Atis Klimovičs: Sarkanā līnija – vardarbība 4
Nežēlība, fiziska ietekmēšana un asinsizliešana jeb vienā vārdā – vardarbība – ir īpaša valoda, kas to pieredzējušajiem ļauj visai precīzi izprast notikumu nozīmi un arī ieskatīties nākotnē. Cilvēcisko normu vissmagākais pārkāpums, izšķiroties par dzīvības atņemšanu, ir sarkanā līnija, kam vajadzētu kalpot par ārkārtēju brīdinājumu. Tam būtu jāpamodina visi, liekot darboties jaunos ap-stākļos ārkārtas režīmā. Kā noprotams pēc notikumu gaitas Ukrainā, jau studentu nežēlīgajai piekaušanai Maidanā vēl pirms Cieņas revolūcijas vajadzēja kalpot par zīmi, ka šoreiz viss būs daudz nopietnāk. Visticamāk, liela daļa ukraiņu to saprata, jo, paužot savu sašutumu, uz Kijevas centru atnāca ap pusmiljons šīs valsts pilsoņu. Tam, kā zināms, sekoja Krievijas atbalstītā Viktora Janukoviča administrācijas izšķiršanās par nāvējošu ieroču lietošanu. Vēlāk, jau Krimas sagrābšanas sākuma posmā, ne viens vien ukrainis uz jautājumu par nākotni atbildēja, ka būšot karš. Kādam pieredzējušam ukraiņu armijas majoram par to vairs nebija šaubu, kad no separātistu gūsta tika atbrīvots viņa biedrs, kas bija īpaši nežēlīgi spīdzināts.
Arī žurnālisti, kas mēdz atrasties pašos notikumos “uz zemes”, adekvāti orientējas apkārtējos procesos. Viens no tiem, pazīstamais krievu fotogrāfs, žurnālists un rakstnieks Sergejs Loiko, daudz laika pavadījis Ukrainā. Viņa pieredzētais Kijevas centrā notikušajā revolūcijā un vēlāk frontē Donbasā, tostarp dokumentējot ukraiņu aizstāvēšanos Doņeckas lidostā, ļāvis ieraudzīt agresora seju tuvumā. Agrāk, esot klāt daudzos konfliktos un karos, viņam šķistu neticami, ka žurnālists varētu nostāties vienā vai otrā pusē. Strādājot amerikāņu medijiem, viņš savās gaitās turējies pie Rietumu preses galvenā likuma, kas nozīmē stāstīt tikai to, ko redzējis savām acīm, allaž cenšoties ievērot neitralitāti. Ukrainas karā šis zelta neitralitātes princips, kāds būtu jāievēro preses pārstāvim, esot sabrucis. Tur Loiko ieraudzījis divas dažādas pasaules, kurām nav, kā mēdz teikt, katrai sava taisnība. Tas licis nostāties pretkara pozīcijās, asi kritizējot Krievijas agresiju. Strādājot frontē, pamanījis milzīgu atšķirību starp karotājiem – Ukrainas pusē saticis daudzus “normālus” (labā šā vārda nozīmē) dažādu profesiju pārstāvjus, kas karā devušies tikai viena iemesla dēļ, lai aizstāvētu dzimteni, bet otrā – Krievijas kontrolēto separātistu teritorijā lielu skaitu personu, kas vienā vārdā jādēvē par padibenēm.
Pēc Kremļa izrīcības Krimā un iebrukuma Donbasā pieredzējušajam žurnālistam Loiko vairs nešķiet pārsteidzoši, cik lielā mērā beidzamo gadu laikā mainījies noskaņojums Krievijas sabiedrībā. Staļina valdīšanas gados un vēlāk ikviens varējis dzirdēt teicienu “Ka tik nebūtu kara!”, bet tagad nospiedošo atmosfēru šajā valstī raksturo vārdi: “Ka tik būtu karš!” Patiesi skaudri, tāpat kā Loiko atziņa par Latvijas apdraudētību. Čečenijā, Gruzijā, Irākā, Afganistānā un Ukrainas karā strādājušais žurnālists atzīst, ka viņam ārkārtīgi patīk mierīgajā Latvijā, kas par savu drošību var pateikties vienīgi dalībai NATO.
