Sargs šauj bez brīdinājuma. “Sibīrijas bērnu” ceļojuma otrais stāsts 0
“Braucam pa ielu, ko cēla nometnes cilvēki, viņi būvēja arī dzīvojamās mājas, ūdenskrātuvi, termoelektrocentrāli, vara rūdas pārstrādes rūpnīcu, var teikt, ka Džezkazganas pilsētu uzbūvēja ar ieslodzīto rokām,” “Sibīrijas bērnu” Kazahstānas ekspedīcijas ceļotājiem stāsta vēsturnieks, Džezkazganas universitātes profesors Turganbeks Allanijazovs. Viņš mūs ved uz Steplaga – īpašas nozīmes gulaga nometnes – bijušajām nodaļām, kurās celtniecībā, rūdas un ogļu raktuvēs nodarbināja “bīstamos valsts noziedzniekus”, viņu vidū arī latviešus. Kopumā spaidu darbos ieslodzījumā un piespiedu nometinājumā PSRS izmantoja vairāk nekā 25 miljonus cilvēku.
Šis ir Kazahstānas ceļojuma otrais stāsts (pirmo rakstu “Kapaplāksne stepē latvietim” sk. “LA” 13. jūnija numurā) par “sociālisma celtniecību” Staļina vergu nometnēs, kā arī sīkstu latvieti, kas vairākkārt bija tuvu nāvei un tomēr izdzīvoja. Viņa soda izciešanas vietu atbraucis uzmeklēt mazdēls mācītājs Guntis Kalme.
Steplags – atkritumu izgāztuve un postaža
Džezkazganas celtniecība sākās 1944. gadā ar Džezkazganlaga (Džezkazganas nometnes) ieslodzīto spēkiem, 1945. gadā šeit ieveda japāņu karagūstekņus. “Kad Staļinam neizdevās dabūt Hokaido salu, jo amerikāņi to neatdeva, teiksim tā, afekta stāvoklī viņš nolēma nosūtīt katorgas darbos 600 tūkstošus japāņu karagūstekņu – 35 līdz 40 tūkstošus uz Vidusāziju, Kazahstānu,” skaidro mūsu gids. Japāņu vergus nomainīja “bīstamie valsts noziedznieki”, kas notiesāti saskaņā ar Krimināllikuma 58. pantu par valsts nodevību. Nometne pildījās strauji, Staļina represiju mašīna strādāja ar pilnu jaudu – īsā laikā no aptuveni sešiem tūkstošiem ieslodzīto 1948. gada nogalē to skaits izauga līdz nepilniem 28 tūkstošiem 1950. gadā. 1954. gadā Steplagā dažādos darbos izmantoja 20 698 cilvēkus, no kuriem gandrīz puse bija ukraiņi, bet okupēto Baltijas valstu iedzīvotāji kopskaitā veidoja ceturto daļu: 2690 lietuvieši, 1074 latvieši, 873 igauņi.
Šodien Steplaga trešās nodaļas vieta, kurp mūs atvedis vēsturnieks, vairāk līdzinās drupu kaudzei un izgāztuvei. Vislabāk laika pārbaudi izturējusi pārvaldes ēka. Stepes izkaltušajā zālē kā Goliāts pēc cīņas ar Dāvidu guļ lielie nometnes ieejas vārtu stabi, caur kuriem tūkstošiem cilvēku diendienā mērojuši ceļu uz raktuvēm, fabrikām, būvlaukumiem – divas stundas ceļā, desmit, divpadsmit stundas smagā darbā. “Skatos un, ieraugot garās vīriešu kolonnas rindas, no pārsteiguma apmulstu. Stāvu kā sastingusi. Tumši, gurdeni stāvi iet bezgalīgā virknē. Blakām sargi ar šautenēm, tie visu laiku kaut ko kliedz. Suņi rej. Ārprāts!” savās atmiņās par pirmo dienu Kengiras nometnē raksta Marta Kalniņa. Jau nākamajā rītā arī viņa nostājas ieslodzīto rindā pie caurlaides vārtiem – un tā septiņus garus gadus. “Solis pa labi, solis pa kreisi – sargs šauj bez brīdinājuma!” šie vārdi palikuši prātā uz visu mūžu. Martu uz Kazahstānu izsūtīja 22 gadu vecumā.
