Ar ko klīnikā īpaši lepojaties? 7
Mums ir laba aparatūra. Mūsu ķirurgi un invazīvie radiologi, pateicoties joprojām dzīvajām padomju medicīnas tradīcijām, ir vienkārši fantastiski! Mēs esam izglītojušies citādi nekā Rietumos, kur ķirurgi sāk operēt tikai īsi pirms 30 gadu vecuma. Kad ASV ārstiem stāstīju, ka pie mums žultspūsli izņem 45 minūšu laikā, viņi neticēja, jo paši to dara divas stundas.
Klīnikā visu diennakti dežurē 11 dažādi speciālisti, un mājas dežūrās dodas vēl kādi četri. Tādu vietu var atrast reti kur pasaulē. ASV sertificēts ārsts labākajā gadījumā sniedz telefoniskas konsultācijas. Tur speciālista smadzenes un rokas maksā ļoti dārgi, tāpēc naktīs dežurē rezidenti. Savukārt pie mums strādā arī docenti, kuri vēlas piepelnīties.
Vai kaut kā pietrūkst, lai pacientiem palīdzētu vēl labāk?
Piemēram, slimnīca nav radioficēta. Ja notiek liela nelaime un jāsasauc visi mediķi, aicinājumu nav iespējams ierunāt mikrofonā, lai dzirdētu visā lielajā mājā. Dispečeram jāzvana katram atsevišķi, bet tikmēr rit laiks. Ikdienā vislielākā problēma ir dabūt ārā no klīnikas tos, kurus nepieciešams ievietot stacionārā, jo Austrumu slimnīcā trūkst vietu.
Ātrās palīdzības mašīnas ieved pacientus vidēji ik pēc astoņām, bet sastrēgumu brīžos – ik pēc trim minūtēm. Gadās, ka klīnikā vienlaikus atrodas 70 pacientu, bet ir tikai 43 vietas, un tad dažiem jāstāv kājas vai jāguļ uz grīdas. Mums ir divi speciālisti, kas pacientus šķiro pēc prioritātes. To, kam norauta kāja, glābjam vispirms un tikai pēc tam palīdzam omītēm, kuras kārtējo reizi nav iedzērušas zāles vai kurām jau vairākus mēnešus sāpējusi mugura. Protams, daudzi ir neapmierināti, ka jāgaida, un tad es iesaku alternatīvu – doties pie ģimenes ārsta.
Kā savā darbā visvairāk izjūtat veselības aprūpes sistēmas trūkumus?
Redzot slimnieku kontingentu slimnīcā, nerodas pārliecība, ka ģimenes ārsti dara to, ko valsts no viņiem gaida. Kad atvērām klīniku, pie mums veda daudz vēža pacientu ar stiprām sāpēm. Vai tad ģimenes ārsts nevar morfiju izrakstīt? Tagad tādu slimnieku ir mazāk, toties ir daudz ielaistu vēža gadījumu, kas liecina par tautas stulbumu. Kā gan citādi to dēvēt, ja sievieti atved ar nopuvušu krūti un viņa pirmoreiz nokļūst pie ārsta, kaut gan valsts uz mamogrāfiju aicina par velti.
Vai daudzi klīnikā vēršas bez nopietnas vajadzības?
Ik dienu te ierodas 140–260 cilvēku – vienus atved ātrās palīdzības brigādes, citi atnāk paši. Daži ir sapratuši, ka, dodoties pie ģimenes ārsta, dažādu izmeklējumu veikšana prasīs vismaz septiņas nedēļas, taču pie mums to visu var izdarīt septiņās stundās, tikai – par samaksu. Nāk arī ar dažādiem niekiem. Piemēram, iedzērusi sieviete nakts laikā grib noskaidrot, vai ir grūta, un taisa traci, jo jāgaida, kad ginekologs atgriezīsies no operāciju zāles. Prom nevienu neraidām, kaut gan kaite nav nopietna, piemēram, ievilkta skabarga vai piesūkusies ērce. Taču jāņem vērā, ka vispirms mediķi palīdzēs tiem, kam jāglābj dzīvība.
Zolitūdes traģēdijas laikā bijāt gatavi pieņemt visus cietušos…
Toreiz tikām cauri ārkārtīgi lēti, jo glābjamo skaits nebija pārāk liels. Ja būtu krietni vairāk, mēs netiktu galā, taču šāda problēma pastāv visur pasaulē.
