Laukakmens mājas sargājošais miers Svētupes krastos 2
Salacgrīvas pagasta lauku sēta “Svētupes” var lepoties ar to, ka radās jau tajos laikos, kad Latvijas apceļotājus uz katra stūra vēl nesagaidīja atpūtas un nakšņošanas vietas. Un tieši tālab pirms divdesmit diviem gadiem “Ķuikules” mājas saimnieki MĀRA un INGA SALIŅI lēma, ka savā lielajā, vēsturiskajā, no laukakmeņiem celtajā namā var atvēlēt vietu arī viesiem.
Saimnieks Inga skaidro, ka viesu nams izklausoties par lepnu, tāpēc devuši nosaukumu – lauku sēta. Viņš strādāja par mežzini, un Inga pienākumos bija arī organizēt medības. Deviņdesmito gadu sākumā uz medībām sāka braukt arī ārzemnieki. Tā kā mežzinis pieprata angļu valodu, svešzemju mednieki pulcējās viņa mājās, un nebija jau arī citur kur palikt.
“Man ienāca prātā māju pārbūvēt viesu vajadzībām. Sākām ar divām istabiņām. Pirmie ieradās vācu tūristi. Konkurences mums šajā apkārtnē nebija un bizness gāja no rokas. Desmit gadu laikā izveidojām atpūtas kompleksu ar pirti, banketa zāli un astoņām viesiem paredzētām istabiņām. Daudzi no tiem, kas ņēma lielos kredītus, lai veidotu vērienīgus viesu namus, tagad ir bankrotējuši, jo nevarēja izturēt lielo konkurenci. Šobrīd Salacgrīvas apkaimē ir ap četrdesmit viesu namu. Taču kā smejos, mēs nevaram bankrotēt, jo esam pensionāri,” noteic Inga.
Māra stāsta, ka viesi mēdz būt visdažādākie:
“Parasti pie mums ierodas ļaudis, kas vēlas baudīt klusumu, skaisto dabu. Padzīvo šeit dažas dienas un atzīst, ka uzlabojusies pašsajūta. Bija gadījums, kad ieradās kungs baltā uzvalkā ar savu sirdsdāmu un jautāja – kur jums ir džakuzi, kur bārs? Nē, tādu lietu mums nav. Cilvēks iedomājies, ka, samaksājis 15 eiro, baudīs visādas ekstras. Bet tādu viesu, par laimi, nav daudz. Mums jau ziemā pieteicās viens pāris no Izraēlas, vaicājot, vai varēs atbraukt uz nedēļu pie mums pasēņot. Nākamnedēļ viņi būs klāt. Japāņu tūristi sajūsminās par mellenēm mežā. Pie viņiem esot nopērkamas tikai konservētas mellenes. Šovasar brauc daudz tūristu no Krievijas. Viens pārītis no Pēterburgas mūs pirms ierašanās brīdināja, ka viņiem būs līdzi liels 35 kilogramus smags suns. Kad brūnais, resnais suns tika izlaists no pārkarsušās mašīnas, tā uzreiz metās iekšā dīķī. Mums nav pretenziju pret suņiem. Savulaik medību vajadzībām audzējām Rietumsibīrijas laikas un mūsu mājās bija septiņpadsmit suņi.
Māra izrāda viesu numuriņus, un redzams, ka saimniece gādājusi par to mājīgumu. Kā viņa skaidro – lai sienas nebūtu garlaicīgas, pie tām novietoti akvareļi, arī zvērādas. Pie logiem tautiski aizkari, gultas pārklātas ar tautiskām segām. Par to īpašu sajūsmu pauž zviedri un somi. Uz palodzēm podi ar ziedošām ģerānijām. Saliņi ar visu tiek galā pašu spēkiem, tāpēc Māra atzīst, ka, tūrisma sezonai beidzoties, jūtas piekususi. Ieminos, ka pa ziemu vismaz var atvilkt elpu.