Vēl pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā šis vēstures mantojums bija saglābjams, stāsta Džezkazganas universitātes profesors, taču tagad ieslodzīto barakas, tiesa, bez jumtiem, saglabājušās tikai daļā, kur aiz paneļu nožogojuma darbojas autoremonta un mehanizācijas cehi. Jebkurš T. Allanijazova mēģinājums pievērst vietējās varas uzmanību, lai bijušajā ieslodzījuma vietā uzturētu kārtību, beidzoties ar nulles rezultātu. “Vienmēr esmu teicis – Kazahstāna nav Vācija, Steplags nav Buhenvalde. Tagad Steplags ir kā atkritumu izgāztuve. Cik ilgi vēl šis viss noturēsies, nezinu,” viņš nosaka. Trešā nodaļa, kuras ieslodzītie pierādīja, ka pat pašos bezcerīgākajos apstākļos spēj pretoties varas pārspēkam, būtu pelnījusi citu attieksmi. 1954. gadā te vairāk nekā mēnesi ilga ieslodzīto sacelšanās, kas mēroga un upuru skaita ziņā pārspēja nemierus gulaga nometnēs Noriļskā un Vorkutā, taču par šo notikumu – manā nākamajā stāstā.
Darbs šahtā – pats bīstamākais
“Sibīrijas bērnu” ceļotājus allaž pavadot veiksme, saka ekspedīcijas vadītāja režisore Dzintra Geka un pajoko: “Varbūt tāpēc, ka vienmēr esam nodrošinājušies ar svarīgākajiem cilvēkiem – dakteri, advokātu un mācītāju…”
Arī šoreiz apstākļi veidojas labvēlīgi – Zigfrīdam Muktupāvelam jau izdevies atrast gan Kazahstānas radiniekus, gan tēvabrāļa kapavietu, par ko rakstīju pirmajā stāstā, savukārt Guntim Kalmem ceļā trāpījies īstais cilvēks – mūsu pavadonis, kurš, tikai uzmetot ātru skatu mācītāja līdzi paņemtajam dokumentam, jau zina nosaukt viņa vectēva ieslodzījuma vietu – tā ir Steplaga pirmā nodaļa “Rudņiks”, kas atradās Džezkazganas ciemā.
Guntim žaketes iekškabatā glabājas 3. Jelgavas kājnieku pulka nozīme – piemiņa no vectēva Kārļa Grīnerta, savulaik prezidenta Kārļa Ulmaņa miesassardzes priekšnieka, vēlāk Latvijas leģiona 19. divīzijas Laumaņa bataljona rotas komandiera, kas cīnījies gan pie Opočkas, gan Kurzemē. K. Grīnerts karā ievainots, nosūtīts ārstēties uz Vāciju un tad no ASV zonas, nezinādams, kur palikusi viņa ģimene, devies atpakaļ uz Latviju, skaidri saprazdams, kā brauciens beigsies. Izsūtīts uz Vorkutu, taču pēc Rietumvācijas kanclera Konrāda Adenauera vizītes atbrīvots kopā ar vācu armijas virsniekiem, jo bija uzdevies par vācu virsnieku. Pārbraucis mājās, taču atpazīts un 1949. gadā izsūtīts vēlreiz, šoreiz uz Steplagu Džezkazganā.
Postaža pirmās nodaļas bijušajā teritorijā vēl lielāka nekā trešajā. Pirms četriem gadiem visas ieslodzīto zemnīcu paliekas ar smago tehniku pārraktas un iznīcinātas, jo pastāvīgi applūdušas un ziņkārīgajiem kļuvušas bīstamas. Tagad šī vieta nevienu vairs neapdraud, taču arī interese par to zudusi.
