Sargeņģelis uz trauslās robežas. Intervija ar neatliekamās medicīnas ārstu Pēteri Tomiņu 7
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas neatliekamās medicīnas virsārsts PĒTERIS TOMIŅŠ ik dienu pavada dzīvības un nāves trauslās robežas tuvumā. Pirms četriem gadiem viņš bija viens no galvenajiem valstī lielākās un modernākās Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikas veidotājiem, kuru vadīja līdz jūnija vidum. Tagad, kā pats saka, atkal vairāk atgriezies medicīnā un mazliet mierīgākos ūdeņos.
Kāpēc savulaik izvēlējāties specializējāties anestezioloģijā?
Tajā mani ievilka kursabiedrs Juris Vaters, tagad profesors Vašingtona universitātē Sietlā, kā arī mans izcilākais skolotājs Egils Krastiņš Bērnu slimnīcā. Sākumā mans mērķis nebija glābt cilvēkus. Studēt medicīnu izvēlējos tāpēc, ka gribēju uzzināt, kā darbojas cilvēka organisms. Praktiskajā medicīnā to visvairāk pēta anestezioloģijā un reanimatoloģijā.
Daudzi baidās no narkozes. Vai tā patiesi var atņemt vairākus dzīves gadus?
Droši vien pašas pirmās narkozes ar hloroformu nebija organismam vienaldzīgas, un cilvēkiem ar nodzertām aknām tās varētu būt īpaši bīstamas. Taču mūsdienās narkoze, kas norit bez komplikācijām, neatstāj nevēlamas sekas. Ātri iesit galvā un tikpat žigli acis vaļā. Kad vēl strādāju Cēsu slimnīcā, kāda mana paciente mūža laikā bija saņēmusi vairāk nekā 700 narkožu, bet tāpēc nenomira un dumja arī nebija. Jāteic gan, ka tādi gadījumi, kad atsāpināšana vajadzīga tik bieži, medicīnā ir reti.
Anesteziologu operācijas laikā varētu salīdzināt ar sargeņģeli, tomēr galvenais ir ķirurgs. Vai neesat juties kā otrajā plānā?
Sabiedrībā pastāv priekšstats, ka ķirurgs spēlē pirmo vijoli, taču viņš nevar iztikt bez anesteziologa – sargeņģeļa, kurš gādā par visu pārējo, lai notiktu operācija. Ķirurgs var tikai to, ko spēj nodrošināt anesteziologs, pareizi sagatavojot pacientu šim procesam, izvadot cauri tam un tā sekām. Dažas operācijas var salīdzināt ar piedzimšanu no jauna, piemēram, vesela revolūcija organismā ir iedzimtas sirdskaites korekcija, pēc kuras anesteziologam jānodrošina sirds darbs un asinsrite, kas nereti ir visai sarežģīti.
Strādājot šajā amatā, lielākoties jāpārzina visa medicīna, jo, piemēram, slimniekam, kuram tiek aizšūta bruka, var būt kupla citu slimību buķete. Tomēr anesteziologi aizvien vairāk specializējas. Mani gan darba dzīve ir iemetusi dažādās jomās. Neesmu strādājis vienīgi kardioanestezioloģijā.
Droši vien operācijas laikā esat piedzīvojis pacienta dzīvībai bīstamas situācijas…
Visur, kur rīkojas ar spēcīgiem medikamentiem un asām adatām, kā to dara anesteziologi, var notikt kaut kas neparedzēts. Anesteziologs ir vienīgais ārsts, kas, objektīvi spriežot, slimnieka stāvokli pasliktina – atņem viņam prātu, runas spējas, aptur elpošanu. Viņš strādā ar slimiem pacientiem, kam sirds no medikamentiem var apstāties pavisam, taču tā notiek ļoti retos gadījumos. Diemžēl pilnīgi objektīvi ne vienmēr visus var izglābt. Dieva plāns taču arī paredz aiziešanu no šīs pasaules. Brīnos, ka kādreiz pie mums atved ļoti vecu un slimu cilvēku un, ja viņš nomirst, radinieki ir šausmīgi neapmierināti.
