Sarkanais āboliņš – šķirnes, audzēšana un izmantošanas iespējas 0
Aija Rebāne, LLU Zemkopības zinātniskā institūta pētniece
Mūsdienās tauriņziežu nozīme arvien palielinās, jo pasaulē veidojas sarežģīta ekoloģiskā un ekonomiskā situācija. Tauriņziežiem, tostarp arī sarkanajam āboliņam, ir svarīga loma mūsdienu lauksaimniecībā – gan augkopībā un lopkopībā, gan arī vides aizsardzībā un ekoloģijā. Populārākie un plašāk izplatītie lopbarības tauriņzieži, ko kultivējam Latvijas laukos, ir sarkanais āboliņš, lucerna, bastarda āboliņš, baltais āboliņš, austrumu galega, vanagnadziņi, bišu amoliņš un esparsete.
Visiem tauriņziežiem piemīt lieliska spēja saistīt atmosfēras slāpekli un fiksēt to sakņu gumiņos. Tā šis vērtīgais augu barības elements ir pieejams lauksaimniekiem bez maksas un bagātina augsni, nenodarot apkārtējai videi nekādu kaitējumu. Āboliņa audzēšana palīdz arī uzlabot augsnes struktūru un attīrīt to no nezālēm, atstājot aiz sevis tīru un auglīgu lauku nākamajām kultūrām. Tauriņziežu dzimtas augiem ir spēcīga, dziļi ejoša mietsakne, kas labi irdina un aerē augsni, pēc to audzēšanas augsnē saglabājas vertikālās ejas, pa kurām notiek mitruma un barības elementu pārvietošanās augsnē. Lielais sakņu un augu atlieku daudzums augsnē pēc tauriņziežiem nodrošina trūdvielu palielinājumu un uzlabo augsnes struktūru.
Tauriņzieži ir augstvērtīgs lopbarības avots, to iekļaušana sēklu maisījumos ļoti būtiski palielina proteīna daudzumu konservētā zāles lopbarībā un ganību zālē, kā arī nodrošina barību dzīvniekiem ziemā un vasarā. Gandrīz visi tauriņzieži ir arī labi nektāraugi, kas nodrošina gan mājas bites, gan savvaļas kukaiņus ar vērtīgiem putekšņiem un nektāru.
Sarkanā āboliņa izmantošanas iespējas
Pēc bioloģiskajām īpašībām un saimnieciskās izmantošanas sarkanais āboliņš iedalās divos tipos: agrais sarkanais āboliņš un vēlais sarkanais āboliņš. Pa vidu šiem abiem tipiem ir vidēji agrās formas.
Jāzina, ka katrs no šiem āboliņiem atšķiras gan pēc morfoloģiskajām pazīmēm, gan bioloģiskajām īpašībām, gan pēc saimnieciskā izmantošanas veida. Vizuāli uz lauka pēc lapu lieluma, to krāsas un formas visus šos āboliņu tipus atšķirt nav iespējams, arī ziedkopas un ziedi tiem ir ļoti līdzīgi, taču pēc stublāju garuma, posmu skaita un stublāju skaita cerā tie jau labi atšķirami.
Agrīnais sarkanais āboliņš intensīvi izmantojams vienu līdz divus gadus. Labi piemērots izmantošanai zaļbarības un ziemas barības gatavošanai, sējot tīrsējā vai maisījumos ar viengadīgo aireni. Sējas gadā tas aug intensīvi, rudenī daudzi augi zied, it sevišķi audzējot bez virsauga. Pirmajā lietošanas gadā agrais āboliņš sāk ziedēt jūnija 2. dekādē. Veģetācijas periodā var iegūt trīs pļāvumus, tas attīstās straujāk nekā vēlīnais sarkanais āboliņš. Agrīno sarkano āboliņu var izmantot arī zaļmēslojumam.