“Ziemā visu sakopjam, sagādājam malku, tad jau pavasaris klāt un sākas viss no gala,” atbild Māra.
Taču Māra ar Ingu prot ne tikai strādāt, bet arī atpūsties. Viņi ir kaislīgi ceļotāji. Pirms dažiem gadiem Māra sarakstīja grāmatu “Ceļš sākas Salacgrīvā”, kurā aizraujoši aprakstījusi ceļojumos piedzīvoto.
“Padomijas laikos, pateicoties arodbiedrībai, lēti varējām izbraukāt Kamčatku, Vidusāziju, Karpatus, Karēliju. Pēc neatkarības atgūšanas aizbraucām pie mana tēva brāļa, dzejnieka Gunara Saliņa uz Ņujorku. Tad sekoja brauciens pie Māras radiem uz Austrāliju. Bet mums abiem vislielāko iespaidu atstāja ceļojums uz eksotiskajām Seišelu salām. Katru gadu kaut kur aizbraucam, bet vairs ne tik tālu. Tagad apceļojam Vidusjūras valstis,” pastāsta Inga.
Māra ar Ingu iepazinās, pateicoties tam, ka abi nokļuva Salacgrīvā un abus vienoja mīlestība pret mūziku. Māras dzimtā puse ir Valmierā, viņa izmācījās par mūzikas pedagoģi un dzīves līkloči aizveda uz Salacgrīvu, kur sāka strādāt Mūzikas skolā par klavierskolotāju. Arī Inga bērnībā apmeklēja Jelgavas mūzikas skolu, kur mācījās klavierspēli. Citādi jau nevarēja būt, jo ir komponista, kordziesmu apdarinātāja un aranžētāja Aleksandra Saliņa dēls.
“Man šausmīgi nepatika spēlēt klavieres, mūzikas skolu pabeidzu ar apaļiem trijniekiem. Taču jau no četrpadsmit gadu vecuma sāku dziedāt papa vadītajā korī,” stāsta Inga.
Viņš toreizējā Latvijas lauksaimniecības akadēmijā pabeidza Mežkopības fakultāti, un darba gaitas pamazām aizveda uz Salacgrīvu.
“Māra Salacgrīvas zivju fabrikā vadīja dažādus ansambļus. Es arī tur dziedāju, un tā arī iepazināmies,” tāda ir Inga saīsinātā versija par viņu iepazīšanos. Toties Mārai ir sīkāks izklāsts: “Viss sākās ar viņa melošanu. Satieku Ingu un vaicāju: kāpēc neesi bijis uz diviem mēģinājumiem? Tuvojas ansambļu rajona skate, un mans ansamblis tajās parasti plūca laurus, tāpēc bija svarīgi, lai visi dziedātāji apmeklētu mēģinājumus. Inga nokrekšķinājās un atbildēja – esmu aizsmacis. Nodomāju, ko nu pūt pīlītes. Mēs divus gadus viens uz otru skatījāmies, līdz Inga viendien man atnesa burciņu ar lasi. Nodomāju – vērtīgs cilvēks. Nenesa man banālās puķes vai konfektes, bet gan vērtīgo lasi. Beigās jau viņš man iepatikās, un mēs paslepus aizlavījāmies uz Limbažiem, kur sarakstījāmies. Bet tāpat tas ātri nāca gaismā, nākamajā mēģinājuma jau no dziedātājiem saņēmām apsveikumu.”