Darbs rūdas ieguves šahtās gan tolaik, gan arī tagad ir pats bīstamākais, nosaka vēsturnieks T. Allanijazovs. Viņš zina, jo pats deviņdesmito gadu sākumā materiālu apstākļu dēļ piecus gadus nostrādājis vara raktuvēs. Pat sācis lietot alkoholu, smēķēt, jo citādi nevarot izturēt spriedzi – nezini taču, vai nākamajā dienā vēl būsi dzīvs. Tomēr tā bija viņa brīvprātīga izvēle, kamēr Gunta vecaistēvs un vēl tūkstošiem nevainīgu cilvēku rūdas raktuvēs strādāja spiestā kārtā. Viņus apdraudēja ne tikai iegruvumi un nelaimes gadījumi, bet arī ātri progresējoša slimība. Līdz 1957. gadam Kazahstānā rūdu ieguva primitīvā veidā – skaldīja ar āmuriem, kas radīja kvarca putekļus. Trīs mēnešos varēja saslimt ar silikozi, tā nozīmēja – drīzu nāvi. Kārlis Grīnerts vairākkārt bijis tuvu galam, tomēr izdzīvojis un atgriezies Latvijā. Par ieslodzījuma laiku neko nav stāstījis un arī sarunās ar karabiedriem mazdēlam nav ļāvis klausīties, vienkārši izlicis aiz durvīm, joprojām ar nelielu rūgtumu sirdī atceras Guntis Kalme.
Par kādu cenu
Sociālisma celtniecībai ar šahtām un jaunbūvēm vien bija par maz, jo tautai gribējās arī ēst. “Karlagam bija jākļūst par pārtikas bāzi, un ideju īstenoja simtprocentīgi – Karlags Lielā Tēvijas kara laikā piegādāja pašu lētāko maizi visā Padomju Savienībā,” muzejā, kas izveidots par piemiņu politisko represiju upuriem Doļinkas ciematā, stāsta ekskursijas vadītājs vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Andrejs Drebezgovs. Vērienīgi un moderni ierīkotais muzejs ar 17 ekspozīcijas zālēm atrodas bijušajā Karlaga nometnes centrālajā kantora ēkā. Arī šī celtne ir būvēta ieslodzīto rokām.
Līdzās smagajam vergu darbam Staļina represīvā mašinērija gādāja arī par “smadzenēm” – ieslodzījumu vietās nogādāja vai visu Timirjazeva Lauksaimniecības akadēmijas zinātnieku “armiju” un pavēlēja viņiem turpināt pētniecības darbu 1938. gadā izveidotajā zinātniski pētnieciskajā laboratorijā. Ar zinātni nebrīvē bija spiests nodarboties par 20. gadsimta Leonardo da Vinči sauktais fiziķis Leonards Čiževskis – Nobela prēmijas nominants, populārās gaisa jonizētājlustras autors. Gids nebeidz vien uzskaitīt, ko Karlaga ieslodzītie – izglītoti, gudri ļaudis – radījuši, izgudrojuši, selekcionējuši. Izrādās, arī mana tēva iecienītākā kāpostu šķirne “Slava” tapusi spiestā kārtā.
“Ja ne Karlags, centrālajā Kazahstānā daudz kas nebūtu tik attīstīts – Karagandas ogļu baseins kļuva par trešo lielāko ieguves vietu Padomju Savienībā, svina ieguvē Kazahstāna ieņēma pirmo vietu,” nosaka ekskursijas vadītājs un piebilst, “taču – par kādu cenu.”
Muzeja ēkas remonta laikā strādnieki pagrabā uzgāja aku. Tā nebija paredzēta ūdens ņemšanai, bet gan ieslodzīto sodīšanai. Nometnes žargonā aku sauca par glāzi vai divīzijas bedri. Šis bija viens no vairāk nekā trīsdesmit fiziskās ietekmēšanas līdzekļiem, kādus gulaga nometnēs piemēroja ieslodzītajiem laikā no 1937. līdz 1953. gadam.
Pateicos Kazahstānas vēstniecībai un personīgi konsulei Latvijā Žazirai Mirzakasimovai, kā arī biedrībai “Daugavas vanagi Latvijā” par atbalstu Kazahstānas ceļojumam.