Vēlīnais sarkanais āboliņš intensīvi izmantojams divus līdz trīs gadus. Sējas gadā tas attīstās lēni. Pēc pārziemošanas ataug lēnāk nekā agrīnais sarkanais āboliņš. Ziedēt sāk jūnija beigās vai jūlija sākumā, mitrās, vēsās vasarās zied ilgi, un ziedēšana var turpināties pat līdz augusta beigām. Vēlīnais sarkanais āboliņš ir ziemcietīgāks, tāpēc arī otrajā lietošanas gadā sējums ir pietiekami biezs. Augšanas faktoru ziņā pieticīgāks par agrīno sarkano āboliņu. Sarkanais āboliņš, īpaši vēlīnais, stipri veldrējas, tāpēc to ieteicams pļaut lopbarībai pumpurošanās laikā, ziedēšanas sākumā, kad veldres vēl nav vai tā ir neliela. Arī barības vērtības ziņā āboliņu ieteicams pļaut pirms ziedēšanas. Sarkano āboliņu ir lietderīgi piejaukt arī ganību zelmenim, kas pirmajos izmantošanas gados nodrošinās biezāku zelmeni.
Selekcijas mērķis – tetraploīda vidēji vēla sarkanā āboliņa šķirne
Sarkanā āboliņa selekcijā liela uzmanība tiek pievērsta tam, lai patērētājam piedāvātu šķirnes ar augstu adaptācijas potenciālu, kas ir spējīgas dot labu ražu dažādos augsnes tipos, kas ātri veido lielu fotosintētisko virsmu, ir konkurētspējīgas cīņā ar nezālēm, var veidot lielu un stabilu biomasas un sēklu ražu, ir ziemcietīgas, ilggadīgas, izturīgas pret slimībām un kaitēkļiem.
Zemkopības zinātniskā institūta (ZZI) selekcionāru mērķis ir izveidot tetraploīdu vidēji vēlu sarkanā āboliņa šķirni, jo Latvijā tādas nav. Tetraploīda sarkanā āboliņa iegūšana ar tradicionālajām selekcijas metodēm ir ļoti sarežģīta, jo tetraploīdi āboliņi veidojas reti un to izlase ir ļoti apgrūtinoša. Fenotipiski tos nav viegli atšķirt agrīnās augšanas stadijās no diploīdajām formām. Arī laiks, kādā var izveidot šķirni, ir ļoti ilgstošs – aptuveni 15–20 gadi. Sarkanā āboliņa selekcijas programmās liela uzmanība tiek pievērsta tetraploīdu šķirņu veidošanai. Sadarbojoties ar Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta (LUBI) Vides ģenētikas laboratoriju, Skrīveru ZZI selekcionāri selekcijas procesa paātrināšanai izmanto jaunas, modernas tehnoloģijas, tostarp šūnu un audu in vitro kultūras un citas biotehnoloģijas metodes.
Tetraploīdais sarkanais āboliņš no diploīdā āboliņa atšķiras ar hromosomu skaitu, diploīdajam āboliņam ir 14 hromosomas, bet tetraploīdajam – 28 hromosomas. Tetraploīdais āboliņš tiek iegūts laboratorijā, eksperimentāli dubultojot hromosomu skaitu.
Tetraploīdais āboliņš parasti ir lielāks nekā diploīdais āboliņš, tā ziedi un lapas ir lielākas, stumbrs ir garāks. Lapas plātne ir lielāka, tādējādi labāk spēj uzņemt un izmantot rasas mitrumu, arī sēklas ir rupjākas. Tam ir lielāka izturība pret slimībām, piemēram, sakņu puvēm. Audzējot tetraploīdu āboliņu, tiek iegūta lielāka gan zāles, gan siena raža. Arī tā ražas kvalitāte ir augstāka. Tetraploīdā āboliņa atāls ataug ātrāk. Tam ir lielāka un dziļāka sakņu sistēma, kas spēj uzņemt ūdeni un barības vielas no dziļākajiem augsnes slāņiem. Tas ir ziemcietīgāks un izturīgāks pret salu. Tetraploīdajam sarkanajam āboliņam salīdzinājumā ar diploīdo āboliņu ražas samazinājums nelabvēlīgos laika apstākļos ir mazāks.
