karogu, sirpi un āmuru. Tas ir cita vēstures posma uztiepts ideoloģiskais slogs.
Nespēju iedomāties, ka atrastos daudzi latviešu mākslinieki, kuri gribētu uzsvērt: esmu dzimis PSRS. Iespējams, šis sarkanais karogs, sarkanais vēstures zīmogs blakus latviešu kultūrai ir vēl viens atgādinājums neaizmirst, ka esam bijuši pakļauti.
“Plauksti, mūsu republika!” tā 1947. gadā bija spiests iesaukties dzejnieks Aleksandrs Čaks. Arī viņa pāragrās nāves faktu nospiež padomju sarkanais zīmogs.
Iespējams, ka pasaules “Vikipēdijas” latviešu sadaļu autoriem liekas svarīgi uzsvērt politisko realitāti, nerēķinoties ar kulturālo jēgu. Varbūt tā ir pieņemts darīt visur pasaulē?
Skatos iedaļu par somu ievērojamāko rakstnieku Fransu Emilu Sillanpē. Šajā vietnē somu valodā apliecināts, ka viņš dzimis Somijā, Hamēnkiro, 1888. gadā. Ne vārda par to, ka tajā laikā Somija bija lielhercogiste cariskās Krievijas sastāvā un kā valsts neeksistēja. Tiesa, tā laika somu politiskā pārvalde patiesi bija neatkarīgāka nekā latviešu apdzīvotās guberņas.
Tālāk šķirstot, atrodu arī Latvijā populāro dzejnieci un rakstnieci Lēlo Tungalu. Ziņas vēsta, ka viņa dzimusi Igaunijā 1947. gada jūnijā un mācījusies Tartu universitātē. Faktiem blakus neatkarīgās Igaunijas karogs.
Pat rūpīgi meklējot, tīmeklī nevaru atrast ziņas, kā Tartu universitāti sauca padomju okupācijas laikos.
Labi, igauņi ir izslavēti ar savu lepnību. Varbūt pagātnes politisko iekārtu uzskaitījums ir svarīgs lietuviešiem? Meklēju lietuviešu rakstnieku, dzejnieku un tulkotāju Vladu Brazjūnu, dzimušu 1952. gadā. Tomēr, nē, arī lietuviešiem piemīt pašlepnums – avoti ziņo, ka rakstnieks dzimis Pasvalē Lietuvā. Tiesa, latviešu autori ir skrupulozāki un latviešu valodā atrodamajā versijā atgādināts, ka Pasvale tolaik atradusies Lietuvas PSR…
Atgriežos latviešu lapās. Meklēju dziedātāju Ievu Akurāteri, kura dzimusi 1958. gadā. Neapšaubāmi, tas bija laiks, kad mūsu valsts pastāvēja vien garīgā vertikālē un klaida latviešu uzturētajās misijās. Blakus Ievas Akurāteres dzimšanas vietai ir sarkanais karogs. Ievas dziesmas par brīvu Latviju daudzi uzskata par vienu no atmodas laika simboliem.
Tajā pašā gadā ir dzimusi arī dzejniece Inese Zandere. Viņas dzimšanas vieta apzīmēta mazliet maigāk – to raksturo Latvijas PSR viļņotais karogs. Intereses pēc papētu Zanderes augstskolu – atšķirībā no Tartu universitātes mūsējās sakarā ir atgādināts tās krieviskais nosaukums padomju okupācijas laikā.
Turpinu meklēt pazīstamu kultūras darbinieku vārdus. Komponists Uldis Marhilēvičs, rakstniece Gundega Repše, gleznotāja Ilze Avotiņa… un vēl daudzi citi. Visiem ir sarkanais “štempelis”. Tomēr izrādās, ka var arī savādāk, piemēram, Nora Ikstena ir dzimusi Latvijā! Tātad viss atkarīgs no “kāda” attieksmes.
Kā svaiga ūdens malku pagājušajā nedēļā kādā pazīstamā radiostacijā izdzirdēju pavisam citādu jēgu nesošu teikumu “Šodien Latvijas valsts galvaspilsētā Rīgā un citviet Eiropā…”. Nav šaubu, ka sīkumiem un uzsvariem ir nozīme.