Par lielas laukakmeņu mājas saimniekiem viņi kļuva tad, kad 1991. gadā toreizējais valsts premjers Ivars Godmanis izdeva likumu – tie, kas vismaz divdesmit gadu nostrādājuši lauksaimniecībā vai mežniecībā, var iegādāties savu dzīvokli vai māju. Šī bija mežrūpniecības saimniecībai piederoša ēka, kurā bija iedalīti dzīvokļi mežstrādniekiem, un tajā mita arī Saliņu ģimene. Inga pārdeva savu žiguli, medību bisi un nopirka māju. Tai ir sena vēsture. Māja celta 1878. gadā kā Svētciema pagastmāja. Tajā pat bijis iekārtots cietums ar divām kamerām. Māju izrādot, Māra parāda, kur tad senajos laikos atradies karceris. Bet Inga mūs aicina ekskursijā uz netālajām lībiešu upuralām. Viņš pastāsta, ka reiz vienā no šīm abām iesprūdis slavenais alu pētnieks Eniņš, bet laimīgi aiz kājām ticis izvilkts laukā. “Ķuikulēs” dzīvo arī dēla Ingmāra ģimene – sieva Diāna, astoņgadīgā meita Elīza Elizabete un gadiņu vecā Dārta. Ingmārs gan mājās ir retāk, viņš strādā ārzemēs. Dodas turp, kur jāierīko jaunas spēkstacijas, viņš ir šo darbu vadītājs. Patlaban Ingmārs atrodas Norvēģijā. Kad kārtējā spēkstacija uzstādīta, viņš mēnesi var pavadīt mājās un palīdzēt vecākiem. Vaicājam, vai tad vecāki nevēlējās Ingmāru virzīt pa mūzikas ceļu.
“Salacgrīvas mūzikas skolu beidzot, viņš klavierklasē ieguva desmitnieku. Taču es zinu, kāda ir mūziķu dzīve. Vai tad ar to var uzturēt ģimeni. Ingmārs izvēlējās vīrišķīgāku profesiju, viņš grib lielus darbus darīt. Tagad mana audzēkne ir mazmeita Elīza Elizabete. Sāku viņai mācīt klavierspēli caur smiekliem un rotaļām kopš trīs gadu vecuma. Mazmeitai jau ir atzīstami panākumi, republikas mērogā ieguvusi trešās pakāpes diplomu. Viņa ar šo vēsti pārradās mājās tik priecīga, ka domāju – izskries cauri durvīm. Mēs tikai pārspriežam, ko darīsim, ja Dārta spēlēs labāk par viņu. Meitenes gan, ja vien ir talants, var dzīvē izvēlēties iet mūzikas ceļu,” uzskata Māra.
Par nākotni domājot, Saliņi spriež, ka ar laiku dēls pārņems saimniekošanu.
“Ja pats esi saimnieks savā mājā, vari pats lemt par savu dzīvi. Pamatu mēs esam ielikuši. Mēs paši gan nekādus lielos kalnus vairs negrasāmies gāzt. Nav vairs tas vecums. Man ir 68, sievai 65 gadi. Esam priecīgi, ka veselība ļauj to visu izturēt. Garākā darba diena mums bijusi septiņpadsmit stundas,” teic Inga.
Painteresējāmies, kā vecāki viņam izdomājuši likt vārdu – Inga?
“Tas nav gluži nedzirdēts vārds. Viļa Lāča romānā “Vecā jūrnieka ligzda” vienu no dēliem sauc Inga. Šis vārds atrodams arī Jāņa Poruka novelē. Taču gadījušies visādi kuriozi. Jaunībā, kad devos uz kārtējo veselības pārbaudi, dāma poliklīnikas reģistratūrā ieskatījās manā pasē, bet man skatu neuzmeta un aizsūtīja uz kādu kabinetu. Taču tur sēž dāmas vien. Vaicāju, kura pēdējā, bet viņas tā jocīgi uz mani paskatījās. Sapratu, ka neesmu šajā dāmu kompānijā iederīgs,” nosmaida Inga.
Man patīk vārdi, ko savas ceļojumu grāmatas izskaņā raksta Māra. “Laukakmens mājas metru biezās sienas sargā manu mieru Svētupes krastos. Tāli jo tāli liekas pasaules skarbie vēji, trokšņi un satricinājumi.”