Skrīveros izveidotās sarkanā āboliņa diploīdās šķirnes
Šķirne ‘Arija’ ir diploīda agrīna, tai raksturīga laba cerošanas spēja un ataugšana pēc pļāvumiem. Veģetācijas periodā veido trīs pļāvumus, un sausnas raža var sasniegt vairāk nekā 10 t/ha. Izceļas ar labām un stabilām sēklu ražām – vairāk nekā 400 kg/ha. Sēklas var iegūt gan no pirmā, gan otrā pļāvuma. Stublājs samērā tievs, līdz 100 cm garš, tāpēc šī šķirne piemērota gan siena, gan skābsiena gatavošanai, jo stiebri labi un ātri izžūst. Posmu skaits 6–7. Lopbarības sējumos šķirni var izmantot 2–3 gadus.
Šķirne ‘Marita’ ir diploīda agrīna šķirne. Sējas gada rudenī (audzēta gan zem virsauga, gan bez tā) uzzied, tāpēc obligāti pirms ziemošanas jāappļauj vai jānogana. Pavasarī un pēc pļāvumiem ataug ļoti strauji un veģetācijas periodā dod 2–3 pļāvumus. Šķirne piemērota audzēšanai valsts centrālajos un dienvidu rajonos. Šķirni paredzēts izmantot tikai vienu gadu, maisījumos ar stiebrzālēm – divus gadus. Tā ir arī laba zaļmēslojuma kultūra, jo jau sējas gadā laukā var ieart lielu zaļmasas daudzumu. Šķirne jutīga pret pārlieku mitrumu.
Šķirne ‘Jancis’ ir vidēji vēlīna diploīda šķirne, kas sējas gadā galvenokārt veido tikai lapu rozeti. Pēc pļāvumiem ataug samērā lēni, nodrošinot divus pilnvērtīgus pļāvumus. Ziedēt sāk jūnija 3. dekādē. Augi izaug līdz 110 cm gari ar raksturīgo posmu skaitu 8–9. Labos augšanas apstākļos var iegūt 12 t/ha lielu sausnas ražu. Vērtīga šķirnes īpašība ir ik gadu veidot stabilas sēklu ražas, kas vidēji ir ap 400 kg/ha. Sēklas var iegūt tikai no pirmā pļāvuma. Šķirne piemērota audzēšanai visā Latvijas teritorijā un zelmeņos saglabājas arī 3. izmantošanas gadā.
Šķirne ‘Sandis’ ir diploīda vēlīna šķirne. Āboliņš sējas gadā (sēts ar vai bez virsauga) izveido tikai lapu rozeti. Šķirnei raksturīga laba ziemcietība un laba cerošanas spēja. Pēc appļaušanas ataug ļoti lēni. Otrā pļāvuma zaļajā masā galvenokārt ir tikai lapas un atsevišķi stiebri. Šķirne ir ražīga, labi pārziemo arī nelabvēlīgos laika apstākļos (kailsals, ledus garoza u. c.), piemērota sēšanai gan pļavās, gan ganībās. Ieteicams audzēt valsts ziemeļdaļā (Balvu, Gulbenes, Alūksnes, Valkas reģionā), kur bargāki ziemošanas apstākļi un nabadzīgas augsnes. Zelmeņos saglabājas līdz pat četriem gadiem.
Skrīveros izveidotās sarkanā āboliņa tetraploīdās šķirnes
Vēlreiz vēlos uzsvērt tetraploīdo šķirņu priekšrocības – ražīgums, ziemcietība, ilggadība, tās ir vērtīgi iekļaut zālaugu maisījumos skābbarības gatavošanai.
