Rolands Repša: “Ak tauta, tauta. Tai vienmēr vajag kādu, ko piesist krustā. Bet Kariņš ir gatavs pat uz to. Vai spēsim to novērtēt?” 19
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Satraukts par valstī notiekošo un gribēdams zināt, ko zvaigznes sola mums nākotnē, devos pie zīlnieces Martas tantes, kas mita kādā Vecrīgas namā. Durvis atvēra sirma kundze un ar laipnu smaidu sejā aicināja dziļāk mājīgajā dzīvoklī.
– Skat, kāds ciemiņš! Ko tad kungs no manis, vecas vecenes, vēlas? Vai tikai neesat no maniem kādreizējiem brūtgāniem? Es jau visus neatceros.
– Nebija man tā laime būt tuvāk pazīstamam, bet par jūsu spējām paredzēt notikumus esmu dzirdējis cildinošas atsauksmes, – iztinu un noliku uz galdiņa “Melnā balzama” pudeli un “Laimas” konfekšu kārbu.
– Vai, kāds jūs gādīgs! No tādiem ciemakukuļiem pilnīgi jaunība atgriežas! – Martas tantes tumšās acis iemirdzējās.
Pēc pāris balzama graķīšiem un šokolādes uzkodām ķēros pie sava galvenā jautājuma.
– Martas kundze, cik ilgi tas vīruss plosīsies, un vai tam par upuri nekritīs daudzajos kreņķos izmocītā valdība? Kronis visam bija skandāls ar vakcīnu neiepirkumu. Tur jau jebkura valdība būtu sen nogāzusies garšļaukus.
Praviete Marta uzreiz neatbildēja. Ērtāk iekārtojās uz dīvāna, salika rokas uz ceļiem un, aizvērusi acis, iegrima kā transā. Tā pagāja vairākas minūtes. Vēl pēc brīža, acis neatverot, Marta beidzot lēni ierunājās.
– Vīruss šogad atkāpsies un valdība strādās vēl ilgi. Kariņš ir tīrs cilvēks, bez viltus, ar labu enerģiju. Pret to neviens nespēj nostāties. Pārējie ap viņu riņķo kā planētas ap Sauli. Ne velti viņu savulaik izvirzīja par premjeru. Cilvēka personiskās enerģijas kvalitāte ir izšķiroši svarīga, visiem to stāstu, bet reti kurš ņem vērā, – Marta atkal apklusa.
Pēc kāda laiciņa no jauna atskanēja viņas balss.
– Kariņu šobrīd neviens nevar nomainīt. Ir pāris censoņu, bet tie sēž vai nu cietumā, vai Eiroparlamentā. Kariņš dzimis zem laimīgas zvaigznes, izstaro labu enerģiju. Turieties cieši pie viņa un ļaujiet, lai viņš jūs vada. Palīdziet viņam, nevis metiet sprunguļus kājās. Esiet priecīgi, ka Kariņš nav uzsviedis galdā atlūgumu! Sargieties no tiem, kas, acis pārbolījuši, paši raujas pie varas!
Iestājās ilga pauze, likās, ka Marta ir iemigusi. Bet nē, manāmi klusāk viņa tomēr turpināja.
– Tagad ir karš pret vīrusu un visi grib prātā balstītus lēmumus, bet tas pilnībā nav iespējams. Kad laika visu izdomāt un paredzēt nav, var palīdzēt premjera intuīcija un ātra izpildes reakcija no padoto puses. Spītīgi kazlēni ar ambīcijām par ministriem neder. Kariņš ir kā vecākais brālis, grib visiem ministriem labu arī tad, kad viņi pretojas. Mazākie brāļi ir jāaudzina. Bet brīžiem Kariņam ir izmisīgi jāskraida gar visām ambrazūrām un jāšauj kareivju vietā.
Atkal mokoši gara pauze. Vai vēl ko izdzirdēšu no Martas? Jā, viņa man dāvina pēdējos teikumus.
– Ak tauta, tauta. Tai vienmēr vajag kādu, ko piesist krustā. Bet Kariņš ir gatavs pat uz to. Vai spēsim to novērtēt? Un vai visi disciplinēti iesim špricēties, kad aprīlī sāks plūst vakcīnu upes?
Pēc ilgāka klusuma brīža Marta gurdi atvēra acis un ilgi skatījās sev priekšā. Tad, galvu nepagriezusi, lēni pameta man ar roku.
– Varat iet, seanss ir beidzies.
Izmetos ārā uz tumšās ielas, vēl nespēdams pilnībā aptvert dzirdēto. Pasitis augšā apkakli, apņēmīgi nodomāju – tas jāpastāsta cilvēkiem!
