Sandra Vensko: Sarkanais asinsmežs 0
Jau pavisam drīz pie skatītājiem nokļūs valsts simtgadei veltīta dāvana – LTV daudzsēriju filmas “Sarkanais mežs” pirmās sērijas. Būs jānoliek malā kāda iemīļota grāmata, jāapklusina kāda iemīļota dziesma un jāatrod laiks stāstam par 1948./1949. gada situāciju Latvijas teritorijā.
Var jau pasmīkņāt un teikt, ka tā ir pagātne. Protams, tas ir kino. Raudzīsim ko citu. No 1. līdz 3. martam gaidāms vēl kāds vērienīgs notikums – trīs dienas Ķīpsalā noritēs Starptautiskā grāmatu un izdevniecību izstāde.
Varētu šķist, kas gan kopīgs kinofilmai TV ekrānos un izstādē apskatāmajiem izdevumiem, jaunākajām grāmatām, tulkojumiem? Ķīpsala murdēs, un apmeklētāji daudz nelauzīs galvu par to, ka redzamais un skatāmais nav pakļauts cenzūrai, izdotajām grāmatām ir brīva pieeja, tāpat – iespējas tikties ar autoriem. Vārdu sakot, jau piemirsies, ka šāda demokrātiska pieeja jeb vārda brīvība izcīnīta pirms nieka trīsdesmit gadiem.
Saikne starp abiem notikumiem rodama valsts idejas un literatūras saistībā, ko ilgus gadus apturēja rupja cenzūra – reāli cilvēki, kuriem bija iedota reāla vara.
Pārskatot vēsturiskos materiālus, apstājos pie neliela izdevuma ar nosaukumu “No apgrozības izņemamo grāmatu un brošūru saraksts Nr. 6”. 1948. gada 21. jūnijs. Latvijas PSR Ministru padomes Galvenās Literatūras un izdevniecību pārvaldes priekšnieks V. Jaunzems parakstījis pavēli nr. 40. Pavēle gana apjomīga, un biedējošs pats fakts. “Pavēlu izņemt no padomju ie-stādēm, sabiedriskām bibliotēkām, grāmatu veikaliem un no noliktavām visas grāmatas un brošūras, kas uzrādītas izdotā sarakstā Nr. 6. No apgrozības jāizņem ne tikai sarakstā uzrādītā gada izdevums, bet jāizņem minētā autora darbs visos izdevumos, kā arī valodās.”
Līdzās daiļliteratūrai visdrūmāk skan pavēles 5. punkts: “Jāizņem visas ģeogrāfijas, vēstures, statistikas grāmatas un grāmatvedības uzskaites latviešu valodā mācību lasāmās grāmatas.”
Ar nelietīgu, nekrietnu pavēli tolaik praktiski tika iznīcināta literatūra Latvijā.
Šajā dokumentā sīki uzskaitītas norādes, kā reāli izsvēpēt tautā labi zināmu autoru vārdus, viņu darbus. Faktiskā tā laika vara sarakstā minētos autorus apklusināja bez šāvieniem, pusgadsimta garumā turpinot sodīt rakstniekus ar garīgu nāvessodu. Atslēgvārds šim uzskaitījumam bija padomju okupantu uzspiestā cenzūra.
Vairākas paaudzes dzīvojušas paralēli melu propagandai un ideoloģijai, tāpēc šo abu notikumu saikne ir aizliegtais teksts. Pietiek ar nedaudziem topošā seriāla kadriem, ieskicējumiem, lai skudriņas pārskrietu pār augumu un acis aizmiglotu asaras. Mūsu vecāku un vecvecāku jaunība. Ieroči un fiziska izrēķināšanās. Neizdzīvota mīlestība.
Jau doma vien, ka iespējams tā, tik ļoti mīlēt savu zemi, tieši šī atskārsme ir tā, kas iekaro skatītāju sirdis, toskait arī mani. Kinovalodā par savulaik mežos aizgājušajiem partizāniem ir ietverta atbilde tiem, kuri joprojām melo par Latvijas neatkarības centieniem simts gadus ilgajā periodā kopš valsts nodibināšanas līdz šodienai.
Kāpēc tik ļoti iestājos par gaidāmo kinodarbu, drāmu, seriālu? Tāpēc, ka nacionālās pretošanās kustība Latvijā, apstākļi, kādos cilvēki darbojās okupācijas laikā, ir saistīti ar visiem tiem notikumiem, kas skar Sibīrijā izsūtīto, nomocīto, nepatiesi apvainoto cilvēku likteņus.
Vēl jo vairāk, šie notikumi skar konkrēti literatūru, vidi, izdevumus un to aizliegšanu. Tāpēc, esot sasaistē ar kreativitāti, radošumu, ir tik svarīgi radīt 21. gs. atbilstošu mākslas darbu par Latvijas valsts vēsturi un parādīt neizkropļotu tās ainu šodienas skatītājiem.
“Vienmēr palikšu tavs, ja nenošaus,” Ginta Grāveļa balss seko pa pēdām, dūc ausīs, sasaucas ar NKVD dzīvo ķēdi mežā, suņiem saitēs, šautenēm, šāvieniem un asinskāro iekarotāju pret Latvijas iedzīvotājiem, tiem, kuriem par mājvietu kļuvis mežs, raidītajām lodēm.
Baisi un skaudri. Filmas pieteikums, īsi un iespaidīgi kadri, jauni, skaisti, dzīvotkāri cilvēki.
Seriāla tituldziesma “Nav laika gaidīt” (komponists Zigmars Liepiņš, tekstu radījis viens no scenārija autoriem Matīss Gricmanis. – Red.) ir paveikusi to, ko zemapziņā ieslēpuši nogalināto tuvinieki, bez vainas sodīto bērni un mazbērni.
Paverdzināt var dažādi, bet viens no visspēcīgākiem pretošanās ieročiem ir rakstītais vārds. Tā mašinērija, tas nožēlojamais varas mehānisms, kas liek nepārtraukti iznīcināt dzīvu cilvēku un aizliegt viņam domāt, cerams, būs skaidri atspoguļoti jaunajā filmā, lai ieraudzītu saikni – 1948. gads, kad tiek aizliegts rakstītais vārds, un 1949. gada 16. marts – kad tiek fiziski iznīcināti nepaklausīgie bez jebkādas iespējas pretoties.