‘Skrīveru tetra’ ir tetraploīda agrīna šķirne, kas jau sējas gadā veido ģeneratīvos dzinumus, uzzied un dod vienu pilnvērtīgu pļāvumu. Pavasarī un pēc pļāvumiem ataug strauji un var iegūt trīs pļāvumus veģetācijas periodā. Šķirnei raksturīga laba ziemcietība, jo arī otrajā izmantošanas gadā saglabājas zelmenī līdz 70% augu, bet trešajā izmantošanas gadā – 50%. Stublāji samērā resni, tie sasniedz līdz 110 cm garumu ar 6–7 posmiem, lapas lielas, ar izteiktu zīmējumu. Ziedi lieli, it kā salikti no divām ziedgalviņām. Sēklu raža vidēji ir 300 kg/ha, bet sausnas raža var sasniegt 11 t/ha. Šķirnei ir universālas izmantošanas iespējas: zaļajai masai, skābbarībai un zaļmēslojumam. ‘Skrīveru tetrai’ sēklas var iegūt gan no pirmā, gan otrā pļāvuma, ja pirmo zāli novāc līdz 10. jūnijam. Lopbarības ražotāji labprāt izvēlas šķirni ‘Skrīveru tetra’ ražīgu zelmeņu veidošanai ar agrīnām tetraploīdām stiebrzāļu sugām.
Sarkanā āboliņa šķirne ‘Kaive’ ir agrīna šķirne, kam raksturīga laba augšanas intensitāte gan pavasarī, gan pēc pļāvumiem. Ziedēt sāk jūnija pirmajā dekādē, veģetācijas periodā var iegūt trīs pļāvumus ar kopējo sausnas ražu ap 11 t/ha. Augu garums sasniedz 105 cm ar vidējo posmu skaitu 6–8. Šķirne ir pietiekami ziemcietīga un ilggadīga, zelmeņos var saglabāties 2–3 gadus. Šķirnei raksturīga izturība pret āboliņa vīrusslimībām.
Šķirne ‘Dīvaja’ izceļas ar labu ziemcietību un ilggadību. Tā ir tetraploīda vēlīna sarkanā āboliņa šķirne. Sējas gadā veido tikai spēcīgu lapu rozeti. Pavasarī un pēc pļāvumiem ataug lēni, veģetācijas periodā dod tikai vienu pļāvumu un nelielu atālu. Ziedēt sāk tikai jūlija 1. dekādē, augi sasniedz 120 cm un lielāku garumu, posmu skaits 11–13. Ziedgalviņas lielas, koši sarkanas, tās labi apmeklē kamenes un mājas bites, kas sekmē sēklu ražas veidošanos. Sausnas raža var sasniegt 12,5 t/ha. Šķirne saglabājas zelmeņos 3–4 gadus, tā piemērota ilggadīgu tīruma, pļavu un ganību zelmeņu veidošanai. To sekmīgi var audzēt visā Latvijas teritorijā, jo labi iztur arī bargākus klimata apstākļus. Šķirne lieliski piemērota bioloģiskajām saimniecībām gan lopbarības ražošanai, gan sēklu ieguvei, jo āboliņš ir liela auguma, augstražīgs un tam piemīt augsta konkurētspēja ar nezālēm. Šo šķirni var izmantot vecu, mazražīgu zelmeņu uzlabošanai ar piesēšanu.
Izanalizējot visu šo sarkanā āboliņa atšķirīgo īpašību kopumu, katrs saimnieks pratīs izvēlēties savām augsnēm, klimata apstākļiem, saimniekošanas virzienam un mērķim atbilstošākās šķirnes, lai iegūtu gan lielāko, gan kvalitatīvāko lopbarības daudzumu. Valsts dienvidu reģionos ar siltākām un garākām vasarām un maigākām ziemām labāk izvēlēties agrīnas diploīdas un tetraploīdas āboliņa šķirnes, bet Latvijas centrālajos un ziemeļu rajonos priekšroka būtu dodama vidējā un vēlā tipa āboliņiem. Svarīgi saimniecībām arī būtu ierīkot dažāda agrīnuma zālaugu sējumus, kas dotu iespēju ne tikai pilnīgāk izmantot agroklimatiskos un bioloģiskos vides resursus, bet arī pagarināt lopbarības novākšanas un sagatavošanas darbus, nepāraudzējot zelmeņus un iegūstot augstas kvalitātes lopbarību.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
