Cik kinofilmās par neatliekamās medicīnas palīdzības ārstu darbu ir patiesības, cik izpušķojuma? 7
Patiesībā tā notiek, kā rāda, tikai ne tādā blīvumā. Piemēram, vakar, kad pie mums ieveda kādu pacientu, kurš gada laikā jau trešo reizi sadurts krūtīs un vēderā, steidzāmies, cik spējām. Šorīt viņš ir dzīvs, jo jau pēc četrām minūtēm tika operēts. Taču nav tā, ka ārsti katru brīdi skriešus skrien ar ratiem, instrumentiem, aparātiem un iekārtām.
Tradīcija pateikties ārstam ar ziediem un konfektēm pastāv joprojām. Vai dzīvības glābēji, pacientam izrakstoties no slimnīcas, netiek piemirsti?
Valsts, sevi neaizmirstot, ir gādājusi, lai atlīdzību būtu iespējams saņemt legālā veidā. Laikā, kad ziedu un konfekšu paradums bija populārāks, anesteziologs nereti tika atstāts otrajā plānā, bet teikt, ka paliku galīgi bez puķēm un konjaka, būtu pārspīlēti. Reizēm ķirurgam nesto trauku esam iztukšojuši kopā. Taču neatliekamās palīdzības mediķiem šādi pateicību izsaka reti. No vidēji 70 tūkstošiem, kam klīnikā palīdzam gada laikā, varbūt viens vai divi, piemēram, šopavasar kāds, kuru izglābām pēc slīkšanas, atnāca ar ziediem un kūku.
Kādēļ aizgājāt no Linezera slimnīcas, kur vadījāt Anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļu? Vai nebija grūti pierast pie jaunā dzīves ritma?
Mani uzaicināja veidot un vadīt Austrumu slimnīcas Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīniku. Salīdzinot mana iepriekšējā darbavieta bija īsta miera osta, kur ārstējās izlases publika. Savukārt šeit apgrozās visi sabiedrības slāņi, izņemot krējumu. Gribēju darīt kaut ko citu, un tam bija pienācis pēdējais laiks, tāpēc piekritu piedāvājumam. Jau pirms manis nopietnas iestrādes bija veicis Aleksejs Višņakovs, mans vietnieks, kurš tagad ir klīnikas vadītājs. Viņš kādu laiku pavadīja Čikāgā, lai noskatītu amerikāņu modeli. Savukārt es pieredzi apguvu Sietlā un Vīnē. Pēc tur redzētā secinu, ka esam izveidojuši klīniku pasaules augstākajā līmenī, vienīgie Latvijā sniedzam neatliekamo palīdzību mikroķirurģijas un toksikoloģijas pacientiem, kā arī cietušajiem ar politraumām. Mana dzīve kļuva ļoti dinamiska. Nekad mūžā nebiju strādājis tik daudz un ātri, kā arī slikti, jo šāds darba apjoms un temps nav savienojams ar augstu kvalitāti. Kā jau Skorpionam, mans iekšējais es ļoti protestēja. Par kļūdām sevi šaustīju.
Strādājot šajā amatā, piedzīvoju lielu vilšanos. Neatliekamā palīdzība Latvijā ir kā apburtais loks bez perspektīvas, jo liela daļa pacientu ir veci un slikti aprūpēti. Babuška ir šeit, viens dēls – Anglijā, otrs – Spānijā, bet meita – Itālijā, un visa saziņa notiek tikai pa telefonu. Vai arī, kad meklējam radiniekus, lai brauc pakaļ vecmāmiņai, viņi atcērt: ko jūs iedomājaties, mums pēc divām stundām jābūt autobusā uz Baltkrieviju!
Arī pacienti par sevi nerūpējas. Omītes, kuras uz šejieni atved vai ik pa pāris dienām, nekad nezina, kādus medikamentus lieto, nav paņēmušas līdzi ne iepakojumus, ne nosaukumu sarakstu, tikai pasaka – man mājās ir pilns galds ar zālēm! Ārstējas galvenokārt kaimiņienes vadībā, ģimenes ārsta nav, vai arī tas ir neaizsniedzams. Tas mazina mūsu iespēju palīdzēt.
Klīnikas vadītāja amatā man bija daudz dažādu pienākumu, piemēram, kadru komplektēšana, taču neatliekamajā palīdzībā mediķu trūkst. Ārsti ir pārstrādājušies, nereti dakteris pēc nakts maiņas sēž uz dīvāna, jo nespēj piecelties, lai dotos mājās. Tas mani nomāca.