Reiz pie mums pieredzes apmaiņā bija atbraukusi kāda Ziemeļīrijas ārste, no kuras teiktā man visspilgtāk palikusi prātā atziņa – no katastrofu medicīnas var mācīties tikai to, ka neviens neko nav mācījies. Tomēr citur iespējas palīdzēt ir lielākas nekā pie mums.
Kad pirms pāris gadiem uzturējos Vīnē, kādā ķīmiskajā rūpnīcā notika sprādziens, kurā bija ap 50 cietušo. To uzzināju, vakarā braucot metro. Kad nākamajā rītā devos uz slimnīcu, kura ir galvenā neatliekamās palīdzības sniedzēja, izrādījās, ka upuri ievietoti citās ārstniecības iestādēs, kuru šeit ir daudz vairāk nekā Rīgā. Pie mums lielas katastrofas gadījumā līdztekus Austrumu slimnīcai neatliekamo medicīnisko palīdzību vēl iespējams saņemt tikai Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā un Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, taču ar to nepietiktu. Savukārt ārpus galvaspilsētas ir tikai plānveida ārstēšanas iestādes, kur nopietnos gadījumos palīdzēt nevar.
Mūsu klīnikas ārsti ir pārguruši un it īpaši staru diagnostikas speciālisti nespēj uzņemties vēl lielāku slodzi. Kāds no slimnīcas auditoriem, salīdzinot mūsu dakterus ar poļu ārstiem, secināja, ka mūsējie strādā daudz vairāk. Pirms dažiem gadiem, kad Polijas medicīnā valdīja pilnīgs krahs, labākie speciālisti aizbrauca uz ārzemēm, taču, kad valdība dubultoja algas, gandrīz visi atgriezās, jo reti kurš gribēja palikt emigrācijā.
Vai pats neesat vēlējies strādāt ārzemēs?
Man ir bijuši visi priekšnoteikumi, lai to darītu, taču ģeogrāfiskā piesaiste vienmēr izrādījusies stiprāka par profesionālo vilinājumu. Man bija veselības problēmas, kuras ieteica risināt kalnos, tāpēc padomju laikā aizbraucu uz Tadžikistānu, kur vienlaikus strādāju arī kāda kišlaka slimnīcā. Kaut gan bija ļoti žēl no turienes šķirties, atgriezos mājās.
Vai toreiz sākāt kāpt kalnos?
Biju jau to darījis. Kad strādāju Cēsīs, no turienes katru gadu pāris kompāniju devās uz kalniem un izrādīja interesi par ārstu savā tuvumā. Alpīnisms vilināja arī mani. Esmu bijis visu kategoriju grūtības pārgājienos – gulējis sniegos, ledos, aitu mēslos. Augstākās sasniegtās virsotnes ir 7000 metru augstumā Tjanšana kalnos un tikpat Himalajos. Kā aklai vistai grauds bija ekspedīcija uz 8463 metru augsto Makalu, kuru apmaksāja kāds man nezināms sponsors. Līdz kalnam, kura virsotni gan neizdevās sasniegt, gājām desmit dienu.
Alpīnisms ir saistīts ar stresu. Vai darbā tā nepietiek?
Protams, kad virsū krīt klints gabals, ir bail, bet tad bluķis pēkšņi apstājas. Līdzīgu Dieva klātbūtni savā mūžā esmu jutis trīs reizes.
Kalnos gūstu pozitīvu stresu. Tur man ir bijusi fantastiska kompānija. Vējā un sniegā acis tā aizķep, ka neko nevar redzēt. Daba ir skarba, bet brīnišķīgi skaista. Kur nu vēl piedzīvojums, kad vietējie iedzīvotāji, ar kuriem sarunājamies pirkstu valodā, uzaicina jurtā uz kumisu! Pašlaik gan esmu metis mieru. Ja gribas uz nopietniem kalniem, vajag labu komandu. Mūsdienās, ja kādam ir nauda, viņš vēlas, lai gids uznes viņu augšā. Taču es esmu pieradis, ka man ir sasaistes biedrs, uz kuru varu paļauties un kuru pats, ja vajadzēs, turēšu kaut vai ar zobiem. Pietrūkst laika, lai trenētos. Atkal jāiemācās siet mezglus, jāatkārto noturēšanās un krišanas paņēmieni uz dažādas virsmas.
