Dace Terzena: Īstais pārbaudījumu laiks tagad ir tiem, kam strādāt attālināti nav iespējams 1
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Mēs esam piedzīvojuši pavisam savādu gadu, tāpēc šī sleja ir ļoti personiska. Laikā, kad viss notiek attālināti, paradoksālā kārtā ar daudziem cilvēkiem jūtos ciešāk un tuvāk saistīta nekā pirms krīzes.
Būtiskais paliek, kļūst aizvien nozīmīgāks, liekais kaut kā pats no sevis atkrīt. Neikdienišķi notikumi izsijā zeltu.
Krīzes mēnešos ļoti daudz nācies domāt par saviem vecākiem. Viņu bērnību kara laikā. Par tēti, kam acu priekšā nodega dzimtā Jelgava. Par mammu, kam bija jāpieredz, kā cilvēkus aizdzen nošaut.
Par manu vecvecāku un vecāku dzīvi plānajos pēckara gados. Par viņu prasmi, neraugoties uz padomju realitāti, kopš agras bērnības man un brālim dāvāt Ziemassvētkus – mēs nebijām nekāda paraugģimene no žurnāla vāka, bet šajā svētbrīdī vienmēr izrādījām mīlestību un pateicību par to, ka mēs viens otram esam un cik bezgalīgi daudz cits citam nozīmējam.
Vai tas, ko šodien pati piedzīvoju pandēmijas laikā, salīdzinājumā ar manu priekšteču pieredzi būtu dēvējams par pārbaudījumu? Noteikti, nē. Protams, ir zināms stress darbu veikt attālināti, ir trauksme, kāds galarezultātā izskatīsies žurnāls, ko veidojam, katrs savā “kancelē” sēžot.
Ir pastāvīga rūpe par kolēģiem un viņu rakstu varoņiem, kam reizēm tomēr jātiekas klātienē, lai varētu tapt materiāls. Un par to pateicība visiem no sirds! Bet pamatā, drošības nosacījumus ievērojot, mūsu darbs un ikdiena tomēr nav pastāvīgs riska avots dzīvībai.
Īstais pārbaudījumu laiks tagad ir tiem, kam strādāt attālināti nav iespējams. Pirmkārt, ārstiem un māsām, medicīniskajam personālam, kas, riskējot inficēties, šobrīd cīnās par cilvēku dzīvībām.
Un visiem, kas ar savu ikdienas varonību arī man nodrošina iespēju normāli dzīvot un turpināt darīt savu darbu. Es jums pateicos. Es jūs apbrīnoju.
Daudzi šādi ikdienas varoņi ir arī “Mājas Viesa” lasītāji. No sirds piedomāju, kā jums klājas krīzes laikā. Vai esat veseli paši un jūsu tuvinieki, vai ir darbs, vai saņemat pabalstu, ja darbs zaudēts vai uzņēmums dīkstāvē?
Kā sokas bērniem attālinātajās mācībās? Kā klājas jums, skolotāji, kas tik daudzi esat mūsu lasītāju pulkā, attālinātās stundas vadot? Un jums, bibliotekāri, kam tagad, krīzes izolētībā, arī īpaša garīgā misija?
Jā, domāju par visiem un katru, kam žurnāls bijis svarīgs līdz šim un kas izlēmuši turpināt mūsu kopīgo ceļu arī nākamgad. Krīze paies, mūsu lasītājs, mūsu zelts paliks.
Šogad būs klusi Ziemassvētki. Bet varbūt tieši tāpēc ar īpašu jēgu piepildīti. Ar ģimenes jēgu. Pandēmija līdz kodolam ir atklājusi šīs mazās kopienas spēku un trauslumu.
Mēs nekad tik daudz laika neesam pavadījuši kopā ar saviem tuviniekiem. Varbūt reizēm esam jutušies noguruši vai nokaitināti no viņiem.
Iespējams, ka pat tik šaurā lokā esam piedzīvojuši, kā ik uz soļa polarizējas uzskati un izpratne par notiekošo, un aug spriedze. Bet tā vienalga ir mūsu visstiprākā pils, kurā tverties un balstīties, lai pārdzīvotu šo laiku. Un piedzīvotu citus, gaišākus un cerīgākus. Tā ir mūsu visuzticamākā komanda.
Un vēl mūsu dvēseles balsti, draugi, kam šogad noteikti ar roku jāuzraksta apsveikuma kartīte. Neviena sirds nedrīkst salt. Tāpēc sargāsim, lolosim un saudzēsim savu zeltu! Jo nekā cita patiesi vērtīgāka mums nav. Un nebūs.
